Dzīvinošā ūdens meklējumos

VAIRĀK nekā pirms diviem tūkstošiem gadu Arābijas tuksnesī kļuva pazīstama kāda plaukstoša pilsēta, kurā dzīvoja 30 tūkstoši cilvēku. Lai gan klimatiskie apstākļi šajā apkārtnē ir nelabvēlīgi un vidējais nokrišņu daudzums ir tikai 150 milimetri gadā, Petras iedzīvotāji bija iemācījušies iztikt ar minimāliem ūdens resursiem. Tā Petra kļuva par bagātu un pārtikušu pilsētu.

 Nabatiešiem, kas dzīvoja Petrā, nebija elektrisko ūdenssūkņu, un viņi nebūvēja lielus aizsprostus, toties viņi prata savākt un racionāli izmantot to ūdeni, kas bija pieejams. Ar neskaitāmu mazu ūdenskrātuvju, dambju, kanālu un pazemes tvertņu palīdzību viņi novadīja rūpīgi sakrāto ūdeni uz pilsētu un uz saviem nelielajiem zemesgabaliem. Zudumā negāja tikpat kā neviena ūdens lāsīte. Akas un pazemes ūdenstvertnes Petras iedzīvotāji būvēja tik prasmīgi, ka beduīni tās lieto vēl mūsdienās.

”Hidroloģijas sasniegumi ir Petras neredzamais skaistums,” ar apbrīnu saka kāds šīs nozares speciālists. ”Šiem [nabatiešiem] ir bijis īsts ķēriens.” Pēdējā laikā speciālisti Izraēlā mēģina mācīties no nabatiešiem, kas bija iekopuši zemi arī Negevā, kur nokrišņu daudzums reti pārsniedz 100 milimetrus gadā. Agronomi ir izpētījuši to, kas palicis pāri no tūkstošiem nelielu saimniecību, kuru īpašnieki nabatieši prasmīgi novirzīja ziemā nolijušo lietus ūdeni uz saviem terasveida lauciņiem.

Jau tagad zināšanas par nabatiešu izmantotajiem paņēmieniem palīdz zemkopjiem sausuma mocītajās Āfrikas valstīs, kas atrodas Sāhelas dabas apgabalā. Taču tikpat efektīvas var būt arī mūsdienīgas ūdens saglabāšanas metodes. Lansarote ir viena no Kanāriju salām, kas atrodas netālu no Āfrikas krastiem, un šajā salā zemkopji ir iemanījušies kultivēt vīnogas un vīģes, kaut arī lietus tur tikpat kā nelīst. Viņi stāda vīnogulājus un vīģes kokus apļveida padziļinājumos un tad uzber pāri augsnei vulkānisko pelnu kārtu, lai novērstu ūdens iztvaikošanu. Augu saknes pēc tam saņem pietiekami daudz mitruma no rasas, kas iesūcas zemē, un izaug laba raža.

Tehniski vienkārši risinājumi

Arī daudzās citās vietās pasaulē cilvēki ir pielāgojušies sausam klimatam — var minēt bišnoju tautu Taras tuksnesī Indijā, turkanu tautības sievietes Kenijā un navahu indiāņus Arizonas štatā ASV. Gadsimtu gaitā apgūtie paņēmieni, ko viņi izmanto lietus ūdens savākšanai, lauksaimniecībā izrādās daudz noderīgāki nekā iespaidīgi, tehniskā ziņā sarežģīti risinājumi.

Divdesmitais gadsimts bija dambju būvniecības gadsimts. Cilvēki pakļāva varenas upes un izveidoja plašas apūdeņošanas sistēmas. Pēc kāda zinātnieka aprēķiniem, 60 procenti pasaules upju un citu ūdensteču ir kaut kādā ziņā pārveidotas. Protams, cilvēku darbība ir devusi noteiktu labumu, taču ekologi norāda uz apkārtējai videi nodarīto postu, nemaz nerunājot par to, ka miljoniem cilvēku ir bijuši spiesti atstāt savu dzīvesvietu.

Turklāt, par spīti labajiem nodomiem, zemkopji, kam ūdens ir ārkārtīgi nepieciešams, reti gūst labumu no šiem projektiem. Runājot par apūdeņošanas projektiem Indijā, šīs valsts bijušais premjerministrs Radživs Gandijs izteicās: ”Sešpadsmit gadus mēs esam tērējuši naudu, bet cilvēki neko nav ieguvuši: ne apūdeņošanu, ne ūdeni, ne lielākas ražas, ne uzlabojumus ikdienas dzīvē.”

