Kaut arī augu bez vecāku gādības, es izjutu Dieva mīlestību

PASTĀSTĪJUSI BERNADETE FINNA

Nepilnu četru gadu vecumā mani kopā ar trim vecākajām māsām ievietoja klosterī. Bērdija, Filisa un Enameja (viņām tad bija 12, 8 un 7 gadi) atceras, ka es nedēļām ilgi raudādama saucu vecākus. Kāpēc mūs ievietoja klosterī?

ES PIEDZIMU Īrijā 1936. gada 28. maijā lielā katoļu ģimenē. Mēs dzīvojām Dankormikas pilsētā (Veksfordas grāfiste), mazā mājā. Es ģimenē biju astotais bērns, un man bija jāguļ vienā lielā gultā kopā ar septiņiem vecākajiem brāļiem un māsām. Brālītis un māsiņa, kas piedzima drīz pēc manas nākšanas pasaulē, gulēja kumodes atvilktnēs.

Mūsu tēvs bija laukstrādnieks. Viņš smagi strādāja, taču pelnīja ļoti maz, tāpēc ģimenei bija grūti ar iztiku. Retas bija tās reizes, kad māte vecākajiem brāļiem un māsām varēja iedot uz skolu līdzi nelielas pusdienas. Mūsu bēdīgais stāvoklis bija tieši saistīts ar vispārējo nabadzību Īrijā un toreizējo katoļu baznīcas nežēlīgo kundzību.

Mūsu ģimene regulāri gāja uz baznīcu, bet māti garīgi jautājumi īpaši neinteresēja. Tomēr manas māsas atceras, ka māte, sēdēdama pie kamīna, bija lasījusi dažas reliģiskas grāmatas un centusies mums paskaidrot lasīto.

”Kur ir mana mamma?”

Es nekad neaizmirsīšu to dienu, kad mani ievietoja klosterī. Vecāki stāvēja gaitenī un nopietni sarunājās ar kādu mūķeni, un es turpat sāku spēlēties ar citām meitenītēm, nemaz nenojauzdama, par ko viņi runā. Pēkšņi es palūkojos apkārt un sev par izbailēm nekur nevarēju ieraudzīt ne māmiņu, ne tēti. ”Kur ir mana mamma?” es saucu, cik spēka. Kā jau sākumā bija teikts, es to darīju nedēļām ilgi.

Vismaz kaut kādu mierinājumu sniedza apziņa, ka klosterī bija arī trīs vecākās māsas. Bet viņas dzīvoja citā klostera daļā, tāpēc mēs nevarējām bieži satikties. Vecākās meitenes vakaros gāja gulēt divas stundas vēlāk nekā mēs, jaunākās, un es centos neaizmigt tik ilgi, kamēr neizdzirdēju, ka vecākās dodas gulēt. Tad es klusītiņām izslīdēju no savas gultas un uzskrēju augšā pa kāpnēm, lai māsas varētu man pamāt. Katru dienu es ar ilgām gaidīju šos dārgos mirkļus.

Kā likās, klosteris īpaši neatbalstīja tikšanos ar vecākiem, tāpēc mēs savējos redzējām reti. Es smagi pārdzīvoju šo atsvešināšanos. Man atmiņā ir tikai viena reize, kad vecāki mūs apciemoja, un toreiz es netuvojos viņiem un viņi nepienāca klāt man. Vecākās māsas gan atceras vēl dažas reizes, kad vecāki bija atbraukuši pie mums.

Ar laiku klosteris kļuva par manu ģimeni, manu māju, par visu manu pasauli. Pa visiem 12 gadiem, ko es pavadīju klosterī, es tikai divas reizes uzdrošinājos iziet ārpus klostera sienām. Pastaigājoties pa apkārtnes laukiem, mēs bijām dziļi sajūsminātas, jo varējām vērot kokus un dažādus dzīvniekus. Bet mēs nekad neredzējām nevienu automašīnu, autobusu vai veikalu, un šī iemesla dēļ mēs ļoti  reti redzējām vīriešus — vienīgais izņēmums bija priesteris.

