Tuvinieku atkalredzēšanās Korejā. Jauns sākums?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KOREJAS REPUBLIKĀ

ŠIS saviļņojošais notikums piesaistīja vairāk nekā 1300 pašmāju reportieru un vairāk nekā 400 ārzemju korespondentu uzmanību. Par kādu notikumu ir runa? Par Korejas ziemeļu daļā un dienvidu daļā dzīvojošo radinieku atkalredzēšanos pēc aptuveni 50 gadu ilgas atšķirtības.

Pusi gadsimta daudziem korejiešiem bija liegta jebkāda iespēja sazināties ar saviem tuviniekiem — viņi nevarēja tiem ne aizrakstīt vēstuli, ne nosūtīt faksu, ne piezvanīt. Demilitarizētā zona, kas sadalīja Koreju, liedza būt kopā arī ģimenēm. Bet kā šo ģimeņu locekļiem radās iespēja atkal satikties? *

Neaizmirstama atkalredzēšanās

Pagājušā gada 15. augustā Korejas Republikas Kimpo starptautiskajā lidostā nolaidās lidmašīna ar Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas karogu. Ar to no Korejas ziemeļu zonas bija ieradušies cilvēki, kuriem ar Starptautiskā Sarkanā Krusta starpniecību bija izdevies iegūt pierādījumus, ka no viņu radiniekiem dienvidu zonā kāds vēl ir dzīvs. Pēc tam šī lidmašīna uzņēma 100 korejiešu no dienvidu zonas un lidoja atpakaļ uz ziemeļiem, dodot iespēju arī viņiem satikt savus tuviniekus. Iedomājieties, ko izjuta šie cilvēki, dodoties pie brāļa, māsas, mātes, tēva, dēla, meitas vai dzīvesbiedra, kas nav redzēts vairāk nekā 50 gadu! Daudzi, kas devās ceļā, bija ap septiņdesmit un astoņdesmit gadu veci un nebija savus tuviniekus redzējuši kopš pusaudža gadiem.

Šīs tikšanās ilga tikai četras dienas un trīs naktis; pēc tam atbraucējiem bija jāatgriežas  mājās. Tāpēc ir saprotams, ka daudzi šo laiku pavadīja gandrīz nepārtrauktās sarunās. Ņemdami vērā iespēju, ka spēcīgie pārdzīvojumi varētu izraisīt šoku, mediķi bija gatavi nekavējoties sniegt palīdzību, un nav brīnums, ka bija cilvēki, kam tā bija nepieciešama.

Ar saviem tuviniekiem satikās tikai neliela daļa šķirto ģimeņu. Pēc dažiem aprēķiniem, savus tuviniekus joprojām nav redzējuši 690 tūkstoši cilvēku, kuru vecums pārsniedz 60 gadus, un 260 tūkstoši cilvēku, kas ir 70 gadus veci vai vecāki. No 76 tūkstošiem Korejas Republikas iedzīvotāju, kas lūdza atļauju apciemot savus radiniekus ziemeļu zonā un atbilda izvirzītajām prasībām, tika izraudzīti tikai 100.

To vidū bija 82 gadus vecais Jan Džin Juls. Sarkanais Krusts viņu informēja, ka viņa brālis Jan Von Juls, kurš dzīvo ziemeļu zonā un ir 70 gadus vecs, meklē savus radiniekus dienvidos. Jan Džin Jula jaunākais brālis studēja Seulas universitātē, kad 1950. gadā izcēlās Korejas karš un viņš pazuda bez vēsts. Visus šos gadus par viņu nekas nebija zināms. Tagad, pēc piecdesmit gadu ilgas atšķirtības, viņi abi un viņu divas māsas atkal satikās.

Li Pok Jons, kam ir 73 gadi, ieradās uz tikšanos ar savu 70 gadus veco sievu un diviem dēliem. Viņš savu ģimeni pēdējoreiz bija redzējis, kad dēliem bija divi un pieci gadi. Kādu dienu kara laikā viņš bija izgājis no mājām, sakot, ka aizies nopirkt velosipēdu. Tajā pašā dienā viņš pazuda, un līdz pat šim laikam no viņa nebija saņemtas nekādas ziņas. Saviļņojošajā tikšanās brīdī Li Pok Jona sieva, kas slimo ar diabētu, beidzot varēja uzdot jautājumu, kas to bija mocījis visus šos garos gadus: kāpēc viņam vajadzēja tik daudz laika, lai nopirktu velosipēdu?

Sešdesmit deviņus gadus vecais Li Čon Pils no savas ģimenes tika šķirts 1950. gadā, kad viņš mācījās pamatskolā, un kopš tā laika bija atzīts par bezvēsts pazudušu. Tagad viņš satika savu 99 gadus veco māti Čo Von Ho, divus brāļus un divas māsas, kas dzīvo dienvidu zonā. Diemžēl viņa vecā māte viņu vairs nepazina.

Šādu aizkustinošu atkalredzēšanos bija vēl daudz, un vairāku vietējo un ārzemju televīzijas kanālu skatītāji tās varēja vērot tiešraidē. Ilgi šķirto tuvinieku emocijas skatītājus aizkustināja līdz asarām. Daudzi sev uzdeva jautājumu, vai līdzīgas tikšanās tiks organizētas atkal. Šī atkalredzēšanās drīz beidzās, un atvadas bija gandrīz tikpat sāpīgas kā gadiem ilgā atšķirtība, jo šie cilvēki nezināja, vai jebkad vēl redzēsies un, ja tas notiks, kad tas būs.

