Bībeles viedoklis

Vai ir nepareizi sērot?

”MĒS GRIBAM, BRĀĻI, LAI JŪS BŪTU SKAIDRĪBĀ PAR TIEM, KAS AIZMIGUŠI, UN LAI JŪS NENODOTOS SKUMJĀM KĀ TIE, KAM NAV CERĪBAS.” (1. TESALONIĶIEŠIEM 4:13.)

BĪBELĒ ir stāstīts, kāda perspektīva ir mirušajiem. Gan Jēzus paveiktās augšāmcelšanas, gan viņa mācības apliecina, ka pienāks laiks, kad mirušie tiks atgriezti dzīvē. (Mateja 22:23—33; Marka 5:35, 36, 41, 42; Lūkas 7:12—16.) Kā cerībai uz augšāmcelšanu būtu jāietekmē mūs? Iepriekš citētie apustuļa Pāvila vārdi parāda, ka šī cerība mums var sniegt mierinājumu, ja mums ir nomiris kāds tuvs cilvēks.

Ja jūs esat zaudējis tuvinieku, jūs noteikti zināt, kādas sāpes nodara šāds traģisks notikums. Terēza ar vīru bija nodzīvojusi 42 gadus, kad viņas vīrs neilgi pēc sirds operācijas nomira. Viņa stāsta: ”Tas bija īsts šoks! Sākumā mani pārņēma panika. Pēc tam es sajutu ārkārtīgas sāpes, kas laika gaitā tikai pieņēmās spēkā. Es daudz raudāju.” Vai šādas izjūtas liecina, ka cilvēkam nav pietiekami stipra ticība Jehovas solījumam celt augšā mirušo tuvinieku? Un vai Pāvils gribēja teikt, ka ir nepareizi sērot?

Sēras, par kurām stāstīts Bībelē

Atbildes uz šiem jautājumiem mēs varam noskaidrot, pārdomājot, kas Bībelē stāstīts par sērošanu. Bībeles laikos pēc tuva ģimenes locekļa nāves cilvēki bieži vien kādu laiku sēroja. (1. Mozus 27:41; 50:7—10; Psalms 35:14.) Turklāt šīs sēras nereti bija ļoti dziļas.

Pievērsīsim uzmanību, kā daži Dievam uzticīgi vīrieši sēroja par tuvinieka nāvi. Piemēram, Ābrahāmam bija stipra ticība, ka Dievs var celt augšā no mirušajiem. (Ebrejiem 11:19.) Kaut gan viņam bija šāda pārliecība, pēc sievas nāves viņš ”rīkoja Sārai bēres un to apraudāja”. (1. Mozus 23:1, 2.) Kad Jēkaba dēli viņam sameloja, teikdami, ka viņa mīļotais dēls Jāzeps ir miris, Jēkabs ”saplēsa savu apģērbu un.. ..to apraudāja”. (1. Mozus 37:34, 35.) Pat pēc daudziem gadiem Jēkabs joprojām skuma par sava mīļā dēla nāvi. (1. Mozus 42:36—38.) Arī ķēniņš Dāvids atklāti izpauda lielas bēdas, kad nomira viņa dēli Amnons un Absaloms. Kaut gan viņi abi Dāvidam un viņa ģimenei bija sagādājuši daudz raižu, viņi tomēr bija Dāvida dēli, un ķēniņš smagi pārdzīvoja viņu nāvi. (2. Samuēla 13:28—39; 19:1.)

Bija tādas reizes, kad sēroja visa Izraēla tauta, — tā tas notika, piemēram, pēc Mozus nāves.  5. Mozus grāmatas 34. nodaļas 8. pantā stāstīts, ka izraēlieši viņu apraudāja 30 dienas.

Visbeidzot, Bībelē ir arī rakstīts, kā rīkojās Jēzus Kristus. Reiz bija nomiris tuvs Jēzus draugs Lācars. Redzot raudam Lācara māsas, Martu un Mariju, kā arī viņu draugus, Jēzus ”garā aizgrābts noskuma”. Kaut gan Jēzus zināja, ka pēc brīža viņš cels augšā savu draugu, viņš tomēr ”raudāja”. Jēzum bija sirsnīgas, draudzīgas jūtas pret Martu un Mariju, tāpēc, noraudzīdamies, kādas ciešanas māsām sagādā brāļa nāve, Jēzus bija dziļi aizkustināts. (Jāņa 11:33—36.)

