Vai pats risinājums nav daļa no problēmas?

”Cietumnieku pazemošana un demoralizēšana ir vissliktākais, ko var darīt, gatavojot viņus dzīvei ārpus cietuma sienām.” (LAIKRAKSTA THE ATLANTA CONSTITUTION [ASV] IEVADRAKSTS.)

DAUDZOS gadījumos ar noziedznieka ieslodzīšanu cietumā netiek panākts nekas vairāk kā tikai viņa izolācija, turklāt tā pati — tikai uz laiku. Vai tad notiesātais * pēc soda izciešanas ir vērsis par labu  to, ko izdarījis? Kas jāizjūt noziedznieku upuriem vai upuru tuviniekiem? ”Mans dēls ir nogalināts,” ar sāpēm stāstīja sieviete, vārdā Rita, kad viņas sešpadsmitgadīgā dēla slepkava pēc trim cietumā pavadītiem gadiem tika atbrīvots. ”Padomājiet brīdi! Vai jūs vispār varat iedomāties, ko tas nozīmē?” viņa vaicāja. Kā liecina šis gadījums, traģēdija nebeidzas tad, kad tiesa ir pasludinājusi spriedumu un ziņojumi par lietu ir nozuduši no avīžu virsrakstiem.

Par šo jautājumu ir jādomā ne tikai tiem cilvēkiem, kuru dzīvi ir ietekmējis kāds noziegums, bet visiem sabiedrības locekļiem. Tas, vai atbrīvotie noziedznieki ir pāraudzināti vai arī cietuma dzīve viņus tikai vēl vairāk ir nocietinājusi, ietekmē pārējo cilvēku mieru un drošību.

Noziedzības skola

Ieslodzījums ne vienmēr liek atmest noziedzīgu rīcību. ”Ja nauda tiek ieguldīta, nevis lai celtu ieslodzītā pašcieņu, bet lai būvētu jaunas ieslodzījuma vietas, bieži seko jauni un daudz smagāki noziegumi,” žurnālā Time rakstīja Džila Smolova. Pīters *, kas ir pavadījis cietumā 14 gadus, piekrīt žurnālistes vārdiem. ”Lielākā daļa ieslodzīto sāk ar sīkiem likumpārkāpumiem, pēc tam izdara noziegumus pret īpašumu un beidz ar smagiem noziegumiem pret personu,” viņš stāstīja. ”Viņiem cietums ir kā arodskola. Ārā viņi iznāk daudz ļaunāki nekā bijuši.”

Kaut arī noziedznieki cietumā kādu laiku ir izolēti no sabiedrības, šim risinājumam, šķiet, nav gandrīz nekādu sekmju noziedzības izskaušanā. Daudzi priekšpilsētu jaunieši uzskata ieslodzījumu par sava veida ”iesvētīšanu” pieaugušo kārtā. Ļoti bieži viņi ar laiku kļūst par rūdītiem noziedzniekiem. ”Cietumi vispār nepāraudzina cilvēkus,” uzsver Lerijs, kas daudz reižu ir bijis ieslodzīts. ”Šie puiši iznāk ārā un atkal ķeras pie vecās nodarbošanās.”

Tas izskaidro, kāpēc Amerikas Savienotajās Valstīs, saskaņā ar kāda pētījuma datiem, 50 procentus visu smago noziegumu izdara apmēram 5 procenti noziedznieku. ”Ja cietumniekiem nav nekā prātīga, ar ko nodarboties,” atzīmēts žurnālā Time, ”tad šajā brīvajā laikā viņos krājas milzīgs rūgtums, nemaz nerunājot par to, ka viņi iemācās visādus noziedzīgus paņēmienus, ko.. izmanto pēc nokļūšanas brīvībā.”

Minētā situācija nav raksturīga tikai ASV vien. Kāda Grieķijas armijas cietuma ārsts Jannis Vatis sacīja: ”Mūsu cietumi ļoti sekmīgi rada tādus cilvēkus, kas apdraud apkārtējos un rīkojas varmācīgi un zemiski. Kad viņus atbrīvo, lielākā daļa vēlas norēķināties ar sabiedrību.”