Vai piecdesmit gadu ilgais atšķirtības laiks tuvojas beigām?

1945. gada 15. augustā Koreja atbrīvojās no 36 gadus ilgās japāņu kundzības. Taču drīz pēc tam to sadalīja tā laika politiskie spēki. Kad no japāņu varas tika atbrīvota Korejas pussala, valsts teritorija uz dienvidiem no 38. paralēles nonāca ASV armijas kontrolē, bet ziemeļu zonu okupēja Padomju  Savienība. Pēc dažiem gadiem sākās karš, bet risinājums netika panākts, un Korejā izveidojās divas valdības. No 1945. gada līdz Korejas kara beigām tūkstošiem korejiešu ģimeņu tika izšķirtas. Kad 1953. gadā karš beidzās, demilitarizētā zona, kurā bija izvietotas neskaitāmas kājnieku mīnas, sadalīja Koreju divās atsevišķās valstīs.

Gadu desmitiem nekas neliecināja par abu valstu samierināšanos. Bet tad 2000. gada 13. jūnijā Phenjanā, Sunanas lidostā, nolaidās lidmašīna, ar kuru bija ieradies Korejas Republikas prezidents Kim De Dzjuns. Lidostā viņu sagaidīja Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas vadītājs Kim Dzjon Ils. Šķita, ka pēkšņi ir radies pamats jaunām cerībām. Šie valstu vadītāji nekad iepriekš nebija tikušies, bet izturējās kā ilgi neredzējušies brāļi. Viņu tikšanās ilga trīs dienas, un viņi apsolīja strādāt pie tā, lai izbeigtu pusgadsimtu ilgo naidošanos un panāktu samierināšanos. Viens no pirmajiem šo sarunu rezultātiem bija šķirto tuvinieku atkalredzēšanās. Drīz tika sperti arī citi soļi.

Abu valstu līderi vienojās par dzelzceļa atjaunošanu starp Korejas ziemeļiem un dienvidiem. Ir plānots, ka 2001. gada septembrī beigsies remontdarbi 12 kilometrus garā dzelzceļa posmā Korejas dienvidu daļā un 8 kilometrus garā posmā ziemeļu daļā. Šis dzelzceļš, kas sāksies Korejas pussalā, šķērsos demarkācijas līniju, atkal savienojot Korejas abas daļas, un pēc pievienošanās Transķīnas dzelzceļam vedīs cauri Ķīnai uz Eiropu. Kā izteicās prezidents Kim De Dzjuns, tas būs ”jauns ”Zīda ceļš””, tikai no dzelzs. Demarkācijas līniju šķērsos vēl viena dzelzceļa līnija, kas pēc tam pievienosies Transsibīrijas dzelzceļam Krievijā.

Vai šie pasākumi patiešām iezīmē jaunu sākumu vai ne, rādīs laiks. Centieni apvienot ilgi šķirtās ģimenes, bez šaubām, ir slavējami, tomēr ir skaidrs, ka cilvēcei ir nepieciešama Dieva Valstības valdīšana. (Mateja 6:9, 10.) 1912. gadā Jehovas liecinieki uzsāka organizatoriskus pasākumus, lai vēsts, kas vieš cerību uz Valstību, tiktu sludināta arī Tālajos Austrumos. Šo vēsti dzirdēja korejieši, kas dzīvoja Korejas pussalas ziemeļos, un daudzi to pieņēma. Taču liela daļa no viņiem japāņu varas laikā nonāca ieslodzījumā, jo atteicās iet karā.

Kad beidzās Otrais pasaules karš un šie kristieši — Jehovas liecinieki — tika izlaisti no cietuma, viņi sāka pulcēties kopā. Vairākums no viņiem pārcēlās uz dienvidu zonu, kur pastāvēja reliģijas brīvība. Seulā pirmā draudze izveidojās 1949. gada jūnijā, un pa šiem gadiem aktīvo Jehovas liecinieku skaits Korejas Republikā ir pieaudzis līdz vairāk nekā 87 000. To vidū ir arī tūkstošiem cilvēku, kas ir šķirti no saviem tuviniekiem, kuri dzīvo ziemeļu zonā.

Iespējams, notikumi risināsies tā, ka visām korejiešu ģimenēm pavērsies iespēja atkal apvienoties un — kas ir vēl svarīgāk — šī atkalapvienošanās 22 miljoniem Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas iedzīvotāju beidzot ļaus dzirdēt Bībeles vēsti.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 13. lpp.]

Vīra un sievas (augšā) un mātes un dēla (apakšā) atkalredzēšanās

[Attēls 14. lpp.]

Praktizēdams senču pielūgsmi, kāds vīrietis dziļi noliecas sava tēva portreta priekšā, kurš nomira, pirms viņiem radās iespēja atkal satikties

[Attēls 15. lpp.]

Jan Džin Juls (pirmais no kreisās) tiekoties ar savu brāli (vidū) no ziemeļu zonas

[Norāde par attēla autortiesībām 13. lpp.]

Attēli 13.—​15. lappusē: The Korea Press Photojournalists Association