Atbalsts un mierinājums pēc neizsakāmas traģēdijas

PASTĀSTĪJIS DŽEIMSS DŽARRĀNO

Būt par vecmāmiņu vai vectētiņu — tas ir viens no dzīves lielākajiem priekiem. Līksma saviļņojuma pilni, mēs ar Vikiju, manu sievu, gaidījām sava pirmā mazbērna piedzimšanu. Bija paredzams, ka mūsu meitas Terēzas un viņas vīra Džonatana bērnam jānāk pasaulē 2000. gada oktobra sākumā. Mums ne prātā nenāca, ka drīz mūsu ģimeni piemeklēs neizsakāma traģēdija.

MĒS ar sievu kopā ar dēlu un vedeklu sestdien, 23. septembrī, devāmies brīvdienās. Bijām plānojuši satikties ar citiem radiniekiem un pavadīt nedēļu Ziemeļkarolīnā pie okeāna. Terēza un Džonatans bija nolēmuši nebraukt līdzi, jo Terēzai ritēja jau devītais grūtniecības mēnesis un ceļš bija garš — no mūsu mājām Ohaio štatā līdz galamērķim bija jābrauc kādas 11 stundas.

Mēs gribējām atlikt braucienu uz vēlāku laiku, bet Terēza mūs pierunāja to nedarīt. Viņa teica, ka viss būs kārtībā. Turklāt viņas ārsts domāja, ka bērns, visticamāk, piedzims paredzētajā laikā — ne ātrāk kā pēc pāris nedēļām.

Trešdiena, 2000. gada 27. septembris, bija brīnišķīgi skaista diena, kas man atsauca atmiņā, kāpēc mūsu ģimene jau vairākus gadus pēc kārtas bija braukusi atpūsties tieši uz šo vietu. Neviens no mums nevarēja iedomāties, ka diena vēl nebūs galā, kad mūsu dzīve pēkšņi un krasi pārvērtīsies.

”Terēza ir pazudusi!”

Tovakar man no Ohaio piezvanīja brālis. Viņš bija ārkārtīgi satraukts, un sākumā bija pat grūti saprast, ko viņš mēģina pateikt. Tad beidzot viņš izgrūda: ”Terēza ir pazudusi!” Terēzas meklēšanā bija iesaistījusies policija, jo viņa bija nozudusi aizdomīgos apstākļos. Kad Džonatans tajā pēcpusdienā bija pārradies mājās, viņš bija atklājis, ka ārdurvis nav aizslēgtas. Terēzas brokastis joprojām atradās uz galda, un viņas maks bija palicis mājās. Savādi bija arī tas, ka viņas kurpes — vienīgās, kuras viņai grūtniecības devītajā mēnesī gāja kājās, — vēl aizvien stāvēja pie durvīm.

Ap pusdesmitiem no rīta Džonatans bija zvanījis uz mājām, un Terēza viņam bija sacījusi, ka esot zvanījusi kāda sieviete, kas teikusi, ka vēlas atnākt un apskatīt automašīnu, ko viņi pārdod. Pēc tam Terēzai bija jāiziet, jo viņai bija šis tas darāms ārpus mājām. Pusdienaslaikā Džonatans bija zvanījis vēlreiz, bet neviens nebija atsaucies. Visu pēcpusdienu viņš ik pa laikam bija zvanījis, tomēr Terēzu  sazvanīt viņam nebija izdevies. Kad viņš atgriezās mājās aptuveni ceturksni pāri četriem, viņš ievēroja, ka viņu automašīna ir projām. Džonatans zvanīja uz slimnīcu, jo domāja, ka varbūt Terēzai ir sākušās dzemdības, bet slimnīcā viņas nebija. Tad viņš piezvanīja vairākiem radiniekiem, bet neviens no tiem Terēzu nebija redzējis. Uztraucies līdz nāvei, Džonatans zvanīja uz policiju. Ap sešiem vakarā policija atrada viņu automašīnu turpat netālu no mājām, bet Terēzas nekur nebija.

Kad mēs Ziemeļkarolīnā saņēmām šo briesmīgo ziņu, mēs ar sievu, dēlu un vedeklu sakravājām somas un devāmies mājup. Tas bija garš un drūms brauciens. Mēs braucām visu nakti un pārradāmies Ohaio nākamajā rītā.