Dzīve klosterī

Dzīvei klosterī bija gan labās, gan sliktās puses, tiesa, slikto bija vairāk. Labi bija tas, ka ļoti jauka jauna mūķene mums mācīja par Dievu. Viņa stāstīja, ka Dievs ir mīlošs tēvs. Tas mani ļoti piesaistīja, un kopš tās dienas es izlēmu, ka par savu tēvu uzskatīšu Dievu, jo Dievs mani mīl vairāk nekā īstais tēvs. Es sāku sarunāties ar Dievu vienkāršās lūgšanās, tādās, kādas saka bērni, un darīju to ļoti bieži. Kad jaukā mūķene pameta klosteri, man viņas ļoti pietrūka.

Es saņēmu labu pamatizglītību, un par to esmu patiešām pateicīga. Tomēr atceros arī tā sauktās ”dienas meitenes”, kuras nāca mācīties klostera skolā un kurām piešķīra visādas priekšrocības. Tās bija bagātu ģimeņu atvases, un, kad viņas ieradās, mums klase bija jāatstāj. Mūķenes bieži atgādināja, ka mēs esam tikai bārenes un mums jāzina sava vieta.

Klosterī bija jāievēro daudz dažādu noteikumu. Daži bija saprotami, un lielākajai daļai meiteņu bija skaidrs, kāpēc tie ir nepieciešami. Piemēram, mēs apguvām pieklājības likumus, labas manieres utt. Šīs mācības man palika prātā visu mūžu, un tās man ir ļoti palīdzējušas. Daži klostera noteikumi bija sīkumaini un šķita netaisnīgi, bet citi bija nesaprotami un pazemojoši. Piemēram, ja kāda meitene naktī bija saslapinājusi gultu, tai bija jāsaņem sods, un sods pienācās arī tad, ja naktī vajadzēja iet uz tualeti.

Kādu dienu, kāpdama augšup pa kāpnēm, es sāku runāt ar meiteni man līdzās. Mūķene mani pasauca atpakaļ un sodīja par sarunāšanos: visu auksto ziemu man lika valkāt plāno vasaras kleitiņu! Es biju diezgan slimīgs bērns, mani mocīja astma un hronisks mandeļu iekaisums. Es smagi saslimu ar tuberkulozi, tāpat kā daudzas citas meitenes klosterī. Kaut arī mūs ievietoja atsevišķās telpās, mēs nesaņēmām nekādu medicīnisko aprūpi, un dažas meitenes nomira, to vidū arī mana labākā draudzene.

Dažas meitenes par niecīgiem noteikumu pārkāpumiem tika nežēlīgi sistas. Reiz, kad bija sapulcinātas visas skolnieces, mums bija jānoskatās, kā vairāk nekā divas stundas mūķene pēra kādu meiteni. Mēs visas raudājām. Protams, ne jau visas mūķenes bija tik ļaunas. Tomēr es līdz pat šai dienai nevaru aptvert, kā var tik neizsakāmi cietsirdīgi izturēties pret nevarīgiem bērniem. Es to nekad nespēšu saprast.

Gāja laiks, Bērdija un Filisa pameta klosteri, un mēs ar Enameju palikām divas vien. Mēs viena otrai bijām visdārgākie cilvēki pasaulē. Enameja mani mierināja, stāstot, ka pienāks diena, kad atbrauks vecāki, izņems mūs no klostera un aizvedīs uz kādu vietu, kur mūķenes mūs nekad nevarēs atrast. Kad arī Enameja atstāja klosteri, manas bēdas bija gandrīz neizturamas. Es klosterī paliku vēl trīs gadus.

Mācos dzīvot ārpus klostera

16 gadu vecumā man bija klosteris jāatstāj, un tas bija diezgan biedējoši. Es neko nezināju par dzīvi ārpus klostera sienām, un gandrīz viss mani mulsināja. Kad es iekāpu autobusā, man lūdza samaksāt par braucienu, bet man nebija ne mazākā priekšstata, kas tas ir — braukšanas maksa. Tā kā man vienalga nebija naudas, man nekavējoties lika kāpt ārā, un līdz savam galamērķim es gāju kājām. Kādā citā reizē es velti izgaidījos autobusu — neviens autobuss nenāca. Es nezināju, ka ir jāiet uz autobusu pieturu.

