Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Mākslinieces dzīve

Mākslinieces dzīve

Mākslinieces dzīve

PASTĀSTĪJUSI SIZUKO KAVABATA

”Jehovas liecinieki — brīnišķīgi cilvēki, kas visā pasaulē sludina labo vēsti”. Tā sauca vienu no manām gleznām, kas 1999. gadā bija apskatāma izstādē Versaļā (Francija).

NEPILNU nedēļu pirms šīs izstādes atklāšanas Jehovas liecinieki visā Francijā bija izplatījuši 12 miljonus bukletu, kuros bija pastāstīts par varas iestāžu netaisnīgo izturēšanos pret viņiem. Par gleznu, kurā liecinieki bija attēloti labvēlīgā gaismā, man pasniedza speciālu balvu. Vēlāk viens no izstādes rīkotājiem, kas bija atbildīgs par šīs godalgas piešķiršanu, man sacīja: ”Jūs esat drosmīga, bet arī man ir drosme, un tāpēc es jums esmu piešķīris šo speciālo balvu.”

Daudzi mākslinieki savās gleznās cenšas attēlot izjūtas un noskaņas, un tāds ir arī mans mērķis. Es gleznoju to, ko jūtu, un manas gleznas ir dzīvespriecīgas, jo tajās atspoguļojas mans prieks un laime. Jau bērnībā es sapratu, cik brīnišķīgi ir izmantot savas radošās spējas gleznojot.

Kāpēc es sāku gleznot

Es piedzimu 1920. gadā kādā turīgā ģimenē Moriokā (Japāna). Vecākajai māsai un man bija privātskolotājas, kas mums mācīja japāņu dejas, ziedu sakārtošanas mākslu, tējas ceremoniju, koto (japāņu cītaras) un klavieru spēli, dziedāšanu un citas disciplīnas. Es to visu necietu ne acu galā, un, kad nāca skolotājas, es bieži aizbēgu un paslēpos. Kalpiem bija jāmeklē mani rokā un ar varu jāved atpakaļ.

Visvairāk man nepatika stundu stingrība. Cilvēki, ko es nekad iepriekš nebiju redzējusi, noteica, kā man jādejo, kā jāsakārto ziedi un kā jāpasniedz tēja. Es jutu, ka man ir liegta iespēja pašai pieņemt lēmumus un izvirzīt personīgus mērķus. Taču tad, kad es zīmēju, neviens mani neuzmanīja un nenoteica, ko darīt. Pēc tādas brīvības es ilgojos.

Zīmēšanas skolotāja man nebija, tāpēc es varēju zīmēt, brīvi improvizējot, un neviens mani nekritizēja. Ar laiku es kļuvu drosmīgāka. Kad man bija kādi 12 gadi, es sāku ņemt tēva zīda kaklasaites un tās apgleznot. Drīz pēc tam skolā mums bija jāšuj drēbes. Skolotāja bija šokēta, kad ieraudzīja, ka es esmu izgriezusi pusi no tērpa priekšpuses un iešuvusi vietā baltu materiālu. Bet, tāpat kā mans tēvs, viņa neko neteica.

Sapņi un realitāte

Jau tad, kad mācījos pamatskolā, es biju nolēmusi kļūt par mākslinieci. Mans mērķis nemainījās, un es gribēju iestāties augstskolā, lai mācītos gleznošanu, bet vecāki man neļāva to darīt, jo domāja, ka Japānā māksliniece netiks uzskatīta par labu līgavu. Tā nu es iestājos mājsaimniecības kursos.

Man patika citu tautu dzeja, un es vispār daudz lasīju ārzemju literatūru. Taču tolaik pret šādām grāmatām bija nelabvēlīga attieksme, tās tika sauktas par ienaidnieku literatūru, bija pat bīstami turēt tās savā īpašumā. Skolā es piecus gadus biju mācījusies franču valodu, bet, apstākļiem Japānā mainoties, pat interese par svešvalodām tika uzlūkota ar aizdomām. Mums bija liegta arī runas brīvība.

1943. gadā, kad plosījās Otrais pasaules karš, man bija patīkami uzzināt, ka mani par savu nākamo sievu ir izraudzījies kāds vīrietis, kas bija aplūkojis 40 fotogrāfijas, kurās bija redzamas jaunas sievietes precību gados. Vēlāk man pastāstīja, ka šī vīrieša māte un viņas draudzene bija atbraukušas uz vietu, kur es dzīvoju, lai slepus uz mani paskatītos. Pēc tam šī ģimene atsūtīja oficiālu bildinājumu, un mani pierunāja to pieņemt. Pirms kāzām savu nākamo vīru es satiku tikai vienu reizi.

