Katedrāles. Par slavu Dievam vai cilvēkiem?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FRANCIJĀ

MASKAVĀ ir notikusi savdabīga augšāmcelšanās. No jauna ir uzcelta Kristus Glābēja katedrāle, kas 1931. gadā pēc Staļina pavēles tika sagrauta, un tagad pret zilajām debesīm laistīt laistās tās zeltītie kupoli. Netālu no Parīzes, Evrī pilsētā, ir pabeigti pēdējie apdares darbi baznīcā, kas ir Francijā vienīgā 20. gadsimtā uzbūvētā katedrāle. Tikai dažus gadus pirms tam Madridē tika iesvētīta Almudenas katedrāle. Ņujorkā slejas Sv. Jāņa Dievišķā katedrāle, ko cēla vairāk nekā 100 gadus, un tāpēc tā tika iesaukta par Nepabeigto. Bet tagad tā ir viena no pasaulē lielākajām katedrālēm — tās platība ir vairāk nekā 11 000 kvadrātmetru.

Daudzu kristīgās pasaules valstu pilsētu ainavās dominē lielas katedrāles. Ticīgo acīs katedrāles ir pieminekļi, kas slavē Dievu. Pat cilvēki, kas nav ticīgi, atzīst to māksliniecisko vērtību un uzskata tās par arhitektūras šedevriem. Tomēr, pievēršot uzmanību krāšņajām un bieži vien neiedomājami dārgajām sakrālajām celtnēm, rodas nopietni jautājumi: kādā veidā un kāpēc tās tika celtas? Kādam mērķim tās kalpo?

Kas ir katedrāle?

Pēc Kristus nāves viņa mācekļi apvienojās draudzēs, un daudzu draudžu sapulces notika mācekļu mājās. (Filemonam 2.) Vairāku desmitu gadu garumā par draudzēm rūpējās garīgi noskaņoti draudžu vecākie. (Apustuļu darbi 20:17, 28; Ebrejiem 13:17.) Bet pēc apustuļu nāves notika atkrišana no īstās kristietības. (Apustuļu darbi 20:29, 30.) Daudzi draudžu vecākie sāka sevi izcelt vairāk par citiem draudzes locekļiem, un viņus sāka uzskatīt par bīskapiem, kuru pārraudzībā ir vairākas draudzes, — šī sevis paaugstināšana bija tieši tas, no kā Jēzus bija brīdinājis savus mācekļus. (Mateja 23:9—12.) Vārdu ”baznīca”, kas tika attiecināts uz pašiem kristiešiem, sāka attiecināt arī uz pielūgsmes vietu, tas ir, uz ēku. Jau pavisam drīz daži bīskapi gribēja, lai viņiem būtu tādas baznīcas, kas atbilstu viņu augstajam stāvoklim. Radās jauns vārds, ar kuru apzīmēja bīskapa baznīcu — ”katedrāle”.

Šis vārds cēlies no grieķu vārda kathedra, kas nozīmē ’krēsls’. Tātad katedrāle bija bīskapa sēdeklis, viņa laicīgās varas simbols. Tā bija vieta, no kurienes bīskaps valdīja pār savu novadu — bīskapiju.

”Katedrāļu laikmets”

325. gadā Nīkajas koncilā tika oficiāli atzīta bīskapu vara pilsētās. Ieguvuši Romas impērijas atbalstu, bīskapi no valdniekiem bieži saņēma dāvanā milzīgas zemes platības. Bīskapi ieguva savā īpašumā arī daudzas pagānu svētnīcas. Kad Romas impērija sabruka, baznīcas struktūra saglabājās, un viduslaikos baznīcai piederēja vislielākā  vara. Šis periods, kā rakstīja franču vēsturnieks Žoržs Dibī, kļuva par ”katedrāļu laikmetu”.

No 7. gadsimta līdz 14. gadsimtam Eiropas iedzīvotāju skaits trīskāršojās. No demogrāfiskā pieauguma visvairāk ieguva pilsētas, jo pieauga to labklājība. Neticami lielas katedrāles radās tieši bagātākajās pilsētās, kurās bija bīskapi, jo tik milzīgus projektus varēja īstenot tikai tur, kur nepārtraukti ienāca nauda.

Vēl katedrāļu celtniecību veicināja plaši izplatītā jaunavas Marijas un relikviju godināšana, kas īpašu pacēlumu piedzīvoja 11. un 12. gadsimtā. Bīskapi šo pielūgsmi atbalstīja un tā vairoja savu katedrāļu popularitāti. Tajā laikā Francijā katedrāles sāka apveltīt ar nosaukumu Notre-Dame (”Dievmāte”). ”Kura pilsēta gan viņai neveltīja baznīcu un bieži vien pat pilsētas katedrāli?” retoriski vaicāts katoļu enciklopēdijā Théo. Parīzē tai tika veltīta Sv. Etjēna katedrāle. Dievmātes katedrāle Šartrā kļuva par Ziemeļeiropas slavenāko baznīcu, kurā glabājās relikvijas. ”Neviena cita persona, pat ne Kristus, neieņēma katedrāļu cēlāju dzīvē un viņu domās tik lielu vietu kā jaunava Marija,” teikts grāmatā The Horizon Book of Great Cathedrals.

