Dienasgrāmata — uzticamā draudzene

PASAULĒ, kurā pārlieku bieži nākas sastapties ar aukstu vienaldzību, dienasgrāmata var kļūt par uzticamu un iejūtīgu draudzeni. Dienasgrāmata ļauj ”sakrāt kluso dabu kolekciju, kas vēstī par mūsu dzīves takām”, saka rakstniece Kristīna Boldvina. Līdzīgi kā fotoalbumā, kur glabājas vizuālas liecības par mūsu pagātni, dienasgrāmatā virknējas vārdiski ”momentuzņēmumi”, kas atspoguļo mūsu dzīves ritējumu.

Bībeles laikos daudzi valdnieki rūpējās par svarīgu notikumu pierakstīšanu. Pašā Bībelē vairākkārt ir pieminētas šādas oficiālas hronikas. (4. Mozus 21:14, 15; Jozuas 10:12, 13.) Senie grieķi izveidoja īpašas gadagrāmatas, sauktas ephēmerides *, kur viņi atzīmēja zvaigžņu un planētu kustību atbilstoši dienām. Grieķijas iekarotāji romieši pārņēma no grieķiem šo gadagrāmatu veidošanu, bet sev raksturīgajā praktiskumā viņi tās papildināja ar sabiedriski nozīmīgu notikumu pierakstiem. Romieši sauca tās par diarium; šis nosaukums ir atvasināts no latīņu vārda dies, kas nozīmē ’diena’.

Tomēr tikai 17. gadsimtā, kad savu dienasgrāmatu uzrakstīja anglis Semjuels Pīpss, rietumu pasaulē kļuva populāri aprakstīt dienasgrāmatā personiskās dzīves ikdienas notikumus. Pīpsa dienasgrāmata, kur īpatnēji savijusies dievbijība ar gluži laicīgām interesēm, ir devusi vēsturniekiem spilgtu ieskatu Lielbritānijas karaļa Kārļa II valdīšanas laikā.

Kopš tā laika dienasgrāmatu rakstīšanas popularitāte aizvien pieauga. Daudzas no tām pat ir kļuvušas par vērtīgiem vēsturiskiem dokumentiem. Piemēram, dienasgrāmata, ko, slēpdamās no nacistiem, uzrakstīja ebreju meitene Anna Franka, ir skaudra liecība par cilvēka nežēlību pret cilvēku.

Ar ko dienasgrāmata ir pievilcīga?

Dienasgrāmata, šķiet, ļauj piepildīt kādu svarīgu cilvēcisku vēlēšanos — tieksmi pēc pašizpausmes. Vienalga, vai mēs rakstām par prieku, ko mums ir sagādājuši bērna pirmie vārdi, vai  par to, kā mēs satuvināmies ar kādu cilvēku, dienasgrāmata dod iespēju gremdēties pārdomās par notikumiem, kas veido mūsu dzīvi. Pārlasot savus pierakstus, mēs vēlāk varam atdzīvināt atmiņā šos dārgos mirkļus un mūsu toreizējās izjūtas.

Dienasgrāmata palīdz mums iepazīt pašiem sevi — tā ir viena no dienasgrāmatas galvenajām priekšrocībām. Autore Tristīna Rainere sauc dienasgrāmatu par ”praktisku psiholoģisku palīglīdzekli, kas ļauj pilnīgi brīvi paust savas emocijas”.

Bībelē, Salamana Pamācību grāmatas 12. nodaļas 25. pantā, teikts: ”Rūpes sirdī cilvēku sāpina.” Ja cilvēks nevēlas ne ar vienu runāt par savām rūpēm, iespēja uzticēt tās papīram varētu būt laba alternatīva, tāpēc tiem, kas pūlas tikt galā ar sāpīgiem pārdzīvojumiem, bieži vien tiek ieteikts rakstīt dienasgrāmatu. Ar dienasgrāmatas palīdzību var pārdomāt savu dzīvi, izvirzīt jaunus mērķus un varbūt pat atrast risinājumu savām problēmām. Aprakstīdami savas problēmas un izjūtas, mēs varam skaidrāk saskatīt galveno un paraudzīties uz tām ar vēsu prātu.

Rakstot dienasgrāmatu, mēs varam arī kaut ko iemācīties. Amerikas Skolotāju federācija vecākiem iesaka: ”Mudiniet savus bērnus iekārtot dienasgrāmatu. Dienasgrāmatas rakstīšana attīsta rakstītprasmi un radošās spējas.”

Kā to iesākt?

Pirmām kārtām atrodiet klusu, mierīgu stūrīti un bloknotu vai kladi, kas jums patīk. Tiesa, tukša lapa, kas gaida, lai uz tās sāktu virknēties vārdi, varbūt iedveš nedrošības sajūtu. Tomēr galvenais ir rakstīt godīgi, brīvi un vienkārši. Ierosmei jūs varētu sev pajautāt: ”Ko es šodien darīju? Kā tas mani ietekmēja? Ko es ēdu? Ko es satiku? Kas notiek ar tiem cilvēkiem, kuri man ir mīļi?” Vai arī jūs varbūt varat sākt ar pašreizējo brīdi un vaicāt: ”Kāda patlaban ir mana dzīve? Kādi ir mani mērķi? Mani sapņi?” Pēc tam ļaujiet stāstījumam brīvi plūst un nevērtējiet to kritiski.

Rakstiet tik daudz vai tik maz, cik jums patīk. Rakstiet tik bieži vai tik reti, cik vēlaties. Esiet atklāti un neraizējieties par gramatiku un pareizrakstību. Neviens cits neredzēs jūsu piezīmes. Varat pamēģināt arī ielīmēt savā dienasgrāmatā fotogrāfijas, laikrakstu izgriezumus vai vēl kaut ko citu, kas jums ir svarīgs. Tā ir vienīgi jūsu grāmata, un tā var būt jebkāda — kārtīga vai nobružāta, liela vai maza. Rakstiet tajā tikai tad, kad jūs to gribat. Ja dienasgrāmatas rakstīšana kļūs par pienākumu, tā jums sagādās neveiksmi un vilšanos. (Skat. ielogojumu.)

Līdzīgi kā zinātnieks, pētīdams kādu organismu, varbūt izmanto žurnālu, kurā viņš pieraksta savus novērojumus un reģistrē pārmaiņas, kas notiek ar viņa pētījumu objektu, mēs ar dienasgrāmatas palīdzību varam novērot un pētīt paši savu rīcību un tendences savā dzīvē. Dienasgrāmata atainos jūsu priekus un bēdas, jūsu vājības un stiprās puses. Tā palīdzēs jums uzlabot prasmi izteikties. Protams, lai rakstītu dienasgrāmatu, ir vajadzīga apņēmība, taču šī apņēmība, visticamāk, bagātīgi atalgosies. (Atsūtīts.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 27. lpp.]

Kā iesākt rakstīt dienasgrāmatu

◆ Izraugieties izturīgu kladi, vislabāk tādu, ko viegli ielikt somā un paņemt līdzi.

◆ Atrodiet mierīgu brīdi un klusu vietu, kur jūs varat būt vienatnē. Datējiet katru ierakstu.

◆ Neuztraucieties, ja dažas dienas nav izdevies neko uzrakstīt; vienkārši turpiniet rakstīt tālāk no tās vietas, kur apstājāties.

◆ Nekritizējiet pats savu darbu. Jūtieties brīvi un ļaujiet vārdiem plūst. Rakstiet par konkrētām detaļām, nevis tikai vispāriniet.