Kad bijām apprecējušies, mūsu dzīvība katru dienu bija briesmās intensīvo uzlidojumu dēļ, un beigu beigās mūsu māja nodega, tāpat kā pārējā pilsēta. Tie, kas bija palikuši dzīvi, meklēja patvērumu kalnos, bet pat no turienes varēja dzirdēt sirēnu gaudošanu un redzēt kara lidmašīnas. Tas bija šausmīgi, cilvēku ciešanas bija neizmērojamas. Arī pirmajos desmit pēckara gados dzīve bija ārkārtīgi sūra.

Mums bija trīs bērni, turklāt pie mums dzīvoja arī vīramāte un seši mana vīra brāļi un māsas. Kaut gan mums bija kalpi, mums visiem bija jāstrādā tīrumā, lai sarūpētu iztiku. Tas bija laiks, kad es jutos ļoti nomākta un nevarēju saskatīt dzīvē nekā priecīga, tomēr es ne ar vienu nerunāju par savām izjūtām, baidīdamās tikt pārprasta. Pamazām es sapratu, ka varu paust savas izjūtas gleznojot.

Iegūstu atzinību kā māksliniece

Pat talantīgam cilvēkam ir jāiegulda milzum daudz pūļu, lai mākslā sasniegtu kaut ko nozīmīgu. Es iegādājos grāmatas par glezniecību un mācījos vairāku Japānas labāko mākslinieku vadībā. Neviens no viņiem man neieteica mainīt gleznošanas stilu, ko biju izveidojusi jaunībā.

Maniem darbiem sāka pievērst uzmanību kritiķi, taču es gleznoju sava prieka pēc, nevis lai izstādītu savus darbus. Laikam ejot, mani tomēr sāka interesēt, ko citi domā par manām gleznām, un 1955. gadā es sarīkoju savu pirmo izstādi Gindzas rajonā Tokijā. Izstādes nosaukums bija ”Klusā cīņa, klusā runa, mana dienasgrāmata”, un darbos es biju centusies attēlot ikdienas dzīves ainas. Izstādei bija labi panākumi.

Satieku Jehovas lieciniekus

1958. gadā mūsu ģimene pārcēlās uz Tokiju, jo mēs ar vīru gribējām, lai mūsu bērni ietu labā skolā un iegūtu pēc iespējas labāku izglītību. Galvenais manā dzīvē bija gleznošana. Piecas stundas dienā es mēdzu gleznot, bet vakarus parasti pavadīju kopā ar draugiem no mākslinieku vidus, kamēr vīrs kaut kur devās ar saviem draugiem. Kā audzināt bērnus, mēs nezinājām.

Vīrs strādāja tādu darbu, kura dēļ viņš bieži nebija mājās, tāpēc par bērnu audzināšanu galvenokārt bija jādomā man, bet es jutos ļoti nepārliecināta par sevi. Tā kā bērnībā es kādu laiku biju apmeklējusi katoļu misijas skolu, man radās doma, ka varbūt bērniem noderētu bībeliska izglītība. Mēs dzīvojām Omori (Tokijā), un turpat pāri ielai atradās luterāņu baznīca. Reiz es bērniem sacīju, ka mēs varētu aiziet uz turieni, taču šis plāns tā arī neīstenojās.

Notika kaut kas cits. Jau nākamajā dienā — tas bija 1959. gada sākumā — pie mums ieradās kāda Jehovas lieciniece. Es ātri sapulcēju bērnus, un mēs visi apsēdāmies, lai klausītos. Pamatojoties uz Bībeli, lieciniece paskaidroja, ka mēs dzīvojam īpašā laikā un ka drīzumā Dievs iznīcinās ļaunumu uz zemes. Es lūdzu, lai man atnes četras Bībeles un bībelisku literatūru, un labprāt piekritu sievietes piedāvājumam nākt katru nedēļu un mācīt mūs. Kad vaicāju, cik par to mēnesī būs jāmaksā, es ar pārsteigumu uzzināju, ka Jehovas liecinieki neprasa samaksu par cilvēku mācīšanu — viņi rīkojās pavisam citādi nekā visi privātskolotāji, ar kuriem man bija iznācis saskarties.

Manas meitas ar prieku pieņēma Bībeles patiesību, un mēs pat sākām katru nedēļu mājās kopīgi studēt Bībeli. Bet drīz mani pārņēma nemiers. Es jutos tik slikti, ka vairākas reizes mēģināju noslēpties vai izgāju no mājas, kad bija pienācis laiks Bībeles studēšanai.

Es tā jutos, jo labi sapratu, ka viss Bībelē teiktais ir pareizs un ka man jāpielāgojas tajā lasāmajiem norādījumiem. Bet es arī gribēju kļūt par labu mākslinieci un uzskatīju, ka radoša darbība prasa neatkarīgu domāšanu. Šo pretrunīgo izjūtu dēļ cieta manu darbu kvalitāte, un manas gleznas izstādēs tika novietotas arvien necilākās vietās.