Savukārt tehniskā ziņā vienkāršie risinājumi ir noderīgāki un mazāk kaitē videi. Ķīnā labi panākumi ir gūti, izveidojot nelielus dīķus un aizsprostus, un to skaits jau ir seši miljoni. Izraēlā ir atrasta iespēja izmantot ūdeni vairākkārt: vispirms to lieto sadzīves vajadzībām, tad — kanalizācijai un visbeidzot — apūdeņošanai.

Vēl viens praktisks risinājums ir pilienveida apūdeņošana, kas ir saudzējoša augsnei un prasa tikai 5 procentus tā ūdens, kas nepieciešams, izmantojot tradicionālās metodes. Saprātīga attieksme pret ūdens lietošanu nozīmē arī izraudzīties kultivēšanai sausam klimatam piemērotus kultūraugus, kā sorgo un prosu, nevis tādus, kam vajadzīga intensīva apūdeņošana, piemēram, cukurniedres un kukurūzu.

 Ieguldot nedaudz pūļu, var samazināt arī ūdens patēriņu sadzīvē un rūpniecībā. Piemēram, kilogramu papīra var saražot, iztērējot tikai litru ūdens, ja ūdens resursi tiek izmantoti atkārtoti, un tādā gadījumā ietaupās vairāk nekā 99 procenti ūdens. Mehiko ir izveidotas tualetes, kurās izmanto trīsreiz mazāk ūdens nekā parastajās tualetēs. Piedevām šajā pilsētā tika izvērsta informācijas kampaņa, kuras mērķis bija ievērojami samazināt ūdens patēriņu.

Kas ir nepieciešams situācijas uzlabošanai

Lai pārvarētu ūdens krīzi, tāpat kā citas ar apkārtējo vidi saistītas problēmas, ir jāmaina cilvēku domāšana. Ir nepieciešama vēlēšanās sadarboties, nevis savtīgums, gatavība vajadzības gadījumā kaut ko upurēt, kā arī apņēmība rūpēties par zemi tās nākotnes iemītnieku interesēs. Sandra Postela kādā grāmatā raksta: ”Mums ir nepieciešama ūdens ētika — pareizas rīcības principi situācijā, kad jāpieņem sarežģīti lēmumi par dabas sistēmām, kuras mēs pilnībā neizprotam un pat nevaram izprast.” (Last Oasis—Facing Water Scarcity.)

Šāda ”ūdens ētika”, bez šaubām, nevar būt lokāla, tā prasa sadarbību starp valstīm un cilvēkiem, jo upes neievēro valstu robežas. ”Rūpes par ūdens kvantitāti un kvalitāti, kas vēsturiski ir bijušas šķirtas, tagad jāuzlūko kā vienots globāla mēroga jautājums,” norāda Ismails Serageldins savā ziņojumā Kā pārvarēt ūdens krīzi (Beating the Water Crisis).

Bet panākt, lai valstis sāktu risināt globālus jautājumus, nav viegli, un to atzīst ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans. Viņš saka: ”Mūsdienu globalizētajā pasaulē globāla mēroga rīcības mehānismi joprojām atrodas iedīgļa stadijā. Mums ar skubu jāpiepilda ”starptautiskās sabiedrības” jēdziens ar reālu saturu.”

Laba ūdens apgāde, protams, ir ļoti svarīga, tomēr ar to vien nepietiek, lai cilvēkiem būtu veselība un viņi justos laimīgi. Vispirms ir jāatzīst savs pienākums pret To, kurš ir devis gan ūdeni, gan dzīvību. (Psalms 36:10; 100:3.) Cilvēki nedrīkst izmantot zemi un tās resursus neapdomīgi — viņiem tā ”jākopj un jāapsargā”, kā Radītājs teica pirmajiem cilvēkiem. (1. Mozus 2:8, 15; Psalms 115:16.)

