Vai Amerikas atklājējs ir Leifs Eriksons?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA DĀNIJĀ

KURŠ atklāja Ameriku? Neviens to nevar pilnīgi droši pateikt. Atbilde lielā mērā ir atkarīga no tā, kas tiek saprasts ar vārdiem ”atklāt” un ”Amerika”. Jāņem vērā, ka šis milzīgais kontinents bija apdzīvots jau gadsimtiem ilgi pirms tam, kad eiropieši uzzināja, ka tāds vispār eksistē. 1493. gada sākumā Kristofors Kolumbs atgriezās Eiropā ar vēstījumiem par savu pirmo ceļojumu uz Ameriku. Patiesībā viņš bija izkāpis malā Vestindijas salās. Taču viņš nebija pirmais eiropietis, kas sasniedza šo apbrīnojamo jauno pasauli. Fakti ļauj secināt, ka grupiņa gaišmatainu skandināvu Ziemeļamerikas kontinentālo daļu bija sasnieguši jau 500 gadus iepriekš.

 Tā vien šķiet, ka pirms tūkstoš gadiem Atlantijas okeāna ziemeļu daļas ūdeņi bija tikpat auksti un tikpat neaprēķināmi kā mūsdienās. Jūrnieks varbūt domāja, ka pazīst okeāna mainīgos vējus un straumes, bet varēja gadīties, ka miglas un vētras dēļ viņš nespēja noteikt kuģa atrašanās vietu nedēļām ilgi. Kā vēstī kāda seno normaņu sāga, tieši to kādu vasaru piedzīvoja gados jaunais Bjarni Herjolfsons — prasmīgs jūrasbraucējs un piedzīvojumu meklētājs. Viņš pazaudēja izvēlēto virzienu — toties, cik var spriest, atrada jaunu kontinentu!

Tas notika vikingu laikmetā, kad normaņi paplašināja savus valdījumus pāri jūrām pa visu Eiropu. Viņu slaidie, jūras ceļojumiem piemērotie kuģi bija sastopami kā pie Norvēģijas krastiem, tā arī Ziemeļāfrikā un Eiropas upēs.

Kā vēstī Grenlandiešu sāga, Bjarni bija devies garā ceļojumā uz Norvēģiju. Kad 986. gada ziemā Bjarni ar pilnu kravu atgriezās Islandē, viņš pārsteigts atklāja, ka viņa tēvs līdz ar Erika Rudā vadīto flotili ir pametis Islandi. Viņi bija aizbraukuši, lai apmestos uz dzīvi lielā salā, ko Eriks bija atklājis uz rietumiem no Islandes. Lai vairotu savu tautiešu interesi par jaunatrasto salu, Eriks to bija nosaucis par Grenlandi (tulkojumā: ”Zaļā zeme”). Apņēmīgais Bjarni nolēma viņiem sekot, bet, kuģiniekiem atrodoties ceļā, izmainījās vējš un uznāca migla. ”Daudzas dienas viņi nezināja, kur viņi atrodas,” teikts sāgā.

Kad jūras braucēji beidzot ieraudzīja zemi, tā nemaz nelīdzinājās aprakstītajai Grenlandei. Šīs zemes krasti bija kalnaini un klāti ar bagātīgu augu segu. Viņi pagriezās uz ziemeļiem un, paturot zemi kreisajā pusē, virzījās gar tās krastu. Turpinādami zemes aplūkošanu, viņi neatklāja vairāk līdzības ar Grenlandi kā sākumā. Visbeidzot pēc vairākām dienām aina sāka mainīties — parādījās arvien vairāk kalnu, un tos klāja ledāji. Tad Bjarni un viņa komanda pagriezās uz austrumiem atklātā jūrā un galu galā atrada Grenlandi un Erika Rudā koloniju.

Leifs Eriksons dodas ceļā

Šāda, pēc visa spriežot, bija eiropiešu pirmā sastapšanās ar kontinentu, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Ziemeļamerika, — ar zemi, kuru viņi aplūkoja, savu kāju uz tās nespēruši. Stāsti par to, ko Bjarni bija redzējis, izraisīja dzīvu interesi Grenlandē dzīvojošajos normaņos. Viņu drēgnajā zemē koku bija pavisam maz; lai būvētu un remontētu savus kuģus un mājas, viņiem bija jāizmanto no jūras izskalotie koki un dārgais kokmateriāls, kas tika transportēts no citām zemēm. Bet tagad viņi uzzināja, ka pāri ūdeņiem uz rietumiem ir zeme, kuras mežos ir neskaitāmi daudz koku!