Notikumu pavērsiens

Džonatans un daži radinieki, tuvi draugi un vēl citi sadarbībā ar policiju cauru nakti meklēja Terēzu. Meklēšana turpinājās piecas mokošas dienas. Visbeidzot pirmdienā, 2. oktobrī, notika pavērsiens. Līdz tam laikam policija bija noskaidrojusi, kas tas bija bijis par tālruņa zvanu uz Terēzas mājām trešdienas rītā. Kāda sieviete, kas dzīvoja tikai dažus kvartālus tālāk, bija zvanījusi no mobilā tālruņa.

Pēc sarunas ar šo sievieti policijai viņa šķita aizdomīga. Vakarā policisti atkal ieradās pie viņas, bet, tuvojoties durvīm, viņi izdzirdēja šāvienu. Ielauzušies mājā, viņi atrada sievieti mirušu — viņa bija nošāvusies. Sev par lielu pārsteigumu kādā istabā otrajā stāvā policisti atrada jaundzimušu puisēnu. Neticami, bet par spīti visam tracim, bērns bija cieši aizmidzis!

Tomēr no Terēzas joprojām nebija nekādu pēdu. Vairākas stundas policisti pārmeklēja māju, cenzdamies atrast pierādījumus, ka viņa tur ir bijusi. Ritēja jau otrdienas pirmās rīta stundas, kad viņu meklējumi beidzās mājas garāžā. Tur viņi seklā bedrē atrada Terēzas līķi. Koroners vēlāk noteica, ka vispirms viņa ir apdullināta ar sitienu un pēc tam viņai iešauts mugurā. Terēza bija uz vietas mirusi, un tad bērns bija izņemts no viņas ķermeņa. Atskatoties uz notikušo, nelielu mierinājumu sniedz apziņa, ka viņai vismaz nebija jācieš.

Jaundzimušo nogādāja slimnīcā, un mediķi konstatēja, ka bērns ir pilnīgi vesels — viņam nebija pat nevienas skrambiņas. DNS tests apstiprināja, ka tas tiešām ir mūsu mazdēls. Džonatans nosauca dēlu tajā vārdā, ko viņi ar Terēzu bija izvēlējušies, — Oskars Gevins. Pēc īsas uzturēšanās slimnīcā ceturtdien, 5. oktobrī, mūsu mazdēls, kas svēra 3 kilogramus 900 gramus, tika atdots tēvam. Mēs bijām ļoti priecīgi par savu mazdēliņu, taču neizsakāmi smagi bija domāt par to, ka Terēzas vairs nav un viņa nevar turēt rokās savu bērnu.

Sabiedrības reakcija

Mūsu ģimene bija aizkustināta līdz asarām par visu to atbalstu, ko mēs saņēmām, turklāt bieži vien pat no tādiem cilvēkiem, ko mēs nekad agrāk nebijām redzējuši. Tajās dienās, kamēr Terēza bija pazudusi, viņas meklēšanā iesaistījās simtiem brīvprātīgo. Daudzi ziedoja naudu. Vairāki vietējie biroja preču veikali par brīvu izgatavoja tūkstošiem informācijas lapiņu, un brīvprātīgie izplatīja tās daudzu jūdžu apkārtnē ap Terēzas mājām.

Kāda mūsu kristīgā māsa strādā vietējā advokāta birojā, un, kad viņa tam pastāstīja par mūsu situāciju, advokāts piedāvāja savu palīdzību. Mēs pieņēmām šo piedāvājumu, un viņa atbalsts mums ārkārtīgi noderēja. Viņš palīdzēja mums kārtot attiecības ar masu saziņas līdzekļiem un atrisināt dažus juridiskus jautājumus. Viņš arī ieteica mums divus privātdetektīvus, kas palīdzēja noskaidrot šo lietu. Mūs dziļi aizkustināja viņu neviltotās rūpes par mums.

Pēc tam, kad mūsu mazdēls bija atgūts, mēs saņēmām vēl lielāku atbalstu no apkārtējiem. Vairāki pārtikas veikali atsūtīja pārtikas produktus un citas preces. Daudzi sūtīja drēbītes Oskaram, tāpat arī autiņbiksītes, zīdaiņu barību un rotaļlietas. Sūtījumu bija tik daudz, ka Oskars to visu nekādi nevarētu izlietot, tāpēc mēs lielu daļu atdevām vietējās slimnīcas dzemdību nodaļai. Tā kā mūsu gadījums tika atspoguļots masu saziņas līdzekļos, mēs saņēmām  tūkstošiem atklātņu un vēstuļu ne tikai no mūsu apkaimes iedzīvotājiem, bet arī no citām pasaules malām.