Īpaša veida ūdens

Tā kā ūdens cilvēku dzīvē ir tik svarīgs, tad nav pārsteidzoši, ka Bībelē tam piešķirta simboliska nozīme. Lai mūsu dzīve būtu pilnskanīga, mums jāsaprot, kas ir šī simboliskā ūdens avots. Tāpat ir nepieciešama nostāja, kāda pirmajā gadsimtā bija sievietei, kas sacīja Jēzum Kristum: ”Kungs, dod man tādu ūdeni.” (Jāņa 4:15.) Tālāk par šo gadījumu ir pastāstīts mazliet sīkāk.

Jēzus bija atsēdies pie dziļas akas netālu no mūsdienu Nāblusas — acīmredzot tā bija tā pati aka, ko līdz pat šai dienai apmeklē cilvēki no visas pasaules. Tad pie akas pienāca arī kāda samariete. Tāpat kā daudzas sievietes pirmajā gadsimtā, viņa noteikti regulāri smēla no šīs akas ūdeni un nesa to mājās. Bet Jēzus viņai piedāvāja ”dzīvu ūdeni” — tādu ūdens avotu, kas nekad neizsīkst. (Jāņa 4:10, 13, 14.)

Sievieti, gluži dabiski, ieinteresēja Jēzus vārdi. Bet ”dzīvais ūdens”, ko pieminēja Jēzus, protams, nav ūdens vārda tiešā nozīmē. Jēzus runāja par garīgajiem pasākumiem, kas cilvēkiem var dot mūžīgu dzīvi. Tomēr simboliskajam ūdenim un parastajam ūdenim ir kaut kas kopīgs — bez tiem nav iespējama pilnvērtīga dzīve.

Dievs vairākkārt ir palīdzējis savai tautai, kad tai trūka ūdens. Viņš ar brīnuma palīdzību sagādāja ūdeni lielam izraēliešu bēgļu pulkam, kas gāja caur Sīnāja tuksnesi uz Apsolīto zemi. (2. Mozus 17:1—6; 4. Mozus  20:2—11.) Dieva pravietis Elīsa attīrīja piesārņoto Jērikas aku. (2. Ķēniņu 2:19—22.) Kad izraēlieši, kas nožēloja savus grēkus, no Babilonas atgriezās dzimtenē, Dievs viņus veda pie ”ūdens.. tuksnesī”. (Jesajas 43:14, 19—21.)

Patlaban zemeslodei steidzami ir vajadzīgi neizsmeļami ūdens krājumi. Mūsu Radītājs, Dievs Jehova, ir atrisinājis ar ūdeni saistītas problēmas pagātnē, un Bībelē apliecināts, ka viņš to darīs arī nākotnē. Dievs pats apraksta apstākļus, kādi pastāvēs viņa apsolītās Valstības valdīšanas laikā: ”Es likšu upēm iztecēt no kailiem kalniem un atvēršu strautus klajumos; Es darīšu tuksnesi par ūdens ezeru un sausu zemi par ūdens avotiem.., lai visi šie koki redz un atzīst, lai tie apdomā un saprot visi kopā, ka tā Kunga roka to ir darījusi.” (Jesajas 41:18, 20.)

Bībelē apsolīts, ka pienāks tāds laiks, kad cilvēki vairs ”neizsalks un neizslāps”. (Jesajas 49:10.) Jaunā zemes valdība galīgi atrisinās problēmas, ko izraisa ūdens krīze. Šī valdība — Valstība, par ko Jēzus mācīja lūgt, — darbosies ”ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi”. (Jesajas 9:5, 6; Mateja 6:9, 10.) Tad cilvēki uz visas zemeslodes beidzot kļūs par patiesu starptautisku sabiedrību. (Psalms 72:5, 7, 8.)

Ja mēs tagad meklēsim dzīvības ūdeni, tad pieredzēsim dienu, kad ūdens pietiks ikvienam.

[Attēli 10. lpp.]

Augšā: senās Petras iedzīvotāji mācēja racionāli izmantot ūdeni

Apakšā: nabatiešu izveidots ūdens kanāls Petrā

[Norāde par autortiesībām]

Garo Nalbandian

[Attēls 10. lpp.]

Zemkopji vienā no Kanāriju salām ir iemācījušies audzēt kultūraugus, kaut arī šajā vietā tikpat kā nekad nelīst lietus

[Attēli 13. lpp.]

Ko Jēzus gribēja teikt, apsolīdams šai sievietei ”dzīvu ūdeni”?