Kente — karaļu audums

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA GANĀ

LIELĀ ātrumā audēja rokas šaudās turp un atpakaļ. Darbodamies vienā ritmā ar čīkstošajiem trīšiem un krakšķošajām svirām, meistars visu savu uzmanību veltī šaurajam krāsainajam auduma gabalam. Ar kāju pirkstiem viņš tur paminu auklas — šīs auklas cilā nītis, kas sadala un vada velku * pavedienus, kuri stiepjas 6 metru garumā audēja priekšā. Audēja pirksti starp velku diegiem izveicīgi ieauž atsevišķus krāsaina zīda pavedienus un tos stingri piesit, izaužot skaistu rakstu.

Noaustais auduma gabals ir tikai desmit centimetru plats, bet tas mirdz košās krāsās, un to rotā sarežģīti raksti. Audējs apmierināts smaida, pārbaudīdams savu meistardarbu — pavisam īstu kenti.

Sens amats

Tūkstošiem gadu lietpratīgi meistari ir nodarbojušies ar aušanas mākslu. Linu, kokvilnas un zīda pavedieni vienmēr ir bijuši labs izejmateriāls aušanai. No augu saknēm un lapām tika iegūtas dažas krāsvielas, un tā audējiem radās iespēja savā darbā izaust vienkāršus rakstus un motīvus.

Āfrikas klejotāju cilšu meistari izgudroja mazas stelles, ko varēja viegli pārvietot no vienas vietas uz otru. Ar tām auda tikai astoņus līdz divpadsmit centimetrus platu audumu. Pēc tam šīs garās lentes malās sašuva kopā, izveidojot lielu auduma gabalu, ko aptina ap augumu — tāds bija afrikāņu apģērbs.  Stelles uz nastu nesēju dzīvnieku mugurām tika vestas pāri tuksnešiem, upēm un augstām kalnu korēm. Tā kā šīs stelles transportēja pa seniem tirdzniecības ceļiem, tās nonāca pie dažādām tautām un ietekmēja to kultūru.

Īpašais audums

Gadsimtiem ilgi Rietumāfrikas karaļi un virsaiši valdīja minerāliem bagātā zemē, ko eiropieši nodēvēja par Zelta Krastu *. Tur tika iegūts daudz zelta, kas darīja bagātus ašantu karaļus un viņu galma ļaudis. Karaļi un ievērojamākie virsaiši greznojās ar lielām zelta rotām un tērpās īpaši austos apģērbos, tā demonstrēdami pavalstniekiem savu bagātību, spēku un varu. Audumu, no kā bija darināti valdnieku apģērbi, sāka saukt par kenti — šis vārds varētu būt saistīts ar to, ka drānas struktūra atgādina groza pinumu. Citas Zelta Krasta ciltis arī auda šaurus audumus, bet ašantu karaļiem kente bija prestiža un augstā stāvokļa simbols.

Zelta Krasta audēji parasti izmantoja vietējo kokvilnu, un vienīgā pieejamā krāsa, kādā savērptos pavedienus varēja nokrāsot, bija zilā. Zilos pavedienus ieauda bālganajā kokvilnas audumā, veidojot līnijas un laukumus — vienkāršus ģeometriskus rakstus. Audumus ar šādiem rakstiem apģērbā izmantoja vienkāršie ļaudis.

Smalko, karaļiem domāto kenti nedrīkstēja aust kurš katrs. Tika nodibinātas meistarīgu audēju grupas, kas darināja augstas kvalitātes drānu karaļa vajadzībām. Aušanas tehnika tika rūpīgi sargāta un glabāta noslēpumā. Neviens cits meistars nedrīkstēja aust tādus rakstus un motīvus, kādi tika darināti karalim un augstmaņiem domātajos audumos. Karalim piederēja simtiem tērpu, un katram no tiem bija savs unikāls raksts. Parasti karalis, parādoties sabiedrībā, vienu tērpu nekad nevilka mugurā vairāk kā vienu reizi.

