Gleznošana ar vārdiem

DZEJNIEKĀ ir kaut kas no gleznotāja un kaut kas no komponista. Viņa spalvu vada tiklab jūtas, kā prāts, un labi uzrakstīti dzejoļi lasītāju saviļņo, liek tam domāt, priecāties vai skumt. Kādā grāmatā sacīts: ”Dzeja bieži vien nav nekas vairāk kā vārdi, kas savirknēti tā, lai radītu spēcīgu, negaidītu iespaidu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izcili dzejas darbi.. tik dziļi iespiežas atmiņā.” (The Need for Words.)

Skaista dzeja nemēdz būt virspusīga. Izsenis dzejnieki ir rakstījuši par to, kas dzīvē ir svarīgākais, — par cilvēku attiecībām, mīlestību, garīgumu, dabu un dzīves jēgu. Poēzija pieder pie senākajām mākslas formām. Salīdzinādams liriku un prozu (par prozu sauc daiļdarbus, kas nav rakstīti vārsmotā valodā), kāds slavens dzejnieks reiz izteicās, ka tad, ja abu veidu daiļdarbos būtu runāts par vienu un to pašu tēmu un ja abi būtu uzrakstīti vienlīdz labi, ”dzeju cilvēki lasītu simtreiz, bet prozu — tikai vienreiz”.

Droši vien jūs esat ievērojis, ka pēc savas formas dzeja var būt ļoti dažāda. Piemēram, tajā var būt atskaņas un var arī nebūt, un reizēm to pat ir grūti atšķirt no prozas. Kas īsti ir dzeja?

Kas ir dzeja?

Saskaņā ar kādu vārdnīcu, dzeja ir ”ritmiskā valodā sacerēti darbi, kas pastāv rakstos vai mutvārdos un spēj sagādāt baudu ar tajos paustajām skaistajām, tēlainajām un cildenajām domām,” un ”pantmērā uzrakstīti literāri darbi; vārsmas” (The Macquarie Dictionary). Šajās definīcijās var pamanīt, ka dzejai ir divas būtiskas pazīmes — ritms un pantmērs. Ritmu var novērot dzīvajā un nedzīvajā dabā. Tas izpaužas paisuma un bēguma maiņās, gadalaiku mijā, pat cilvēka sirdspuksti ir ritmiski. Dzejā ritms ir valodas radīto skaņu plūsma — lasot mēs jūtam kaut ko tādu, kas pastāvīgi atkārtojas. Pantmērs ir ritmiskā sakārtojuma (vārsmojuma) veids, kas dažādos dzejoļos var atšķirties. Dzejā bieži tiek lietotas arī atskaņas. Parasti sabalsojas rindiņas pēdējie vārdi, bet, protams, atskaņu izkārtojums mēdz būt dažāds. Dažreiz atskaņa ir uzreiz nākamajā rindā, citreiz — aiznākamajā vai vēl tālāk.

Japāņu haiku, kurās nav atskaņu, ir pazīstamas ar to, ka domas skaistums tajās apvienots ar pārsteidzošu lakonismu. Dzejoļa saturs ir ietilpināts trīs rindiņās, kurās pavisam ir 17 zilbes — piecas zilbes pirmajā un trešajā  rindiņā un septiņas zilbes otrajā. * Haiku skaistuma un vienkāršības dēļ to lasīšana daudziem, pat bērnudārza audzēkņiem, ir bijusi pirmā iepazīšanās ar dzeju.

Dzejā nedaudzos vārdos ir iespējams pateikt ļoti daudz. Kādā enciklopēdijā norādīts, ka dzejā vārdi ”nozīmē daudz vairāk, nekā tajos pateikts tieši. Tie liek darboties iztēlei.. [..] Dzejas valoda ir ārkārtīgi piesātināta, un viena vārda nozīme piepeši var padarīt skaidru visu domu, ļaujot izprast dzejoļa jēgu.” (The World Book Encyclopedia.) Protams, ir dzejoļi, kas jāizlasa vairākkārt, pirms izdodas uztvert to būtību.

Lai panāktu vēlamo efektu, dzejnieki vārdus izvēlas tikpat rūpīgi, kā juvelieris izvēlas dārgakmeņus. Izraēla ķēniņš Salamans, kas sacerēja sakāmvārdus un dziesmas, veltīja laiku pārdomām, lai atrastu ”skaistus vārdus” (LB-26) un ”patiesības vārdus” (LB-65r). (Salamans Mācītājs 12:9, 10; 1. Ķēniņu 5:12.)

Salamans un viņa tēvs Dāvids rakstīja tālaika ebreju poēzijai tradicionālā formā. Seno ebreju dzejā, ko mēdza dziedāt mūzikas pavadībā, nav atskaņu, toties tā izceļas ar domas un izteiksmes ritmu — tajā izmantota literāra forma, ko sauc par paralēlismu. Rindiņās paustas vai nu sinonīmiskas, vai arī nozīmes ziņā pretējas domas. (Psalms 37:6, 9.) Bieži otrajā rindiņā izvērsta pirmajā rindiņā ietvertā doma, papildinot to ar kaut ko jaunu. Lūk, kā tas darīts 119. psalma 1. pantā:

Svētīgi tie, kas ir nenoziedzīgi savos ceļos,

kas staigā pēc tā Kunga baušļiem!