”Mēs uzcelsim tik lielu katedrāli, ka..”

Bet kāpēc daudzas katedrāles ir tik lielas? Jau ceturtajā gadsimtā Trīrē (Vācija) un Ženēvā (Šveice) tika uzceltas katedrāles ar milzīgu platību, lai gan ticīgo tur bija diezgan maz. Vācijas pilsētā Špeierē 11. gadsimtā tapa tik liela katedrāle, ka pat visi pilsētas iedzīvotāji nespēja to piepildīt. Grāmatā The Horizon Book of Great Cathedrals secināts, ka šo celtņu ”izmēri un greznība liecināja par daudziem gluži laicīgiem motīviem”. Starp tiem bija ”augstprātība, kas piemita bīskapam vai abatam, ar kura atbalstu ēka tika būvēta”.

Katedrāles, ko cēla 12. un 13. gadsimtā, sasniedza vidēji 100 metru augstumu — cēlāji centās, lai tās būtu tikpat augstas, cik garas. Izcilas tā laika celtnes ir Vinčesteras katedrāle (Anglija), kas ir 169 metrus gara, un Milānas doms, kas ir 145 metrus garš. ”Mēs uzcelsim tik lielu katedrāli, ka tie, kas redzēs to pabeigtu, domās, ka mēs esam bijuši traki,” 1402. gadā Seviljā paziņoja Spānijas baznīcas amatpersona. Seviljas katedrāli ar 53 metrus augstajām velvēm uzskata par otro pasaulē lielāko katedrāli. Francijā Strasbūras katedrāles tornis sniedzas 142 metru augstumā — tik augstu kā 40 stāvu ēka. Vācijas pilsētā Ulmā 19. gadsimtā domam tika uzbūvēts 161 metru augsts tornis, kas kļuva par augstāko mūra torni pasaulē. ”Nekādas kulta prasības neattaisno to, kāpēc bija jāceļ tik gigantisku izmēru celtnes,” stingri apgalvo vēsturnieks Pjērs di Kolombjē.

Bija arī citi ”laicīgi motīvi”, kas 12. un 13. gadsimtā skubināja cilvēkus būvēt lielas katedrāles. Britu enciklopēdijā ir minēts šāds iemesls: ”Pilsētas savā starpā sacentās par to, kura uzbūvēs augstāko katedrāli.” Pilsētas rāte, namnieki un ģildes uzlūkoja katedrāli par savas pilsētas simbolu.

Dārgas pagātnē, dārgas mūsdienās

Kāds speciālists, kas rakstīja par katedrālēm, nosauca katedrāļu celšanu par ”finansiālu bezdibeni”. Šo ēku uzturēšana pat mūsdienās izmaksā ļoti dārgi, tāpēc rodas jautājums: no kurienes radās nauda to celšanai? Dažos gadījumos par katedrāļu būvi maksāja paši prelāti, piemēram, Parīzē tā rīkojās Moriss de Silī. Dažreiz celtniecību finansēja valdnieki, kā, piemēram, Aragonas karalis Haime I. Taču kopumā katedrāles būvēja par līdzekļiem, kas tika iegūti no bīskapijām. Tos veidoja feodālie nodokļi un ienākumi no lauku  īpašumiem. Piemēram, Itālijā Boloņas bīskapam piederēja 2000 lauku īpašumi. Papildu līdzekļus deva arī tas, ka baznīcās tika vākti ziedojumi, garīdznieki pārdeva indulgences, bet, sodot par kādu grēku, lika maksāt noteiktu naudas summu. Francijas pilsētā Ruānā par līdzekļiem, kas bija jāziedo tiem, kuri lielā gavēņa laikā vēlējās lietot piena produktus, katedrālei tika uzbūvēts tornis, ko iesauca par Sviesta torni.

Dažu cilvēku ziedojumi bija īpaši dāsni, un viņus pagodināja, attēlojot baznīcas logu vitrāžās un skulptūrās. Kā var redzēt, bija aizmirsts princips, ka kristieši ziedo, neatklājot savu vārdu. (Mateja 6:2.) Celtniecības izdevumi bieži vien pārsniedza ieplānotos, tāpēc nauda bija vajadzīga nepārtraukti. Nav nekāds brīnums, ka daudzreiz, dzenoties pēc naudas, baznīcas amatpersonas nelikumīgi piesavinājās līdzekļus un pat tos izspieda. Piemēram, apvainojums ķecerībā bieži bija saistīts ar mantas konfiskāciju. Tāpēc bija iespējama tā saucamo ķeceru, piemēram, kataru *, aplaupīšana, bet par iegūtajiem līdzekļiem tapa uzbūvētas vairākas baznīcas.

