Kāpēc Lielbritānijas kapsētas rotā īves?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

KĀDS anglikāņu garīdznieks 1656. gadā rakstīja: ”Mūsu tēvi īpaši rūpīgi centās saglabāt kapsētu īves, kas, būdamas mūžam zaļas, simbolizēja.. dvēseles nemirstību.” Tāds ir tradicionālais uzskats, bet kādi ir fakti?

Jau kopš seniem laikiem mūžzaļie augi cilvēku priekšstatos ir saistījušies ar nemirstības ideju. Velsā šī īves simboliskā nozīme sakņojas senajos druīdu ticējumos un paražās. Anglijā ilgi pirms kristīgā laikmeta sākuma īves tika stādītas pie pagāniskajām svētnīcām, un galu galā baznīca pārņēma šo tradīciju un sāka uzskatīt īvi par ”svētu simbolu”. Senas paražas tik viegli neizzūd, un, lai gan nonkonformisti — tie, kas nepiekrita anglikāņu baznīcas mācībām, — nesekoja šai tendencei, daudzās mūsdienīgās britu kapsētās īve joprojām ir viens no raksturīgākajiem augiem.

Kas Bībelē teikts par dvēseles nemirstību? Nekur šajā grāmatā vārds ”nemirstība” vai ”nemirstīgs” nav saistīts ar vārdu ”dvēsele”. Jorkas arhibīskaps savā lekcijā ”Dzīves un nāves teoloģiska izpratne” norādīja uz pretstatu starp ”primitīvajām idejām par dvēseli, kas atstāj miesu,” un kādu Bībeles pamatpatiesību. ”Mūsu ķermenī nav nekā tāda, kas, mums nomirstot, kaut kādā veidā izietu no ķermeņa,” viņš teica.

Kas īve ir par koku?

Parastā īve (Taxus baccata) ir skaists, mūžzaļš koks, kas aug lēni un var sasniegt ap 10 metru augstumu. Lielbritānijā daudzas no lielākajām īvēm patiesībā ir vismaz divi koki, kas saauguši kopā tik cieši, ka miza pilnīgi noslēpj savienojuma vietu. Piemēram, kāda Skotijas īve, kuras stumbra apkārtmērs ir vairāk nekā 17 metri, kā tagad noskaidrots, ir divi šādi saauguši koki.

Īves var nodzīvot simtiem vai, pēc dažu speciālistu apgalvojuma, pat tūkstošiem gadu. Daudzas vecas Lielbritānijas īves ir vienīgais, kas vēl saglabājies no viduslaiku ciemiem, kuru vietā tagad ir izauguši jauni ciemi un pilsētas.

Gatavas īves sēklas ietver koši sarkans kausveida mīkstums, ko sauc par sēklsedzi. Taču pašas sēklas, tāpat kā koka adatas un miza, ir indīgas, un, ja tuvumā ganās lopi, tie var saindēties un pat nobeigties. Savulaik pastāvēja ticējums, ka tad, ja māja tiek rotāta ar īvēm, ģimenē kāds mirs.

Īvei ir sīkšķiedraina koksne, kas nedaudz atgādina sarkankoku. No īves sarkanīgās kodolkoksnes var izgatavot izturīgas mēbeles, un, tā kā īve ir lokana un sīksta, viduslaikos no tās darināja garos lokus, ko kaujas laukā tik meistarīgi prata likt lietā angļu strēlnieki.

Lielbritānijā, kā arī tajā Normandijas daļā, kur kādreiz valdīja Anglijas karaļi, vecās kapsētās bieži var redzēt īves. Kāda Anglijas kapsēta pat var lepoties ar veselām 99 īvēm, tomēr tik liels skaits ir retums. Visbiežāk īves tika stādītas pa divām: viena pie kapsētas vārtiem, pa kuriem bērēs nesa iekšā zārku, un otra pie baznīcas durvīm. Dažkārt pie kapavietām vēlāk iestādīja vēl citas īves, un mūsdienās dažās kapsētās gar šo ceļu no vārtiem līdz baznīcai abās puses stiepjas apcirptu īvju rindas.

Tomēr priekšstats par dvēseles nemirstību ir pagāniska grieķu mācība, kas saistīta ar Platona idejām. Dāvana, ko Dievs ir paredzējis cilvēcei, ir mirušo augšāmcelšana un mūžīga dzīve uz zemes laikā, kad nāve būs iznīcināta. (Jāņa 5:28, 29; Atklāsmes 21:4.)

[Attēls 31. lpp.]

Tūkstošgadīga īve Sv. Andreja kapsētā (Totridža, Hārfordšīras grāfiste)

[Attēli 31. lpp.]

Pa labi: košas sēklsedzes, bet indīgas sēklas

Attēls labajā stūrī: cirptas īves Sv. Lorensa kapsētā (Litlstenmora, Midlseksa)