Dieva vārds izmainīja manu dzīvi

PASTĀSTĪJUSI SENDIJA JAZIJA COSIJA

MĒS ar māsām slēpāmies zem gultas, ķiķinādamas un bakstīdamas cita citu, kamēr pie mūsu durvīm klauvēja mormoņi. * Beidzot es piegāju pie durvīm un strupi pateicu, ka mēs esam navahietes un nevēlamies, lai viņi mums kaut ko stāstītu par balto cilvēku reliģiju.

Mūsu vecāki bija devušies uz tirdzniecības apmetni iepirkties un bija gaidāmi mājās tikai ap saulrieta laiku. Atgriezušies viņi uzzināja, ka es biju nelaipni runājusi ar mormoņiem, un deva man labu padomu — nekad ne pret vienu neizturēties ar necieņu. Vecāki mūs mācīja cienīt cilvēkus un būt pret viņiem laipnām. Atceros, kādu dienu pie mums ieradās negaidīts viesis, un vecāki tajā brīdī ārpus mājas gatavoja ēdienu. Viņi viesmīlīgi uzaicināja ciemiņu paēst vispirms, un tikai pēc tam ēdām mēs paši.

Dzīve rezervātā

Mēs dzīvojām Hauelmesā (Arizonas štats), kādus 15 kilometrus uz ziemeļrietumiem no hopu indiāņu rezervāta, tālu prom no pilsētu burzmas un kņadas. Šī vieta ir Amerikas Savienoto Valstu dienvidrietumu daļā, kur skatienam paveras skaistas tuksneša ainavas, ko vietvietām pārtrauc neparasti sarkana smilšakmens veidojumi. Šajā apvidū ir daudz mesu — tā sauc augstus plakankalnus ar stāvām sienām. No tiem varēja redzēt mūsu aitas ganāmies pat astoņu kilometru attālumā. Kā man patika miers, kas valdīja šajā zemē, manā dzimtenē!

Vidusskolas gados es sadraudzējos ar savām māsīcām, kas atbalstīja Amerikas indiāņu kustību. * Es biju ļoti lepna par to, ka esmu indiāniete, un sarunās ar baltajiem cilvēkiem bieži pieminēju mūsu ilgo apspiešanu, kurā, pēc manām domām, bija vainojams Indiāņu lietu birojs. Atšķirībā no māsīcām es nevis paudu savu naidu atklāti, bet paturēju to sirdī. Tā es sāku ienīst visus, kam bija Bībele.

Man likās, ka tieši Bībeles dēļ baltie var atņemt mums zemi un tiesības un neļaut mums veikt mūsu svētos rituālus. Mācoties internātskolā, es pat viltoju tēva parakstu, lai man nebūtu jāpiedalās protestantu un katoļu reliģiskajās ceremonijās, jo mums obligāti bija jāiet baznīcā. Internātskolā tika darīts viss, lai mūs asimilētu un lai mēs aizmirstu, ka esam indiāņi. Mums pat neļāva runāt dzimtajā valodā.

Mēs dziļi cienījām dabu un apkārtni. Katru rītu, pagriezušies pret austrumiem, mēs skaitījām lūgšanas un apliecinājām pateicību, izkaisot svētos kukurūzas putekšņus. *  Šīs paražas piederēja pie navahu reliģijas, kas man bija mācīta, tās man bija dārgas, un es biju lepna, ka varu tās ievērot. Kristīgās pasaules mācība par dzīvi debesīs man nelikās pievilcīga, un es neticēju arī mocībām elles ugunīs. Manā sirdī bija vēlēšanās dzīvot uz zemes.

Kad skolā bija brīvlaiks, es pavadīju laiku kopā ar savu draudzīgo ģimeni. Parasti es tīrīju hoganu (tā sauc navahu mitekli), audu un kopu aitas. Navahi jau vairākus simtus gadu ir nodarbojušies ar aitkopību. Ik reizi, uzkopjot hoganu (skat. fotoattēlu lappuses apakšā), es ievēroju kādu sarkanu grāmatiņu, kurā bija ietverti psalmi un vairākas ”Jaunās Derības” daļas. Es noliku to te vienā, te otrā vietā, nekad nedomādama par tās saturu un jēgu. Tomēr es to neizmetu.

