Marabu — nenovērtētais putns

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KENIJĀ

 ”Ja arī ir kāds putns, kas ir vēl ļaunāka zīme par marabu, ..man to vēl nav gadījies sastapt.” The World’s Wild Places—Africa’s Rift Valley

STARP visiem daudzajiem Āfrikas putniem maz ir tādu, par kuriem būtu teikti tik skarbi vārdi kā par marabu. To bieži dēvē par nejauku, neglītu un ļaunprātīgu putnu. Jā, var teikt, ka ar sabiedriskā tēla veidošanu marabu nav veicies.

Vai jūs valdzina putni, kam ir elegants izskats un melodiska balss? Diemžēl marabu nav ne viena, ne otra. Ar savu sārto, kailo galvu un kaklu tas izskatās drūms un noplucis. Pieaugušiem marabu pie kakla kā bieza, apaļa kaklasaite kūļājas iesarkans maiss, ko putns var arī piepūst. Vairākumam cilvēku nešķiet, ka tas vairotu šī radījuma skaistumu. Tomēr Kenijas Nacionālā muzeja ornitoloģijas nodaļas vadītājs Dr. Leons Benuns atgādina: ”Ja mums šis maiss izskatās neglīts, tas nepavisam nenozīmē, ka arī marabu tas liekas neglīts.” Katrā ziņā līdz šim neviens vēl nav izdibinājis, kādas ir šī maisa bioloģiskās funkcijas.

Arī marabu barošanās paradumi nepadara to pievilcīgāku vērotāju acīs. Pirmām kārtām marabu ir maitēdājs. Ja beigtus dzīvniekus neizdodas atrast, tas mēdz arī pats medīt citus putnus, lai remdētu savu veselīgo apetīti. Nav brīnums, ka daudzi cilvēki marabu nevar ciest ne acu galā.

Tomēr, par spīti nepievilcīgajam izskatam un paradumiem, marabu ir arī daudzas apbrīnojamas īpašības. Iepazīsimies tuvāk ar šo putnu, kas tik bieži ir ticis nepareizi novērtēts.

Raženais augums

Marabu, iespējams, ir lielākais stārķu dzimtas pārstāvis. Pieaudzis tēviņš var sasniegt pusotra metra augstumu un svērt vairāk nekā 8 kilogramus. Mātītes ir nedaudz mazākas. Putna masīvais ķīļveida knābis mēdz izaugt vairāk nekā 30 centimetrus garš — tas ir varens rīks, ar ko ērti var izknābt gaļas gabalus, mielojoties ar maitu.

Būdams tik ražens augumā, šis stārķis tomēr ir arī izveicīgs lidotājs. Marabu spārnu plētums pārsniedz divarpus metrus, un planēšanā tas var sacensties ar vislielākajiem meistariem. Lidojumā marabu ar savu plecos ierauto galvu un garajām, atpakaļ izstieptajām kājām ir īsts elegances iemiesojums. Tas prot izmantot siltās gaisa strāvas un spēj uzlidot tik augstu, ka reizēm no zemes to tikpat kā nevar saskatīt. Marabu ir novēroti planējam pat 4000 metru augstumā.

Rūpīgi vecāki

Taču vislielāko apbrīnu ir pelnījušas marabu rūpes par saviem pēcnācējiem. Vecāku pienākumi prasa daudz pūļu, un tie sākas ar ligzdas būvi. Izvēlējies piemērotu vietu, marabu tēviņš, kam vēlāk pievienosies arī mātīte, ķeras pie darba. Reizēm ligzda tiek celta pat 30 metru augstumā, un tās konstrukcija nepavisam nav sarežģīta. Šī metru platā būve nav nekas daudz vairāk kā vienkārša, vaļēja  platforma, kas veidota no sausiem zariem un lapām. Dažkārt ligzdojošs putns ”manto” kādu vecu ligzdu, ko tas izremontē, papildinot ar zariņiem un citiem materiāliem. Ir zināms, ka dažas marabu kolonijas ir izmantojušas vienu un to pašu ligzdošanas vietu 50 gadu garumā.

Kamēr jaunās mājas celtniecība vēl turpinās, marabu tēviņš sāk meklēt sev pāri. Pretēji tam, kā pieņemts pie daudziem citiem putniem, tēviņš gaida, kad mātīte viņam tuvosies. Cerībā iekarot viņa simpātijas parasti uzrodas vairākas kandidātes, taču bieži vien tām nākas saņemt atraidījumu. Tomēr neatlaidība gūst virsroku, un galu galā kāda no mātītēm tiek pieņemta. Pēc tam, izpildot riesta rituālus, abi marabu, piepūtuši savus maisus, izdod īpatnējas skaņas, lai aizbaidītu citus, nevēlamus putnus. Šie saucieni, ko mēdz aprakstīt kā maurošanu, smilkstēšanu un svilpšanu, ir vienīgās zināmās marabu radītās skaņas, ja neskaita knābja klabināšanu. Starp putniem izveidojas ciešas saites, ko vēl vairāk nostiprina raksturīgais sveiciens, ar kādu viens putns sagaida otru ikreiz, kad tas pēc prombūtnes atgriežas ligzdā: marabu atmet galvu atpakaļ, tad noliec to un pēc tam labu brīdi klabina knābi.