Brauciens uz Parīzi

Man šķita, ka labāk gleznot man varētu palīdzēt Parīzes apmeklējums, un 1960. gadā es devos uz šo pilsētu, kur tika rīkota izstāde, kuras mērķis bija iepazīstināt franču publiku ar japāņu mākslu. Es biju vienīgā sieviete starp japāņu māksliniekiem, kas bija ieradušies uz šo izstādi. Parīzē mani sajūsmināja tas, ka dzīves apstākļi, apģērbi, priekšstati par dzīvi, krāsas — pilnīgi viss — atšķīrās no tā, pie kā es biju pieradusi. Izstāde bija atvērta četras dienas, un, man par pārsteigumu, to apskatīt bija ieradušies arī valsts vadītāji. Vēl viens pārsteigums bija tas, ka sievietes nevarēja vien novērst acis no mana kimono. Tā nu es izlēmu vēl kādu laiku palikt Parīzē.

Tā kā es nezināju, kā saņemt naudu no Japānas, es sāku pārdot savus kimono. Tas man ļāva pavadīt Parīzē nākamos trīs mēnešus un apskatīt mākslas galerijās izstādītos darbus. Es bieži atcerējos vārdus, ko bija teicis mākslinieks, kura glezna izstādē bija novietota līdzās manējai: ”Es gleznoju saules spožumu, bet jūsu gleznas ir tumšas, melnas, jo jūs ir ietekmējuši Austrumu filozofi.”

Manu dzīvokli apmeklēja kāds laulāts pāris no Jehovas liecinieku filiāles biroja Parīzē. Kad viņi bija bijuši pie manis vairākas reizes, es beidzot piekritu aiziet viņiem līdz uz kristiešu sapulci. Tur redzētais mani satrieca. Kādai sievietei bija ļoti skaista sarkana cepure ar platām malām, bet citai bija tērps briljantzaļā krāsā. Apģērbi, kas cilvēkiem bija mugurā, liecināja par stila izjūtu un labu gaumi, un mans viedoklis par Jehovas lieciniekiem pilnībā izmainījās.

Arī sapulces programma mani dziļi iespaidoja. Redzot, ka abās zemeslodes pusēs sapulces norit tieši tāpat un ka tajās tiek mācīts viens un tas pats, es sāku apzināties, ka šī cilvēku grupa un tās darbība nav gluži parasta. Bija ļoti saviļņojoši saprast, ka šos cilvēkus vada Dievs.

Pieņemu lēmumus

Pēc atgriešanās Japānā es sāku nopietni studēt Bībeli. Izrādījās, ka Radītājs cilvēkiem ir devis lielāku brīvību, nekā es biju iedomājusies. Viņš mums ar mīlestību ir piešķīris katram savas īpašības, kā arī dažādas spējas, ko mēs varam attīstīt. Es sapratu, ka cilvēkam, kas kļūst par Jehovas liecinieku, nav jāatsakās no mīlestības pret mākslu.

Manas meitas un es turpinājām studēt Bībeli. Viena meita veltīja sevi Jehovam un kristījās 1961. gadā, bet otra — 1962. gadā, un līdz pat šai dienai viņas abas uzticīgi kalpo Dievam. Bet es joprojām vilcinājos. 1965. gadā Loids Berijs, kas tolaik pārraudzīja Jehovas liecinieku sludināšanu Japānā, man sacīja uzmundrinošus vārdus: ”Iedomājies, cik brīnišķīgas ainas pilnīgi cilvēki gleznos paradīzē!” Nākamajā gadā es kristījos.

Kā tas ir ietekmējis manus darbus

Raugoties pagātnē, es varu saskatīt, kā izmaiņas manā dzīvē un personībā ir ietekmējušas manu darbu saturu. Agrāk manas gleznas bija tumšas un drūmas, tajās atspoguļojās sāpes, ciešanas un bezcerība. Bet tad es no Bībeles uzzināju par Radītāju, viņa brīnišķīgajām īpašībām, par to, kādu prieku sagādā viņa cildināšana un pēc kādiem principiem dzīvē jāvadās. Mainoties manām izjūtām, mainījās arī manas gleznas.

Tagad daudz laika es veltīju tam, lai stāstītu Bībelē ietverto vēsti citiem, un to es daru regulāri. Iespēja runāt ar cilvēkiem par Dieva īpašībām un par viņa lielisko nodomu pārvērst zemi par paradīzi, pār kuru valdīs viņa Dēls Jēzus Kristus, man sagādā dziļu prieku un gandarījumu. Šis darbs mani iedvesmo, tā ka man tikai jāpaņem ota un jāļauj savām izjūtām izpausties. Gadiem ejot, mans prieks ir audzis un manas gleznas ir kļuvušas arvien dzīvespriecīgākas.