Kā tas ietekmē sabiedrību

Cietumu krīze finansiālā ziņā sāpīgi ietekmē pilnīgi visus sabiedrības locekļus. Tiek lēsts, ka, piemēram, ASV viena cietumnieka uzturēšana nodokļu maksātājiem gadā izmaksā 21 tūkstoti dolāru. Ieslodzītie, kam ir pāri 60 gadiem, izmaksā trīs reizes dārgāk. Daudzās valstīs sabiedrības uzticība soda izciešanas sistēmai mazinās arī citu iemeslu dēļ. Cilvēkus uztrauc priekšlaicīga noziedznieku atbrīvošana, kā arī tas, ka dažiem noziedzniekiem vispār izdodas izvairīties no ieslodzījuma, jo  izveicīgi advokāti atrod kādas juridiskas nianses, ko izmanto savu aizstāvamo labā. Noziedznieku upuri gandrīz nemaz nevar ietekmēt tiesas procesu, un viņi parasti nejūtas droši, ka noziedznieks pēc soda izciešanas viņiem neuzbruks atkal.

Pieaug sabiedrības raizes

Sabiedrības uzticību cietumu sistēmai neveicina arī necilvēcīgie apstākļi, kādi pastāv cietumos (daži fakti minēti blakus lappusē). Ir maz ticams, ka ieslodzītie, kas piedzīvo netaisnīgu izturēšanos, labosies. Daudzas cilvēktiesību aizstāvības organizācijas ir noraizējušās arī par to, ka cietumos ir ieslodzīti nesamērīgi daudz minoritāšu pārstāvju. Šīs organizācijas nodarbina jautājums: vai tā ir tikai sagadīšanās, vai arī minētais fakts liecina par rasu diskrimināciju?

1998. gadā aģentūras Associated Press ziņojumā bija pievērsta uzmanība kāda Filadelfijas (ASV, Pensilvānija) cietuma bijušo ieslodzīto sliktajam veselības stāvoklim — bijušie cietumnieki bija pieprasījuši kompensāciju par to, ka ieslodzījuma laikā, kā viņi apgalvoja, viņi tika izmantoti ķīmiskos eksperimentos. Savienotajās Valstīs ir cietumi, kuros atkal izmanto kādu senu metodi: ieslodzītos darba laikā saslēdz kopā vienās važās. Organizācija Amnesty International ziņoja: ”Grupai ieslodzīto, kas saslēgti vienās važās, jāstrādā 10—12 stundas, bieži vien — karstā saulē; ir atļauti tikai īsi pārtraukumi, lai padzertos, un viena stunda atvēlēta pusdienām. [..] Dabisko vajadzību nokārtošanai ir paredzēts pārnēsājams pods, ko novieto aiz pašdarināta aizslietņa. Ja kādam tas jāizmanto, kopējās važas netiek atslēgtas. Ja pods nav pieejams, ieslodzītajiem jātupjas turpat zemē visu pārējo acu priekšā.” Protams, šāda sistēma nepastāv visos cietumos. Tomēr necilvēcīga izturēšanās laupa cilvēcisko cieņu gan ieslodzītajiem, gan tiem, kas pret viņiem tā izturas.

Vai sabiedrība ir ieguvēja?

Protams, visbiežāk ir tā, ka sabiedrības locekļi jūtas drošībā, ja bīstami noziedznieki ir izolēti. Bet dažviet iedzīvotāji ir apmierināti ar cietumu pastāvēšanu vēl kādu citu iemeslu dēļ. Piemēram, kad Kumā — mazā Austrālijas pilsētiņā — varas iestādes gatavojās slēgt cietumu, iedzīvotāji protestēja. Kāpēc? Iemesls bija tas, ka cietums sagādāja darba vietas pilsētiņai, kur pastāvēja ekonomiskas grūtības.

Pēdējos gados dažu valstu valdības līdzekļu taupīšanas nolūkā ir atļāvušas privatizēt cietumus. Diemžēl tad īpašniekiem ir izdevīgi, ja cietumnieku ir pēc iespējas vairāk un soda izciešanas laiks ir pēc iespējas ilgāks. Tiesa un taisnīgums tiek sajaukts ar komerciālajām interesēm.