Sevišķi iespaidīgi sabiedrības atbalsts bija jūtams, kad svētdien, 8. oktobrī, tika teikta Terēzas piemiņas runa. Mēs zinājām, ka daudzi vēlas uz to atnākt, bet cilvēku atsaucība pārspēja visu, ko bijām gaidījuši. Runa tika teikta kādas vidusskolas zālē, un, tā kā bija ieradušies vairāk nekā 1400 cilvēki, zāle bija piepildīta līdz pēdējai iespējai. Bija atnākuši piederīgie un draugi, policisti, pilsētas galva un vēl daudzi citi. Klāt bija arī preses pārstāvji, un vietējās televīzijas stacijas filmēja runu, kas vienlaikus tika pārraidīta arī pa Internetu. Turklāt vairāki simti cilvēku stāvēja skolas vestibilā un drūzmējās ārā pie skolas, paslēpušies zem lietussargiem no aukstā lietus, un klausījās runu pa skaļruņiem, kas tur bija uzstādīti. Šī runa deva plašu liecību par mūsu bībeliskajiem uzskatiem.

Vēlāk simtiem cilvēku pacietīgi gaidīja rindā, lai izteiktu mums līdzjūtību. Mēs stāvējām gandrīz trīs stundas, apskaudami visus un pateikdamies viņiem, ka viņi ir atnākuši. Pēc runas vietējā viesnīca laipni bija parūpējusies par mielastu vairāk nekā 300 personām — mūsu ģimenes locekļiem, tuviem draugiem un citiem, kas bija palīdzējuši atgūt mūsu mazdēlu.

Vārdos grūti izteikt, cik ļoti mēs esam pateicīgi par visu, ko cilvēki, kurus mēs lielākoties pat nepazinām, darīja mūsu labā. Šis gadījums mums lika vēl ciešāk apņemties cītīgi piedalīties kristīgajā kalpošanā, jo apkārt ir tik daudz sirsnīgu cilvēku, kuriem mēs vēlamies pastāstīt labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 24:14.)

Kā atsaucās draudze

Jau no paša šī traģiskā notikuma sākuma mūs nepārtraukti atbalstīja kristīgie brāļi un māsas gan no tās Jehovas liecinieku draudzes, pie kuras piederam arī mēs, gan no citām draudzēm.

Jau pirms tam, kad mēs bijām atgriezušies no Ziemeļkarolīnas, mūsu draudzes vecākie bija palīdzējuši organizēt Terēzas meklēšanu. Daudzi mūsu brāļi un māsas bija lūguši darbā brīvas dienas, lai varētu piedalīties meklējumos. Daži darba devēji iedeva viņiem brīvdienas, neatrēķinot par to no algas, lai gan brāļi un māsas bija tiem teikuši, ka ir gatavi zaudēt samaksu. Kamēr Terēza vēl nebija atrasta, daži garīgie brāļi palika pie Džonatana, lai viņš nebūtu viens. Daudzi brāļi un māsas nāca pie mums un palīdzēja uzkopt māju, citi gatavoja ēst brīvprātīgajiem palīgiem un atbildēja uz tālruņa zvaniem.

Kādas sešas nedēļas pēc Terēzas nāves manai sievai un Džonatanam bija jāveic skumjš pienākums — jāsašķiro Terēzas lietas un jāiztīra viņas māja. Džonatans juta, ka vairs nespēs dzīvot mājā, kur viņi bija dzīvojuši kopā ar Terēzu, tāpēc viņš nolēma to pārdot. Pārcilāt Terēzas mantas bija ļoti sāpīgi, jo katra lietiņa atgādināja, cik neizturami mums viņas pietrūkst. Bet  arī šajā brīdī brāļi un māsas nāca mums talkā. Viņi palīdzēja sakravāt Terēzas mantas kastēs un pat veica mājā dažus remontdarbus, lai sagatavotu to pārdošanai.