Ar laulības dzīvi saistītās cerības un vilšanās

Pēc vidusskolas beigšanas es plānoju mācīties arodskolā Albukerkē (Ņūmeksikas štats). Taču pirms došanās uz turieni es iepazinos ar savu nākamo vīru un drīzumā atgriezos navahu rezervātā, lai apprecētos. Mani vecāki bija precējušies jau daudzus gadus, un es vēlējos iekārtot savu dzīvi tāpat, tāpēc apprecējos. Man patika mājas dzīve un saimniekošana, it īpaši pēc mūsu dēla Laionela piedzimšanas. Mēs ar vīru bijām laimīgi — līdz brīdim, kad es uzzināju kaut ko briesmīgu.

Manam vīram bija cita sieviete! Viņa neuzticības dēļ mūsu laulībai bija nodarīts nelabojams posts. Es biju šokā, izjutu pret viņu spēcīgu naidu un alku atriebības. Bet, kamēr ritēja šķiršanās prāva, no kuras bija atkarīgs, pie kā dzīvos mūsu dēls un kādu finansiālu atbalstu es saņemšu, mani pārņēma nomāktība, nevērtīguma sajūta un bezcerība. Es mēdzu skriet kilometriem tālu, cenšoties aizmirst savas bēdas, kļuvu viegli saraudināma un zaudēju ēstgribu. Es jutos pilnīgi vientuļa.

Pēc kāda laika es uzsāku attiecības ar kādu vīrieti, kam bija līdzīgas problēmas laulībā. Mēs abi jutāmies sāpināti; viņš bija pret mani iejūtīgs un sniedza man tik nepieciešamo emocionālo atbalstu. Es dalījos ar viņu savās apslēptākajās domās un izjūtās, un viņš uzmanīgi klausījās, liekot man domāt, ka tas viņam ir svarīgi. Drīz mēs jau plānojām apprecēties.

Bet tad es uzzināju, ka arī šis vīrietis ir man neuzticīgs! Kaut arī tas bija ārkārtīgi grūti un sāpīgi, es pārtraucu mūsu attiecības. Jutos atstumta un nomākta, mani plosīja niknums un atriebības kāre. Divas reizes es mēģināju izdarīt pašnāvību, jo negribēju vairs dzīvot.

Pirmā nojausma par patieso Dievu

Ar asarām acīs es daudzkārt lūdzu Dievu, lai gan viņu nepazinu. Tomēr es uzskatīju, ka pastāv kāda augstāka būtne, kas ir radījusi iespaidīgo Visumu. Man patika vērot skaistos saulrietus, un tādās reizēs es domāju par to, cik augstsirdīgai jābūt šai būtnei, kas ir ļāvusi cilvēkiem priecāties par kaut ko tik brīnišķīgu.  Es iemīlēju šo personu, kuru nepazinu, un sāku to lūgt: ”Dievs, ja tu patiešām esi, tad palīdzi man, vadi mani un padari mani atkal laimīgu.”

Ģimenes locekļi bija noraizējušies par to, kas ar mani notiek, it īpaši tēvs. Vecāki nolīga šamaņus, lai tie mani izdziedinātu. Tēvs sacīja, ka labs šamanis nekad neprasa samaksu par saviem pakalpojumiem un ka viņa vārdi saskan ar darbiem. Lai iepriecinātu vecākus, es vairākas reizes piedalījos navahu Svētību Ceļa reliģiskajās ceremonijās.

Dienām ilgi es neizgāju no hogana, kur mana vienīgā saikne ar ārpasauli bija radiouztvērējs pie gultas. Es dzirdēju sprediķojam garīdznieku, kas nosodīja tos, kuri nav pieņēmuši Jēzu savā sirdī, un šie vārdi man izraisīja riebumu. Tie mani atgrūda, un es sapratu, ka vairs nevēlos neko kopīgu ne ar balto cilvēku reliģiju, ne pati ar savas tautas reliģiju. Es nolēmu meklēt Dievu pati.