Tomēr, nedaudz uzspēlēdama drosmi un pašpārliecinātību, es pamazām sāku saprast, kas ir jādara. Man izdevās dabūt vienkāršu  darbu, bet pēc vairākiem mēnešiem es izlēmu braukt uz mājām, lai satiktu māti. Mājās es pirmo reizi sastapos ar dažiem no saviem jaunākajiem brāļiem un māsām — tajā laikā man jau bija 14 brāļu un māsu. Diemžēl man mājās nebija vietas, kur palikt, tāpēc vecāki sarunāja, ka es pārcelšos uz Velsu pie Enamejas. Tēvs mani ceļā pavadīja, bet pēc tam tūlīt aizbrauca.

Man nebija gandrīz nekādu iztikas līdzekļu, tomēr es kaut kā izdzīvoju. 1953. gadā es pārcēlos uz Londonu, kur iestājos Marijas leģionā — katoļu laju labdarības organizācijā. Biju cerējusi, ka, strādājot kopā ar šādiem cilvēkiem, apmierināšu arī savas garīgās vajadzības, taču es smagi vīlos. Man patika runāt par garīgiem jautājumiem, bet mans darbs Marijas leģionā bija tikai laicīgs, un šķita, ka nevienam nekad nebija laika sarunām par garīgiem jautājumiem.

Londonā es iepazinos ar Patriku, kas bija manu brāļu draugs. Mēs iemīlējām viens otru un 1961. gadā apprecējāmies. Mūsu pirmie divi bērni, Andžela un Stīvens, piedzima Londonā. 1967. gadā mēs pārcēlāmies uz Austrāliju, kur piedzima mūsu trešais bērns — dēls, ko nosaucām par Endrū. Mēs apmetāmies uz dzīvi Jaundienvidvelsas štatā, mazā pilsētiņā Bombalā.

Beidzot garīgais uzturs

Neilgi pēc ierašanās Austrālijā pie mums Bombalā atnāca jauns cilvēks, vārdā Bils Loids, lai parunātu par Bībeli. Es biju sajūsmināta par iespēju dzirdēt uz saviem jautājumiem atbildes, kas tika nolasītas tieši no Bībeles. Man radās sajūta, ka Bils runā patiesību, taču es izvirzīju vienu iebildumu pēc otra, lai Bils tik ātri neaizietu un es dzirdētu vairāk paskaidrojumu no Bībeles. Vēlāk Bils man atnesa Bībeli un dažus žurnālus.

Žurnāli man ļoti patika, bet biju bezgala pārsteigta, kad sapratu, ka šo žurnālu izdevēji netic trīsvienībai. Es žurnālus noslēpu, lai Patriks tos nejauši neatrastu un nesagrūtu viņa ticība. Apņēmos nākamreiz Bilam tos atdot, bet viņš mūsu nākamajā sarunā paskaidroja, ka mācība par trijām personām, kas veido vienu Dievu, ir pilnīgā pretrunā ar Bībeli. Drīz es sapratu, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ka viņu ir radījis Tēvs, Dievs Jehova, — tātad Jēzum ir bijis sākums — un ka Tēvs ir lielāks nekā Jēzus. (Mateja 16:16; Jāņa 14:28; Kolosiešiem 1:15; Atklāsmes 3:14.)

Es uzzināju, ka arī daudz kas cits, ko man kā katolietei mācīja, neatbilst patiesībai. Piemēram, Bībelē nav teikts, ka cilvēkiem būtu nemirstīga dvēsele un ka pastāvētu elle — vieta, kur mirušie tiek mocīti ugunī. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Ecēhiēla 18:4.) Cik dziļu atvieglojumu es izjutu, to uzzinājusi! Kādu dienu es aiz prieka dancoju pa virtuvi, jo beidzot biju atradusi Tēvu, ko es vienmēr biju mīlējusi, bet nebiju pazinusi. Es jutu, ka sāku apmierināt savas garīgās alkas. Turklāt man par lielu prieku arī Patriks tikpat dedzīgi pieņēma patieso ticību.