Galvenais tomēr bija tas, ka brāļi un māsas sniedza mūsu ģimenei garīgu un emocionālu atbalstu. Viņi zvanīja mums pa tālruni un nāca ciemos, lai mūs mierinātu. Daudzi sūtīja aizkustinošas atklātnes un vēstules. Šo sirsnīgo atbalstu mēs saņēmām ne tikai pirmajās dienās un nedēļās, bet daudzu mēnešu garumā.

Ne mazums brāļu un māsu teica, lai mēs dodam viņiem ziņu, kad vien mums ir vajadzīgs kāds, kas mūs uzklausa, un mēs esam izmantojuši šo laipno piedāvājumu. Iespēja dalīties savās jūtās ar mīļiem un uzticamiem draugiem ir ārkārtīgs atvieglojums. Viņi ir dzīvs piemērs, kas apstiprina Bībeles sakāmvārdu: ”Draugs arvienu mīl draugu un likstas gadījumā viņu izjūt kā brāli.” (Salamana Pamācības 17:17; 18:24.)

Iespaids uz mūsu ģimeni

Jāatzīst, ka mums bija ļoti grūti atgūties pēc Terēzas slepkavības. Šī traģēdija ir krasi pārvērtusi mūsu dzīvi. Brīžiem es jūtos dusmīgs, ka viņas nav kopā ar mani, un man pietrūkst viņas apskāvienu un skūpstu.

Mana sieva un Terēza bija ārkārtīgi pieķērušās viena otrai. Nepagāja ne diena, kad viņas nebūtu vismaz parunājušās. Viņas stundām ilgi runājās par Terēzas grūtniecību un abas kopā iekārtoja bērnistabu.

Vikija par savām izjūtām stāsta: ”Man tik daudz kā pietrūkst. Man pietrūkst mūsu kopīgās sludināšanas un kopīgās iepirkšanās. Visvairāk man sāp tas, ka neredzu viņu kopā ar viņas bērniņu — mana sirds lūst, par to domājot. Es zinu, cik ļoti viņa mīlēja Oskaru jau pirms tam, kad viņš bija nācis pasaulē. Terēza zināja, ka viņai būs dēls. Kad es pagatavoju un uzdāvināju Terēzai bērna sedziņu, viņa man uzrakstīja šādu atklātni:

”Mīļo mammucīt!

Liels paldies par jauko sedziņu! Pateicos Tev par visu to lielo darbu, ko Tu tajā esi ielikusi. Gribu vēlreiz teikt Tev paldies, ka esi palīdzējusi man tikt pāri dažiem no manas dzīves smagākajiem brīžiem. Es to nekad neaizmirsīšu un vienmēr būšu Tev pateicīga. Ir tāds teiciens, ka pienāk diena, kad cilvēks izaug liels un saprot, ka viņa labākais draugs ir mamma. Es katru dienu saku paldies Jehovam, ka man nebija vajadzīgs pārāk ilgs laiks, lai to saprastu. Es Tevi vienmēr mīlēšu.””

Bezgala sāpīgi bija arī redzēt, cik smagi pārdzīvoja mūsu znots. Kamēr Oskars vēl bija slimnīcā, Džonatanam bija jāizdara kāds darbs, kas viņam sagādāja lielas sirdssāpes. Tā kā viņš bija nolēmis uz laiku pārcelties pie mums, viņam bija jāsakravā lietas, ko viņi ar Terēzu bija sagādājuši mazulim. Viņš paņēma šūpuļzirdziņu, bērna gultiņu un mīkstās rotaļlietas un atveda to visu uz mūsu māju.

Mierinājuma avots

Pēc tik traģiska tuvinieka zaudējuma rodas vesela gūzma pretrunīgu jautājumu un emociju. Ir bijušas reizes, kad es, būdams kristiešu draudzes vecākais, esmu centies palīdzēt citiem, ko mocījuši līdzīgi jautājumi un pārdzīvojumi. Taču tad, kad tevi pašu ir piemeklējušas bēdas, emocijas var aizēnot loģisko domāšanu.