Ābrahāmam, Jēkabam, Dāvidam un Jēzum bija izcila ticība Jehovam un viņa solījumiem, tomēr visi šie vīrieši sēroja. Vai tas norādīja uz garīgu vājumu? Vai viņu bēdas liecināja, ka viņiem pietrūkst ticības augšāmcelšanai? Noteikti nē. Sēras ir dabiska reakcija uz tuva cilvēka nāvi.

Kāpēc mēs sērojam?

Dieva nodoms nekad nav bijis, lai cilvēki mirtu. Jehovas sākotnējais nodoms, ko viņš darīja zināmu Ādamam un Ievai, bija tāds, lai zeme tiktu izveidota par brīnišķīgu paradīzi, kurā visi cilvēki dzīvotu kā mīloša, laimīga ģimene. Nāve cilvēku dzīvē varēja parādīties tikai tad, ja pirmie cilvēki izvēlētos nepaklausīt Jehovam. (1. Mozus 1:28; 2:17.) Diemžēl Ādams un Ieva kļuva nepaklausīgi, un nepaklausības dēļ ”visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve”. (Romiešiem 5:12; 6:23.) Tāpēc var teikt, ka nāve ir nežēlīgs ienaidnieks, kam nekad nebūtu bijis jārodas. (1. Korintiešiem 15:26.)

Tas ir gluži normāli, ka tāds pretdabisks notikums kā cilvēka nāve tuviniekiem izraisa dziļas sāpes. Viņu dzīvē tiek izrauts milzīgs robs. Raksta sākumā pieminētā Terēza stāstīja par savām jūtām pēc vīra nāves: ”Es esmu pārliecināta, ka satikšu viņu atkal augšāmcelšanas laikā, bet man viņa tik ļoti pietrūkst tagad. Tieši tas man sagādā ārkārtīgi lielas sāpes.” Vecāku nāve mums var atgādināt, ka arī paši esam mirstīgi. Savukārt jauna cilvēka nāve var nodarīt īpašas sāpes un ir traģiska ar to, ka dzīve ir aprāvusies pāragri. (Jesajas 38:10.)

Nāve patiešām ir pretdabiska. Ar sāpēm, ko tā izraisa, ir jārēķinās, un Jehova neuzskata, ka sērošana liecina par nepietiekamu ticību augšāmcelšanai. Kā parāda Ābrahāma, Jēkaba, Dāvida, Izraēla tautas un Jēzus piemērs, ja mēs atklāti ļaujam vaļu bēdām, tas nenozīmē, ka mēs neesam pietiekami stipri garīgā ziņā. *

Kaut gan kristiešiem nāve, protams, sagādā bēdas, tomēr mēs nenododamies skumjām ”kā tie, kam nav cerības”. (1. Tesaloniķiešiem 4:13.) Mūsu bēdas nav pārmērīgas, jo mums ir skaidrs, kāds ir mirušo stāvoklis. Mēs zinām, ka mirušie neizjūt sāpes un ciešanas, bet atrodas stāvoklī, kas līdzinās dziļam, mierīgam miegam. (Salamans Mācītājs 9:5; Marka 5:39; Jāņa 11:11—14.) Turklāt mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka Jēzus, ”augšāmcelšanās un dzīvība”, rīkosies, lai izpildītu savu solījumu — pieceltu no mirušajiem ”visus, kas ir kapos”. (Jāņa 5:28, 29; 11:24, 25.)

Ja šobrīd jūs sērojat tuvinieka nāves dēļ, jūs var mierināt sapratne par to, ka Jehova jūt līdzi jūsu sāpēm. Lai šī apziņa un cerība uz augšāmcelšanu atvieglina jūsu bēdas un palīdz pārvarēt zaudējuma sāpes.

[Zemsvītras piezīme]