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, varam atgriezties pie pamatjautājuma: vai cietumi pāraudzina noziedzniekus? Atbilde daudzos gadījumos ir negatīva, taču jūs varbūt būsiet pārsteigti, uzzinot, ka dažiem ieslodzītajiem ir izdevies mainīties. Nākamajā rakstā ir apskatīts, kā tas ir bijis iespējams.

[Zemsvītras piezīmes]

 [Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

Situācija cietumos

CIETUMI IR PĀRPILDĪTI. Lielbritānijas cietumos tā ir sevišķi asa problēma, un tam arī ir pamats. No visām Rietumeiropas valstīm Lielbritānija ieslodzīto procentuālā daudzuma ziņā ieņem otro vietu: 125 cietumnieki uz 100 000 iedzīvotājiem. Sanpaulu (Brazīlija) lielākais cietums ir paredzēts 500 cietumniekiem, taču tajā atrodas 6000. Krievijā 28 cilvēkiem paredzētās kamerās mīt 90 līdz 110 ieslodzītie. Šaurība ir tik liela, ka cietumniekiem pat jāguļ maiņās. Kādā Āzijas valstī 3 kvadrātmetru lielā kamerā bija ieslodzīti 13 vai 14 cilvēki. Bet Rietumaustrālijā pārblīvētības problēmu atrisināja, cietumniekus ievietojot preču pārvadāšanai domātos konteineros.

VARDARBĪBA. Vācu žurnālā Der Spiegel bija stāstīts, ka Vācijas cietumos noziedznieki nežēlīgi spīdzina un nogalina citus ieslodzītos — tas notiek ”konkurējušo grupējumu cīņā par ietekmi dažādās nelegālā biznesa sfērās: alkohola un narkotiku tirdzniecībā, prostitūcijā un augļošanā”. Etniskās atšķirības vēl pielej eļļu ugunī. ”Mūsu cietumos atrodas 72 tautību pārstāvji,” rakstīja Der Spiegel. ”Nesaskaņas un strīdi, kas izraisa vardarbību, ir neizbēgami.” Kādā Dienvidamerikas cietumā, pēc administrācijas vārdiem, katru mēnesi vidēji tika nogalināti 12 ieslodzītie. Paši cietumnieki apgalvoja, ka īstenībā gāja bojā divreiz vairāk cilvēku, bija ziņots Londonas laikrakstā Financial Times.

SEKSUĀLA VARDARBĪBA. The New York Times publicētā rakstā ”Izvarošana cietumos sasniegusi draudīgus apmērus” bija sacīts, ka, pēc pieticīgiem aprēķiniem, Amerikas Savienotajās Valstīs ”cietumos katru gadu vairāk nekā 290 000 vīriešu cieš no seksuālas vardarbības”. Rakstā tālāk bija teikts: ”Turklāt upuri to nepieredz tikai vienu reizi vien — lielākoties šādi uzbrukumi notiek ik dienas.” Pēc kādas organizācijas rīcībā esošajiem datiem, ASV cietumos katru dienu ar varu tiek izdarīti apmēram 60 000 seksuālu aktu.

VESELĪBA UN HIGIĒNA. Ir labi zināms, ka cietumnieku vidū ir izplatītas seksuāli transmisīvās slimības. Pasaules masu saziņas līdzekļos bieži parādās ziņas par lielo tuberkulozes izplatību Krievijas un dažu Āfrikas valstu ieslodzīto vidū, kā arī par slikto medicīnisko aprūpi, higiēnu un uzturu daudzu valstu cietumos.

[Attēls]

Pārpildīts cietums Sanpaulu (Brazīlija)

[Norāde par autortiesībām]

AP Photo/Dario Lopez-Mills

[Attēls 4. lpp.]

Paaugstinātas drošības cietums Parīzē

[Norāde par autortiesībām]

AP Photo/Francois Mori

[Attēls 6. lpp.]

Sievietes Managvas (Nikaragva) cietumā

[Norāde par autortiesībām]

AP Photo/Javier Galeano