Piemēram, ņemot vērā Terēzas stāvokli un faktu, ka mēs grasījāmies nedēļu būt projām, es biju lūdzis, lai Jehova viņu sargā. Kad viņu atrada noslepkavotu, jāatzīst, sākumā es domāju, kāpēc gan Dievs nav uzklausījis manas lūgšanas. Protams, es zinu, ka Jehova nav apsolījis brīnumainu aizsardzību katram savam kalpam. Es neatlaidīgi lūdzu, lai viņš dod man sapratni. Mierinājumu man sniedza apziņa, ka Jehova sargā savus kalpus garīgā ziņā — viņš dod mums visu nepieciešamo, lai mēs saglabātu savas attiecības ar viņu. Šī aizsardzība ir vissvarīgākā, jo tā ir saistīta ar mūsu mūžīgo nākotni. Tādā nozīmē Jehova Terēzu ir pasargājis: līdz pat savai nāvei viņa uzticīgi kalpoja Dievam. Es esmu ieguvis mieru, saprazdams, ka viņas izredzes atkal būt dzīvai ir mīlošā Dieva rokās.

Lielu mierinājumu man ir snieguši arī daudzi Bībeles panti. Gribu pieminēt tikai dažus no tiem.

 ”Būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.” (Apustuļu darbi 24:15.) Es jau sen ticu Bībeles solījumam, ka cilvēki tiks celti augšā, lai dzīvotu paradīzē uz zemes, bet tagad šī cerība man ir kļuvusi vēl reālāka. Apziņa, ka pienāks laiks, kad es atkal varēšu apskaut Terēzu, dod man spēku dzīvot tālāk dienu pēc dienas.

”Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņa priekšā visi ir dzīvi.” (Lūkas 20:37, 38.) Ir ļoti mierinoši zināt, ka mirušie, kas reiz tiks celti augšā, jau tagad ”visi ir dzīvi” Jehovas priekšā. Tātad no viņa viedokļa mūsu mīļā Terēza joprojām ir dzīva.

Arī Vikija vēlas minēt dažus Bībeles pantus, kas viņai ir sevišķi palīdzējuši:

””Dievam taču [nav] iespējams melot.” (Ebrejiem 6:18; Titam 1:2.) Tā kā Jehova nemelo, es skaidri zinu, ka viņš pildīs savu solījumu celt augšā mirušos.

”Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos [”piemiņas kapenēs”, NW], dzirdēs [Jēzus] balsi, un nāks ārā.” (Jāņa 5:28, 29.) Vārdi ”piemiņas kapenes” atgādina, ka Jehova paturēs Terēzu atmiņā, līdz kamēr viņa Dēls, Jēzus Kristus, cels to augšā. Es zinu, ka nav drošākas vietas, kur viņa varētu būt, kā Jehovas pilnīgā atmiņa.

”Jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:6, 7.) Es īpaši lūdzu Jehovam, lai viņa gars mani stiprina. Kad jūtos pavisam slikti, es griežos pie Jehovas un saku: ”Man vajag vēl vairāk tava spēka,” — un viņš palīdz man dzīvot tālāk. Reizēm man pat vārdi nenāk pār lūpām, tomēr viņš dod man spēku izturēt.”

Jehova ir palīdzējis mūsu ģimenei pārciest šo neizsakāmo traģēdiju. Protams, mēs vēl aizvien sērojam pēc mūsu dārgās Terēzas. Šīs sāpes pilnīgi norims tikai tad, kad Jehovas jaunajā pasaulē mēs atkal varēsim viņu apskaut. Gaidot šo laiku, mēs esam vēl stingrāk nekā jebkad agrāk apņēmušies uzticīgi kalpot Jehovam. Džonatans ir pilns apņēmības audzināt dēlu tā, lai Oskars iemācītos mīlēt Jehovu un kalpot viņam, un mēs esam gatavi palīdzēt Džonatanam, cik vien ir mūsu spēkos. Mēs no visas sirds vēlamies būt Dieva jaunajā pasaulē, lai sagaidītu Terēzu atgriežamies dzīvē un iepazīstinātu viņu ar dēlu, ko viņai tā arī nebija iespējams turēt savās rokās.

[Attēls 19. lpp.]

Mūsu meita Terēza klausās sava bērna sirdspukstus

[Attēli 20., 21. lpp.]

Kad tika teikta piemiņas runa, mēs dziļi izjutām apkārtējo cilvēku sirsnīgo atbalstu

[Attēls 23. lpp.]

Mēs ar Vikiju, manu sievu, Terēzas kāzās

[Attēls 23. lpp.]

Mūsu mazdēls Oskars