Pāris pabeidz ligzdu kopā. Arī olu perēšana ir kopīgs darbs. Mātīte izdēj divas trīs krīta baltas olas, un pēc mēneša no tām izšķiļas mazi, rozīgi, retām spalvām klāti putnēni, par kuriem gādību uzņemas abi vecāki. Mazie marabu tiek lieliski aprūpēti. Vecāki nenogurstoši piegādā tiem uzturvielām bagātu barību, piemēram, zivis. Slapjās, purvainās vietās, ko marabu ir iecienījuši, lielā daudzumā ir dabūjamas vardes, kas arī ir ierasta šo putnu barība. Putnēni barojas, ēzdami barības gabaliņus, ko ligzdā tiem atrij vecāki. Jaunie putni aug lēni, un tikai četru mēnešu vecumā, kad tie jau ir spējīgi aizlidot no ligzdošanas vietas, tie sāk paši gādāt par sevi.

Čaklie sanitāri

Lai gan marabu, būdams maitēdājs, bieži ir ticis nonievāts, īstenībā tas dara ļoti derīgu darbu. Plēsēji atstāj Āfrikas līdzenumos neskaitāmus trūdošus dzīvnieku līķus. Ja tie tiktu atstāti pūstam, viegli varētu izplatīties slimības, un tas būtu bīstami kā dzīvniekiem, tā cilvēkiem. Taču marabu cītīgi pilda atkritumu savācēju pienākumus. Kopā ar grifiem — citiem maitēdājiem, kas arī nevar sūdzēties par apetītes trūkumu, — marabu pārlūko apkārtni, meklējot plēsoņu pamestu medījumu. Kad tāds ir atrasts, marabu gaida, līdz agresīvākie  grifi ar saviem stiprajiem, līkajiem knābjiem atplēš maitu vaļā. Izdevīgā brīdī marabu, turēdams knābi gatavībā gluži kā ķirurga nazi, žigli metas klāt, pakampj kādu gaļas gabalu un atkal atkāpjas malā, lai gaidītu jaunu izdevību. Kad grifi ir pieēdušies, pienāk marabu kārta cīkstēties par katru atlikušo kripatu. Marabu notiesā gandrīz vai visu, ko tie spēj norīt, izņemot kaulus. Tie bez kādām pūlēm aprij pat vairāk nekā puskilogramu smagus gaļas gabalus.

Pēdējā laikā marabu ir sākuši nodarboties ar atkritumu nokopšanu ne tikai savā dabiskajā vidē, bet arī cilvēku mītņu tuvumā. Tie vairs tikpat kā nebaidās no cilvēkiem un bieži ir redzami pilsētu un ciemu atkritumu izgāztuvēs. No tā ir arī savs labums — tīrāka vide. Marabu pat kāš ar knābi lopkautuvju notekūdeņus un rūpīgi izlasa no tiem katru kumosu. Kāds gadījums, kas notika Kenijas rietumos, liecina, cik izturīgi ir šie putni. Rakņādamies lopkautuves atkritumos, kāds marabu kaut kā pamanījās norīt miesnieka nazi. Pēc dažām dienām nazis, tīrs un spožs, tika atrasts tās pašas vietas tuvumā, bet marabu, kas to bija atrijis, mierīgi rosījās tālāk, it kā nekas nebūtu noticis, un acīmredzot nemaz nebija cietis.

Marabu nākotne

Āfrikas marabu tuvāko radinieku — Āzijā sastopamo lielo adjutantu — skaits sarūk, turpretī marabu klājas itin labi. Cik zināms, dabā tiem nav ienaidnieku. Agrāk ļaunākais marabu ienaidnieks bija cilvēks. Šie lielie stārķi tika šauti, lai ar to mīkstajām pakaļdaļas spalvām rotātu sieviešu cepures. ”Ir gandrīz neticami,” teikts grāmatā Storks, Ibises and Spoonbills of the World (Pasaules stārķi, ibisi un karošknābji), ”ka tādas smalkas un krāšņas spalvas, kas grezno vēdekli vai kādu sievietes sirdij dārgu rotu, ir ņemtas no šī lielā, kaulainā maitēdāja ar tik atbaidošu ārieni.” Par laimi šiem putniem, nesaudzīgā iznīcināšana gadu gaitā ir apsīkusi, un to skaits atkal pieaug. Mūsu īsā iepazīšanās ar marabu noteikti ir palīdzējusi saprast, ka tie nepavisam nav pelnījuši nedz naidu, nedz nicinājumu. Marabu nes cilvēkiem lielu labumu, cītīgi un pamatīgi attīrot vidi. Lai gan marabu nav pats daiļākais no visiem putniem, arī savā necilībā tas dara godu savam Radītājam. (Psalms 148:7, 10.)

[Attēls 16. lpp.]

Šī putna masīvais ķīļveida knābis var pārsniegt 30 centimetru garumu

[Attēls 16., 17. lpp.]

Marabu spārnu plētums ir vairāk nekā divarpus metri

[Norāde par autortiesībām]

© Joe McDonald

[Attēls 17. lpp.]

Jaunie marabu tiek lieliski aprūpēti

[Norāde par autortiesībām]

© M.P. Kahl/VIREO

[Attēls 18. lpp.]

Marabu maisa bioloģiskās funkcijas joprojām nav noskaidrotas

[Attēls 19. lpp.]

Ligzda reizēm tiek būvēta 30 metru augstumā