Jaunā zeme īpaši vilināja jauno Leifu Eriksonu — Erika Rudā dēlu. Leifs ir raksturots kā ”gudrs, gara auguma un spēcīgs vīrs ar ļoti iespaidīgu ārieni”. Ap 1000. gadu Leifs Eriksons nopirka Bjarni kuģi un kopā ar 35 vīru lielu komandu devās meklēt Bjarni redzētos krastus.

Trīs jaunas zemes

Ja var uzticēties sāgām, vispirms Leifs atrada kailu zemi, kuras augstienes klāja plaši ledāji. Tā kā šī zeme atgādināja vienu vienīgu akmeņu blāķi, Leifs to nosauca par Hellulandi, kas nozīmē ’Akmeņu zeme’. Tas, domājams, bija brīdis, kad eiropieši pirmo reizi spēra kāju uz Ziemeļamerikas zemes. Patlaban vēsturnieki uzskata, ka Hellulande bija Bafina Zeme, kas atrodas Kanādas ziemeļaustrumos.

Normaņu pirmatklājēji turpināja savu ceļojumu dienvidu virzienā, līdz ieraudzīja vēl kādu zemi — tai bija līdzeni, mežiem apauguši krasti ar baltu smilšu pludmalēm. Leifs to nodēvēja par Marklandi, kas nozīmē ’Mežu zeme’ un par kuru pētnieki mūsdienās domā, ka tā varētu būt Labradora. Drīz normaņi atklāja trešo zemi, kas izskatījās vēl daudzsološāka par divām iepriekšējām.

Sāgas turpinājumā teikts: ”Viņi devās jūrā un kuģoja divas dienas, pūšot ziemeļaustrumu vējam, līdz ieraudzīja zemi.” Jaunatklātā zeme viņiem tik ļoti patika, ka viņi nolēma uzcelt mājas un pārlaist tur ziemu. Visu ziemu ”sals tā arī neiestājās un zāle apkalta pavisam  nedaudz”. Vēlāk viens no Leifa vīriem pat atrada vīnogulājus un vīnogas, tāpēc Leifs šo zemi nosauca par Vinlandi, kas, iespējams, nozīmē ’Vīna zeme’. Nākamajā pavasarī, kad vīri devās atceļā uz Grenlandi, viņu kuģi bija piekrauti ar Vinlandes augļiem.

Zinātnieki mūsdienās ir visādi centušies noskaidrot, kur tieši atradās šī vīnogu un zaļo ganību zeme Vinlande, bet tas joprojām ir grūti atbildams jautājums. Daži zinātnieki ir secinājuši, ka Ņūfaundlendas topogrāfija lielā mērā atbilst sāgās minētajam Vinlandes aprakstam. Ņūfaundlendā ir atrakta kāda apmetne, kas liecina, ka normaņi tur ir bijuši. Tomēr citi zinātnieki uzskata, ka Vinlande, visticamāk, atradās tālāk uz dienvidiem un ka apmetni Ņūfaundlendā normaņi izmantoja par tādu kā atbalsta punktu ceļā uz Vinlandi. *

Ko liecina pierādījumi?

Neviens īsti nezina, kā šī normaņu sāga visos sīkumos ir saskaņojama ar mūsdienu ģeogrāfiju. Tajā ir vairākas nekonkrētas un mīklainas detaļas, kas vēsturniekus ir intriģējušas gadiem ilgi. Taču visnozīmīgākais pierādījums normaņu klātbūtnei Amerikā vēl pirms Kolumba ir sešdesmitajos un septiņdesmitajos  gados atraktā apmetne Ņūfaundlendā, Lānsomedosas ciema tuvumā. Tajā tika atklātas pussabrukušas mājas, kuru cēlēji nenoliedzami ir bijuši normaņi, kā arī dzelzs pavards un citas lietas, kas datējamas ar Leifa Eriksona laiku. Turklāt kāds dāņu pētnieks, kas strādā Ņūfaundlendas dienvidos, nesen atrada meistarīgi izgatavotu balasta akmeni, kas, iespējams, ticis izmantots kādā vikingu kuģī.