Krāsu meklējumos

16. gadsimtā Zelta Krastā sāka parādīties citādi audumi. Tie nebija austi afrikāņu stellēs, bet gan bija tapuši tālās zemēs, un tos atveda eiropiešu jūrnieki, kas meklēja ziloņkaulu, zeltu un vergus. Ievestajos audumos bija ieausti košu, pievilcīgu krāsu diegi, un drīz vien šie audumi, kuros bagātīgi bija izmantoti sarkani, dzelteni un zaļi pavedieni, kļuva par vērtīgu preci. Tikai nedaudzi afrikāņi bija pietiekami turīgi, lai pirktu no eiropiešu tirgotājiem dārgos audumus. Vienīgi bagātajiem  ašantiem, kuri kontrolēja zelta, ziloņkaula un vergu straumi, kas plūda uz piekrastē gaidošajiem kuģiem, pietika līdzekļu svešzemju audumiem. Taču ašantu karali un virsaišus neinteresēja paši audumi.

Kad audums bija iegūts, tad audēji no tā rūpīgi izvilka tik ļoti kārotos krāsainos diegus, bet to, kas bija palicis pāri no auduma, izmeta. Pēc tam karaļa audēji vērtīgos diegus no jauna izmantoja savās stellēs. Pieaugot krāsu dažādībai, uzplauka arī meistaru izdoma, un viņi izpauda audumos savas radošās spējas un iemaņas tā, kā vēl nekad agrāk. Ašantu karaļi nodarbināja prasmīgus audējus arī no citām ciltīm, un tā radās nepārspējamas kvalitātes kentes audumi.

Ģeometriski raksti, kuros bija attēlotas zivis, putni, augļi, lapas, saulrieti, varavīksnes un citi dabas krāšņumi, rotāja tekstilijas, kuras bija rūpīgi izstrādātas līdz pēdējam sīkumam un kurām bija simboliska nozīme. Audums, kurā bija ieausti zelta diegi, nozīmēja bagātību, zaļā krāsa saistījās ar kaut ko jaunu un svaigu, melnā simbolizēja bēdas, sarkanā bija dusmu krāsa, bet sudraba krāsa simbolizēja tīrību un prieku.

Audēji pacietīgi, bez steigas daudzus mēnešus strādāja pie viena auduma gabala, zinādami, ka pēc paveiktā darba tiks vērtēta viņu prasme un radošā izdoma. Šie izcilie meistardarbi nebija plaši pieprasīti, jo maz bija tādu cilvēku, kas varēja atļauties iegādāties unikālo, dārgo kenti.

Mūsdienu kente

Ar laiku karaļu un vareno virsaišu ietekme samazinājās. Izzuda nepieciešamība augstmaņiem apģērbā atšķirties no vienkāršajiem ļaudīm. Pieprasījums pēc skaistā auduma palielinājās, jo to vairs neizmantoja karaļi vien. Lai apmierinātu augošo pieprasījumu, meistari sāka aust kenti ātrāk, tāpēc kritās auduma kvalitāte un cena.

Mūsdienās kenti lielākoties auž no sintētiskajiem materiāliem un to izmanto masu produkcijas — somu, lenšu, jostu, cepuru un apģērbu — ražošanā. Tikai daži audēji joprojām darina kenti ar senlaicīgajām metodēm, kas prasa daudz darba un laika. Tagad senie izcilās kvalitātes audumi ģimenēs tiek glabāti un nodoti no vienas paaudzes otrai. Ir nogrimušas pagājībā tās dienas, kad vienkāršās koka stellēs tika austa apbrīnojami skaista kente, kas liecināja par izcilu meistarību un ko drīkstēja nēsāt tikai karaļi.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 16. lpp.]

Stelles ir vieglas un pārnēsājamas

[Attēls 17. lpp.]

Audējs izmanto kājas, lai cilātu nītis