Otrajā rindiņā paskaidrots, ko nozīmē būt nenoziedzīgam, proti — staigāt pēc Kunga baušļiem. Tā kā bībeliskajā ebreju valodā lietots paralēlisms jeb jēgas ritms, nevis atskaņas, to ir vieglāk tulkot. *

Līdzeklis visdažādāko emociju paušanai

Tāpat kā dziesmā, dzejā var paust visdažādākās emocijas. Kad Jehova Ēdenes dārzā iepazīstināja Ādamu ar Ievu, Ādams sacīja vārdus, kuros atspoguļojās sajūsma un sajūta, ka viņa pacietība ir atalgota:

Šī tiešām ir kauls no mana kaula

un miesa no manas miesas!

Un viņa sauksies par sievu,

jo tā ir no vīra ņemta.

(1. Mozus 2:23, LB-65r.)

Šo fragmentu veido tikai dažas rindiņas, bet tas satur daudz informācijas un ir emocionāli piesātināts; oriģinālvalodā šis kodolīgums izpaužas vēl spilgtāk. Arī Ījaba grāmatā, psalmos, Salamana Pamācībās un Jeremijas Raudu Dziesmās, kas sarakstītas  dzejā, ne tikai ietvertas būtiskas garīgas patiesības, bet arī atspoguļojas plaša emociju gamma. Senebreju oriģinālā jau pats pirmais psalms sākas ar vārdu ”svētīgs” vai ”laimīgs”. Bet kādas izjūtas, jūsuprāt, paustas 63. psalma 2. pantā lasāmajos vārdos? Pievērsiet uzmanību tēlainajai valodai, kas ebreju dzejai ir ļoti raksturīga.

Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi,

pēc Tevis slāpst mana dvēsele,

pēc Tevis tvīkst mana miesa

kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens.

Pavisam cita noskaņa ir Jeremijas Raudu dziesmās. Šajā darbā Jeremija apraud nelaimi, ko Jeruzalemes iedzīvotāji pieredzēja 607. gadā p.m.ē., kad pilsētā iebruka babilonieši. Viņš pauž savas izjūtas piecās raudu dziesmās, no kurām strāvo pravieša skumjas, bet arī apziņa, ka Dievs ir izpildījis taisnīgu spriedumu.

Dzejoļi palīdz trenēt atmiņu

Dzejoļi pēc savas dabas ir tādi, ka tos bieži ir viegli iemācīties no galvas. Vecākās no mūsdienās zināmajām grieķu poēmām, Iliādu un Odiseju, seno grieķu svētkos deklamēja pēc atmiņas. Ņemot vērā šo dzejas darbu iespaidīgo apjomu, tas bija apbrīnas vērts sasniegums. Arī daudzus Bībeles psalmus cilvēki droši vien mācījās no galvas. Lūk, piemēram, cik tēlainas, bet tajā pašā laikā vienkāršas un neapstrīdami loģiskas ir dzejas rindas, kas atrodamas 115. psalmā, no 4. līdz 8. pantam, kur runāts par to, cik nesaprātīgi ir pielūgt elkus:

Viņu dievekļi ir sudrabs un zelts,

tie ir cilvēku roku darināti.

Tiem ir mute, bet tie nerunā;

tiem ir acis, bet tie neredz;

tiem ir ausis, bet tie nedzird;

tiem ir deguns, bet tie neko nesaož.

Tiem ir rokas, bet tās nedarbojas;

tiem ir kājas, bet tie nestaigā,

to rīkle neizdod skaņas.

Tādi pat ir arī tie, kas tos darina

un kas paļaujas uz tiem.

Šādus tēlainus un iespaidīgus vārdus ir viegli iegaumēt.

Varbūt arī jūs vēlētos izmēģināt roku?

Sākot ar bērnu skaitāmpantiņiem un beidzot ar dziesmiņām, ko var dzirdēt reklāmās, dzejoļi ir daļa no mūsu dzīves, tāpēc lielākā daļa cilvēku vismaz galvenajos vilcienos zina, kas ir dzejolis. Bet, ja jūs vēlaties sacerēt dzejoļus, vispirms būtu ieteicams palasīt citu rakstīto dzeju, izraugoties pēc iespējas daudzveidīgāku dzejoļu klāstu. Tā jūs iepazīsieties ar dažādiem dzejošanas principiem, kā arī paplašināsiet savu vārdu krājumu. Protams, lasāmviela jāizvēlas uzmanīgi, lai nepakļautu sevi nelabvēlīgai ietekmei. (Filipiešiem 4:8, 9.) Vislabākais veids, kā iemācīties dzejot, ir vienkārši paņemt pildspalvu, apsēsties pie papīra lapas un rakstīt.

Ar laiku jūs, iespējams, varēsiet rakstīt dzejoļus par prieku saviem ģimenes locekļiem un draugiem. Pamēģiniet izteikt savas domas dzejā, kad sūtāt kādam kartīti, novēlot drīzu izveseļošanos vai apliecinot pateicību. Dzejolim nav jābūt garam vai izcilam — vienkārši uzrakstiet pāris rindiņas, kas nāk no sirds. Kad uzdevums būs paveikts, jūs izjutīsiet prieku un gandarījumu, savukārt kartītes saņēmējs būs iepriecināts par to, ka jūs esat pacenties paust savas domas tik tēlaini un izjusti.

Lai rakstītu dzejoļus, nav jābūt izcilam dzejniekam, gluži tāpat kā ēdienu var pagatavot arī cilvēks, kas nav izcils pavārs. Lieciet lietā vēlēšanos, iztēli, centību un neatlaidību, atmodiniet jūsos snaudošo dzejnieku — un jūs spēsiet radīt vārdu gleznas, kas patīkami pārsteigs jūs pašu.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 21. lpp.]

Liela daļa Ebreju rakstu ir sacerēti dzejā