Protams, baznīcai nemitīgi kaut kas bija jādara, lai naudas plūsma neapstātos. Iniciatīva būvēt tik milzīgas celtnes nenāca no tautas, kā ir apgalvojuši daži vēsturnieki. Vēsturnieks Henrijs Krauss uzsvēra: ”Pat tik reliģiozā laikmetā, kādi bija viduslaiki, baznīcu celšana nebija tas, ko tauta uzskatīja par vissvarīgāko.” Daudzi vēsturnieki kritizē baznīcu par tādu izšķērdību. Iepriekšminētajā grāmatā, kurā aprakstītas ievērojamākās katedrāles, autori piebilst: ”Naudu, ko baznīca izlietoja celtniecībai, varēja izmantot, lai paēdinātu izsalkušos.. vai uzturētu slimnīcas un skolas. Tāpēc var teikt, ka katedrāļu dēļ dzīvību zaudēja simtiem tūkstošu cilvēku.” (The Horizon Book of Great Cathedrals.)

Kā katedrāles tika celtas

Katedrāles neapšaubāmi liecina par cilvēka izdomas bagātību. Ir patiešām pārsteidzoši, ka tik varenas ēkas tapa ar diezgan primitīvu tehniku un paņēmieniem. Vispirms tika uzzīmēti detalizēti celtnes plāni. Akmeņlauztuvēs, izmantojot šablonu, panāca, lai bluķi iegūtu pareizu izmēru un formas. Uz visiem bluķiem uzvilka īpašas atzīmes, kas norādīja precīzu to vietu jaunceļamajā ēkā. Transports bija ārkārtīgi lēns un dārgs, bet tomēr, kā rakstīja franču vēsturnieks Žans Ženpēls, laika posmā no 1050. gada līdz 1350. gadam Francijā tika iegūts vairāk akmens materiālu nekā senajā Ēģiptē.

Būvlaukumā meistari ar toreizējām primitīvajām kravas celšanas ierīcēm — tricēm un vinčām — paveica īstus varoņdarbus. Lai paceltu celtniecības materiālus, vīri grieza koka ratu. Mūsdienu inženieriem zināmās matemātikas formulas tolaik nebija pazīstamas, tāpēc būvmeistariem bija jāpaļaujas uz intuīciju un pieredzi. Nav brīnums, ka daudzreiz viņi smagi kļūdījās. Piemēram, Francijā 1284. gadā Bovē katedrāles velves izrādījās pārāk lielas un sabruka. Tomēr kontrforsu, arkbutānu, ribu velvju un pinaklu izmantošana katedrāļu celtniecībā būvmeistariem ļāva sasniegt jaunas arhitektoniski mākslinieciskās virsotnes.

Celtniecība ilga no 40 gadiem (tik ātri uzbūvēja katedrāli Anglijas pilsētā Solsberijā) līdz vairākiem gadsimtiem. Dažas katedrāles, piemēram, Francijas pilsētās Bovē un Strasbūrā, tā arī nekad netika pabeigtas.

”Nepareiza izvēle”

”Brīnumskaistās un tāpēc dārgās ēkas”, kā tās nosauca pāvests Honorijs III, jau no paša sākuma izraisīja strīdus. Pašā baznīcā atskanēja balsis, kas pauda neapmierinātību ar to, cik daudz darba un cik milzīgas naudas summas  jāiegulda katedrāļu celtniecībā. 13. gadsimtā Parīzes Dievmātes katedrāles prelāts Pjērs le Šantrs paziņoja: ”Ir grēks celt tādas baznīcas, kādas top tagad.”

Pat mūsdienās strīdi nenorimstas — te var pieminēt kaut vai Evrī katedrāli, kas tiek asi kritizēta. Kā teikts franču laikrakstā Le Monde, daudzi cilvēki uzskata, ka katedrāļu celšana ir ”nepareiza izvēle” un ka baznīcai ”līdzekļi jāizmanto par labu cilvēkiem un jāiegulda labās vēsts sludināšanā, nevis akmeņos un rotājumos”.

Bez šaubām, daudziem, kas piedalījās milzīgo ēku celšanā, piemita neliekuļota mīlestība pret Dievu. Viņi noteikti ”dega par Dievu”, taču ”bez izpratnes”. (Romiešiem 10:2.) Jēzus Kristus nekad nebija teicis, ka viņa sekotājiem jābūvē pielūgsmei krāšņas ēkas. Patiesi ticīgos viņš aicināja Dievu ”pielūgt garā un patiesībā”. (Jāņa 4:21—24.) Kristīgās pasaules iespaidīgās katedrāles, lai cik skaistas tās būtu, ir pretrunā ar Jēzus izvirzīto principu. Tās sagādā slavu saviem cēlājiem — cilvēkiem —, bet tās negodina Dievu.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 13. lpp.]

Katedrāle Santjago de Kompostelā (Spānija)

[Attēli 15. lpp.]

Augšā: rozete Šartras Dievmātes katedrālē

Apakšā: akmeņkaļa skulptūra Parīzes Dievmātes katedrālē

[Attēls 15. lpp.]

Parīzes Dievmātes katedrāle, kas celta 12. gadsimtā

[Attēls 15. lpp.]

Amjēnas Dievmātes katedrāles iekšpuse. Tā ir Francijā lielākā sakrālā celtne — velvju augstums ir 43 metri