Bils mūs uzaicināja uz Jehovas liecinieku kongresu, kam bija jānotiek citā pilsētā — Temorā. Lai gan līdz turienei bija tālu jābrauc, mēs labprāt pieņēmām šo uzaicinājumu un jau piektdienas pievakarē ieradāmies Temorā. Sestdienas rītā kongresa zālē sanāca cilvēki, kas vēlējās sludināt pa mājām. Mēs ar Patriku bijām sajūsmā par šādu iespēju, jo jau kādu laiku to bijām gribējuši darīt. Taču Bils sacīja, ka mēs nevaram sludināt, tāpēc ka abi joprojām smēķējam. Bet, kad Bils bija aizgājis, mēs ar Patriku pievienojāmies kādai grupiņai. Šie sludinātāji nosprieda, ka mēs arī esam Jehovas liecinieki, un paņēma mūs līdzi kalpošanā.

 Drīz mēs uzzinājām, kādām Bībelē noteiktām prasībām jāatbilst, lai varētu sludināt labo vēsti. (Mateja 24:14.) Mēs beidzot atmetām smēķēšanu, un 1968. gada oktobrī gan Patriks, gan es apliecinājām, ka esam sevi veltījuši Dievam Jehovam, un kristījāmies.

Ticības pārbaudījumi

Pieaugot mūsu zināšanām par Bībeli un attiecībām ar Jehovu kļūstot ciešākām, nostiprinājās mūsu ticība Dieva solījumiem. Pēc kāda laika Patriku iecēla par Jehovas liecinieku draudzes vecāko Austrālijas galvaspilsētā Kanberā. Mēs no visas sirds centāmies audzināt bērnus tā, lai viņi būtu ”paklausīgi tam Kungam”, un pūlējāmies tikt galā ar visām parastajām pusaudžu problēmām. (Efeziešiem 6:4.)

Diemžēl mūsu dēls Stīvens 18 gadu vecumā gāja bojā autokatastrofā. Kaut arī izjutām milzīgas bēdas, mūs patiešām mierināja doma, ka Stīvens bija kļuvis par Jehovas kalpotāju. Mēs ilgojamies viņu atkal redzēt, kad Jehova cels augšā mirušos. (Jāņa 5:28, 29.) 1983. gadā, gadu pēc Stīvena nāves, es pievienojos meitai Andželai pilnas slodzes kalpošanā, un to es daru vēl joprojām. Stāstot citiem par mūsu cerību, kas balstīta uz Bībeli, esmu varējusi saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi, un sludināšana man ir palīdzējusi mazināt sirdssāpes. Es sajutu neizsakāmu prieku, kad nesen uzzināju, ka mana māsa Enameja Velsā ir sākusi studēt Bībeli ar Jehovas lieciniekiem.

1984. gadā Patrikam attīstījās kāda slimība, kas tajā laikā šķita neizprotama. Vēlāk tika noteikta precīza diagnoze: hroniska noguruma sindroms. Pēc kāda laika viņam bija jāaiziet no darba un viņš atteicās arī no kristiešu draudzes vecākā pienākumiem. Par laimi, Patriks ir daļēji atlabis, un pašlaik viņam atkal ir uzticēti pienākumi draudzē.

Bērnības gadi man iemācīja, kas ir disciplīna un pašaizliedzība, un es iemācījos dzīvot vienkārši un būt apmierināta ar mazumiņu. Bet es joprojām esmu neizpratnē par to, kāpēc mūs, 4 meitas, ievietoja klosterī, bet pārējie 11 bērni varēja palikt mājās. Es mierinu sevi ar domu, ka vecāki, kas tagad jau ir miruši, darīja, ko uzskatīja par labāku toreizējos apstākļos, kurus es acīmredzot nekad neizpratīšu pilnībā. Tie bija grūti laiki, kad bija jāpieņem smagi lēmumi. Tomēr esmu pateicīga vecākiem, ka viņi man ir dāvājuši dzīvību un ir rūpējušies par mani tā, kā viņi prata. Bet par visu vairāk es pateicos Jehovam par viņa tēvišķīgajām rūpēm.

[Attēls 22. lpp.]

Kad mēs bijām nesen apprecējušies

[Attēls 23. lpp.]

Kad mūsu bērni bija mazi

[Attēls 23. lpp.]

Mēs ar Patriku tagad