Kā es pievēršu uzmanību Bībelei

Es saņemu piedāvājumus izstādīt savus darbus no visas pasaules — no Sidnejas, Vīnes, Londonas, Ņujorkas. Vislabākā attieksme pret manām gleznām ir Eiropā. Speciālisti no Luvras Karaliskās mākslas akadēmijas Parīzē ir jautājuši, kā tas ir iespējams, ka japānieti tik dziļi ir aizkustinājusi Bībele un kristietība un ka viņas gleznās atspoguļojas tāds prieks, kāds nav redzēts visā reliģiskās mākslas gadsimtiem ilgajā vēsturē.

Bībeles psalmu sacerētājs Dāvids pauda savas izjūtas mūzikā, un viņš izmantoja mūziķa dotības, lai mācītu citiem Dieva brīnumus. Mans mērķis ir tāds pats. Es vēlos cildināt Jehovu un cenšos panākt, lai cilvēki, raugoties manās gleznās, sajustu, kādu prieku sagādā iespēja pazīt Jehovu un zināt viņa brīnišķīgās īpašības. Kāds kritiķis par manu gleznu nosaukumiem izteicās: ”Māksliniece veiksmīgi izvairās pati kaut ko teikt, likdama runāt Bībelei.” Ir patīkami redzēt, ka cilvēki ievēro Bībeles ietekmi uz maniem darbiem.

1995. gadā Pasaules mākslas padome, kas ir starptautiska organizācija ar centru Tokijā, man piešķīra pirmo vietu starp pasaules labākajiem māksliniekiem. Padomes sagatavotā materiālā par manām gleznām bija teikts: ”Savu darbu nosaukumos māksliniece citē Bībeli. [..] Visās viņas gleznās ir attēlota Bībele, bet tieši tā tam arī būtu jābūt ar mākslinieci, kas staigā ar Dievu.”

Šo vārdu rakstītājs norāda uz faktu, ka bieži manās gleznās ir attēlota atvērta Bībele. Pēdējā laikā es esmu centusies savos darbos kombinēt Bībeles lappuses un gleznas. Kad cilvēks aplūko darbu, viņa uzmanību piesaista tā nosaukums, Bībeles teksts un tas, kā es to esmu attēlojusi gleznā.

1999. gadā vairākas manas gleznas bija izstādītas Bangkokā (Taizeme). Kādas gleznas nosaukums bija ”Cik brīnišķīgi Jehova ir veidojis zemi, dodams to par mājvietu cilvēkiem”, bet cita saucās ”Ķēniņa Dāvida lūgšana: ”Jehova, lai šīs tautas sirds ir vienota ar tevi””. Kopā ar dažiem citiem māksliniekiem mani uzaicināja ierasties Taizemes karaļa pilī. Karalis vēlējās ar mani pārrunāt dažas no manām gleznām un uzdeva daudz jautājumu. Pavērās iespēja plašākai sarunai, kuras laikā es varēju pieminēt savus uz Bībeli balstītos uzskatus. Šķiroties es uzdāvināju karalim gleznu.

Pēdējos 35 gadus es esmu darbojusies komitejā, kas vērtē citu mākslinieku darbus. Man patīk gleznas, kurās paustas emocijas. Par labu gleznu es uzskatu tādu, kas atstāj patīkamu iespaidu un ļauj sajust iekšēju mieru. Es ļoti augstu vērtēju attēlus Jehovas liecinieku publikācijās, jo tajos ir sasniegts izvirzītais mērķis — precīzi parādīt Bībelē teikto.

Ko esmu guvusi, kalpojot Dievam

Gleznošana man ir devusi lieliskas iespējas liecināt par Dievu Jehovu un viņa izcilajiem nodomiem, kas saistīti ar zemi. Piemēram, esmu to varējusi darīt, sniedzot intervijas preses izdevumiem un uzstājoties televīzijā. Neatkarīgi no tā, kur es atrodos un ar ko sarunājos, es vienmēr cenšos uzsvērt, ka radīt savas gleznas man ļauj ticība, prieks un laime, ko dod kalpošana Dievam Jehovam.

Es esmu pārliecināta: ja man pazustu ticība, es vairs nespētu gleznot kā tagad. Bet es esmu Jehovas lieciniece un Dieva vārdu patiesība pilda mani ar prieku un laimi, tāpēc es varu gleznot.

[Attēls 21. lpp.]

Kad es biju Parīzē

[Attēls 22. lpp.]

Ar abām meitām tagad