Kamēr es vientulībā dzīvoju hoganā, es atkal pamanīju sarkano grāmatiņu. Pirmo reizi es pievērsu uzmanību, ka tā ir daļa no Bībeles. Lasot psalmus, es uzzināju par ķēniņa Dāvida ciešanām un nomāktību un sajutu mierinājumu. (Psalms 38:2—23; 51:3—21.) Taču lepnuma dēļ es tālāk neiedziļinājos lasītajā — balto cilvēku reliģija man nebija pieņemama.

Kaut arī biju nomākta, es atradu sevī spēkus rūpēties par dēlu, un viņš man kļuva par uzmundrinājuma avotu. Tajā laikā es sāku skatīties reliģiskas televīzijas pārraides, kurās tika piedāvāts aizlūgt par cilvēkiem. Izmisumā es piezvanīju pa bezmaksas tālruņa numuru un lūdzu palīdzību, bet man atbildēja, ka vispirms jāapsola iemaksāt 50 vai 100 dolārus, — un es noliku klausuli.

Šķiršanās prāvas tiesas sēdes mani nomāca, un īpaši nepatīkami bija redzēt, ka mans vīrs nestāsta tiesnesim visu patiesību. Pagāja ilgs laiks, pirms šķiršanās tika noformēta līdz galam, jo risinājās cīņa par dēla aizgādnību, un beigu beigās aizgādnības tiesības tika piešķirtas man. Kamēr turpinājās tiesa, mani klusēdams ar mīlestību atbalstīja tēvs, kas redzēja, cik sāpīgi es pārdzīvoju notiekošo.

Pirmā saskarsme ar Jehovas lieciniekiem

Es nolēmu dzīvot tagadnei un pārāk neraizēties par nākotni. Reiz es pamanīju kādu navahu ģimeni runājam ar maniem kaimiņiem un nevarēju nociesties, slepeni nepavērojusi, ko īsti viņi dara. Ciemiņi sarunājās ar cilvēkiem pie viņu māju durvīm, un drīz viņi atnāca arī pie manis. Navahiete Sandra sacīja, ka viņa ir Jehovas lieciniece, un visvairāk manu uzmanību piesaistīja tieši šis vārds — Jehova. Es teicu: ”Kas ir Jehova? Jūs laikam esat no kādas jaunas reliģijas. Kāpēc man baznīcā nav mācīts Dieva vārds?”

Sieviete atšķīra Bībelē 83. psalmu un nolasīja 19. pantu: ”Lai viņi atzīst, ka vienīgi Tavs vārds pastāv, ak Kungs [”Jehova”, NW], Tu Visuaugstākais pār visu pasauli.” Viņa paskaidroja, ka Dievam ir vārds un ka viņa Dēls, Jēzus Kristus, liecināja par Jehovu. Viņa izteica piedāvājumu mācīt man par Jehovu un Jēzu un iedeva man grāmatu The Truth That Leads to Eternal Life (Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi) *. Ar sajūsmu es atbildēju: ”Jā, es vēlos iepazīties ar šo jauno reliģiju!”

Es izlasīju grāmatu vienā elpas vilcienā. Tās saturs man bija kaut kas jauns un nedzirdēts. Grāmatā bija parādīts, ka dzīvei ir jēga, un tieši tas man bija vajadzīgs, lai manī atkal pamostos interese par dzīvi. Es sāku studēt Bībeli un, sev par lielu prieku, atradu tajā atbildes uz daudziem saviem jautājumiem. Visam, ko es uzzināju, es ticēju — tas izklausījās ļoti saprātīgi, tai bija jābūt patiesībai.

Es sāku mācīt Bībeles patiesību Laionelam, kad viņam bija seši gadi. Mēs kopīgi lūdzām Dievu un uzmundrinājām viens otru, atgādinādami, ka Jehova par mums rūpējas un ka mums jāpaļaujas uz viņu. Reizēm man šķita, ka es vairs nevaru izturēt, taču, kad viņš mani apskāva ar savām mazajām rociņām un pārliecības pilnā balsī teica: ”Neraudi, mammu, Jehova par mums parūpēsies,” — viss uzreiz likās  citāds. Tā es guvu lielu mierinājumu un stiprināju savu apņēmību turpināt Bībeles studēšanu. Nepārtraukti es lūdzu Dieva vadību.

Kā man palīdzēja kristiešu sapulces

Tā kā mēs augstu vērtējām visu, ko bija darījis Jehova, mēs sākām apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces Tūbā, kaut gan līdz turienei un atpakaļ kopumā bija jāveic 240 kilometrus garš ceļš. Vasarā mēs braucām uz sapulcēm divreiz nedēļā, bet ziemā slikto laika apstākļu dēļ bijām prom no mājām visu svētdienu. Reiz salūza mūsu mašīna, bet mēs tomēr tikām līdz Valstības zālei ar autostopu. Garie braucieni bija nogurdinoši, bet reiz Laionels sacīja, ka mēs nedrīkstam izlaist nevienu sapulci, ja vien neesam uz nāves gultas, un šie vārdi man palīdzēja vēl skaidrāk saprast, cik svarīgi ir nopietni izturēties pret Jehovas piedāvāto garīgo mācību programmu.

Sapulcēs es bieži no aizkustinājuma raudāju, dziedot Valstības dziesmas par mūžīgu dzīvi, kurā vairs nebūs tagadējo grūtību. Jehovas liecinieki mani mierināja un uzmundrināja. Viņi bija ļoti viesmīlīgi un aicināja mūs ciemos uz pusdienām un vieglām uzkodām, un reizēm mēs kopā ar kādu ģimeni studējām Bībeli. Viņi par mums interesējās un mūs uzklausīja. Īpaši centās draudzes vecākie, kas bija ļoti iejūtīgi un stiprināja mūsu pārliecību, ka Dievs Jehova par mums rūpējas. Man bija liels prieks iegūt īstus draugus, kas prata mani uzmundrināt un pat raudāja kopā ar mani, kad es biju zaudējusi visus spēkus. (Mateja 11:28—30.)

Divi nopietni lēmumi

Tieši tad, kad es biju izjutusi, cik daudz var dot Jehova, atkal parādījās mans bijušais draugs, kas vēlējās salīgt mieru. Es joprojām viņu mīlēju un nespēju atteikt, un mēs jau sākām domāt par kāzām. Man šķita, ka patiesība varētu viņu izmainīt, bet tā bija lielākā kļūda manā mūžā. Es nebiju laimīga, un mani ļoti mocīja sirdsapziņa. Man par lielām bēdām, viņš negribēja pieņemt patiesību.

Tad es visu izstāstīju vienam no draudzes vecākajiem. Šis brālis minēja vairākas domas no Bībeles un kopā ar mani lūdza Jehovu, lai viņš man palīdzētu pieņemt lēmumu. Es secināju, ka Jehova nekad mani nesāpinās, kā to neizbēgami dara nepilnīgi cilvēki, lai cik dārgi viņi mums būtu. Man nācās atzīt, ka neprecētu cilvēku kopdzīve nedod nekādu drošības sajūtu, un, kaut arī tas bija ļoti grūti un sāpīgi, es pieņēmu lēmumu pārtraukt mūsu attiecības. Tas nozīmēja, ka man būs materiāla rakstura grūtības, bet man bija jāmācās no visas sirds paļauties uz Jehovu.

Es mīlēju Jehovu un apņēmos kalpot viņam. 1984. gada 19. maijā es kristījos ūdenī, tā apliecinot, ka esmu veltījusi savu dzīvi Dievam Jehovam, un tagad arī mans dēls Laionels ir kristīts Jehovas liecinieks. Ģimenes locekļi un mans bijušais vīrs izturējās pret mums ļoti naidīgi, bet mēs atstājām visu Jehovas ziņā. Un viņš mums palīdzēja: pretestība atslāba, un pēc 11 gariem gadiem ģimenes locekļi samierinājās ar mūsu jauno dzīves veidu.

Es viņus ļoti mīlu un ilgojos, kaut arī viņi iepazītu Jehovu un kļūtu laimīgi. Tēvs, kas iepriekš bija domājis, ka es nepārvarēšu depresiju un izdarīšu pašnāvību, mani drosmīgi aizstāvēja, jo bija ļoti priecīgs par to, ka es atkal esmu laimīga. Savukārt es pārliecinājos, ka manā atlabšanā liela nozīme bija lūgšanām, Jehovas liecinieku sapulcēm un Bībelē atrodamo padomu izmantošanai.

 Cerība uz nākotni

Es gaidu to laiku, kad vairs nebūs it nekādu ciešanu, nepilnību, melu un naida. Gara acīm es redzu navahu zemi plaukstam un zeļam, redzu persiku un aprikožu kokus, kas te kādreiz auga. Es iztēlojos, ar kādu prieku dažādas ciltis kopīgiem spēkiem ar upju un lietus ūdeņu palīdzību pārveidos savu sauso zemi par brīnumjauku paradīzi. Būs lieliski mierīgi dzīvot kopā ar hopiem un citām ciltīm, nevis sacensties savā starpā, kā tas ir bijis pēdējā laikā. Jau tagad es redzu, kā Dieva vārdi apvieno visas rases, ciltis un klanus, bet nākotnē, kad notiks augšāmcelšana, cilvēki atkal ieraudzīs savus mirušos ģimenes locekļus un draugus. Tad valdīs liels prieks un cilvēkiem pavērsies iespēja dzīvot mūžīgi. Es nespēju iedomāties nevienu, kas neko negribētu zināt par tik brīnišķīgām nākotnes izredzēm.

Teokrātiski panākumi navahu zemē

Ir bijis saviļņojoši redzēt, kā Tūbā tiek uzcelta Valstības zāle, un vērot navahu un hopu rezervātos * izaugam četras draudzes — Činlī, Keientā, Tūbā un Kīmskanjonā. Kad es 1983. gadā iestājos teokrātiskās kalpošanas skolā, es varēju tikai sapņot par to, ka reiz mācības tajā notiks navahu valodā. Bet pašreiz tas vairs nav sapnis — kopš 1998. gada nodarbības skolā tiek vadītas arī navahu valodā.

Stāstot citiem par to, ka Dievam ir vārds, esmu guvusi neskaitāmas svētības. Vārdos ir grūti izteikt manu prieku par to, ka tagad ir iespējams lasīt un piedāvāt citiem cilvēkiem ticību stiprinošu informāciju mūsu dzimtajā valodā — brošūras Nihookáá’gi Hooláágóó liná Bahózhoóodoo! (Laimīga dzīve uz zemes mūžīgi!), Ha’át’fíísh éí God Nihá yee Hool’a’? (Ko Dievs no mums prasa?) un nu arī Ni Éí God Bik’is Dííleelgo Át’é! (Tu vari būt Dieva draugs). Esmu pateicīga uzticīgajam un gudrajam kalpam, kas vada Bībeles izglītības programmu, kura nāk par labu visām tautām, ciltīm un valodām, arī navahiem jeb deniem. (Mateja 24:45—47.)

Lai uzturētu sevi, es strādāju pilnu darba dienu, bet man izdodas regulāri būt palīgpionierei. Es neesmu precējusies un cenšos pēc iespējas labāk izmantot savas dzīves apstākļus, koncentrējoties uz kalpošanu Jehovam. Man ir gandarījums un prieks par iespēju runāt gan ar navahiem, gan ar citiem cilvēkiem, it īpaši ar tiem, kas ir izmisuši, un stāstīt viņiem, ka Jehova ”ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts”. (Psalms 34:19.)

Tagad es vairs neuzskatu, ka Bībele ir saistīta ar balto cilvēku reliģiju. Dieva Raksti, Bībele, ir domāti ikvienam, kas vēlas tos pētīt un izmantot dzīvē. Kad jūs apmeklēs Jehovas liecinieki, ļaujiet viņiem pastāstīt, kā iegūt patiesu laimi. Viņi vēlas darīt jums zināmu labo vēsti par Dieva vārdu Jehova — vārdu, kas izmainīja manu dzīvi. ”Aoo,’ Diyin God bízhi’ Jiihóvah wolyé.” (”Jā, Dieva vārds ir Jehova.”)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 21. lpp.]

Tipisks navahu hogans

[Attēls 21. lpp.]

Ar manu dēlu Laionelu

[Attēls 23. lpp.]

Ar krievu brāļiem starptautiskajā kongresā Maskavā 1993. gadā

[Attēls 24. lpp.]

Ar mūsu garīgo ģimeni Keientas draudzē (Arizonas štats)