Normaņu ceļojumi uz jaunām zemēm tālu rietumos netika turēti noslēpumā. Leifs Eriksons devās uz Norvēģiju, lai pastāstītu par redzēto Norvēģijas karalim. Kad ap 1070. gadu Brēmenes Ādams, vācu vēsturnieks un kādas katedrāles skolas galva, ceļoja uz Dāniju, lai vairāk uzzinātu par ziemeļu zemēm, Dānijas karalis Svens viņam pastāstīja par Vinlandi un tās lielisko vīnu. Šo nostāstu Brēmenes Ādams iekļāva savā hronikā, tāpēc daudzi izglītoti cilvēki Eiropā uzzināja par rietumu zemēm, ko normaņi bija redzējuši. Turklāt 12. un 14. gadsimta seno islandiešu hronikās bija vēstīts vēl par vairākiem normaņu ceļojumiem uz Marklandi un Vinlandi, kas atradās no Grenlandes uz rietumiem.

Ļoti iespējams, ka arī Kristofors Kolumbs zināja par ceļojumiem uz Vinlandi, kuros normaņu jūrasbraucēji bija devušies aptuveni pirms 500 gadiem. Kā teikts kādā grāmatā par Vinlandi, pastāv fakti, kas liek domāt, ka pirms sava slavenā ceļojuma 1492./93. gadā Kolumbs pat ceļoja uz Islandi, lai pētītu turienes rakstu pieminekļus.

Kas notika ar normaņiem?

Nav nekādas norādes, ka normaņi Amerikā būtu apmetušies uz pastāvīgu dzīvi. Iespējams, bija īslaicīgi, nesekmīgi mēģinājumi tur dzīvot, bet apstākļi šajā zemē bija skarbi, un indiāņi, kurus vikingi sauca par skrēlingiem, sadursmēs izrādījās spēcīgāki par atbraucējiem. Grenlandē Erika Rudā un viņa dēla Leifa Eriksona pēctečiem arī klājās grūti. Klimats kļuva arvien bargāks, un sagādāt iztiku kļuva arvien grūtāk. Pēc četriem vai pieciem gadsimtiem normaņi acīmredzot pilnībā pazuda no Grenlandes. Pēdējā rakstiskā liecība par normaņiem Grenlandē ir kādā baznīcā atrodamais ieraksts par laulību, kas noslēgta 1408. gadā. Vairāk nekā pēc gadsimta kāds vācu tirdzniecības kuģis atrada Grenlandes koloniju pilnībā pamestu. Tajā bija palikušas tikai kāda cilvēka neapglabātas mirstīgās atliekas — vīrieša līķis, kuram pie sāniem joprojām atradās viņa nazis. Kopš tā laika par normaņiem Grenlandē nekas nav dzirdēts. Norvēģi un dāņi Grenlandē nodibināja pastāvīgu koloniju tikai 18. gadsimtā.

Tātad bezbailīgie normaņu jūrasbraucēji jaunu zemju meklējumos devās no Grenlandes. Joprojām var tikai iztēloties, kā šie drosmīgie jūrasbraucēji vadīja savus kuģus ar taisnstūrveida burām pa nepazīstamiem ūdeņiem, līdz pie horizonta pamanīja kādu svešu krastu, nemaz nenojauzdami, ka piecus gadsimtus vēlāk Kristofors Kolumbs tiks pasludināts par šīs Jaunās pasaules atklājēju.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 20. lpp.]

KĀ VIKINGI KUĢOJA?

Kā bija iespējams, ka norvēģu vikingi, kuriem nebija kompasa, bija tik labi jūrasbraucēji? Neatrodoties atklātā jūrā, viņi paturēja acīs krasta līniju. Kad vien bija iespējams, viņi šķērsoja jūras šaurumus vietās, kur bija redzams otrs krasts. Turklāt viņi zināja, kā vadīties pēc saules un zvaigznēm. Piemēram, platuma grādus viņi noteica ar pavisam vienkāršu metodi, izmantojot katrai gada nedēļai pagatavotu skaitļu tabulu un mēru, ar kuru noteica, cik augstu virs horizonta saule atrodas pusdienlaikā. Tā kā viņiem nebija sistēmas ģeogrāfiskā garuma noteikšanai, atklātā jūrā viņi kuģoja tieši uz austrumiem vai rietumiem, turēdamies pie izvēlētajiem platuma grādiem.

Piemēram, ja viņi gribēja ceļot no Grenlandes uz Vinlandi, viņiem bija jādodas no Grenlandes uz dienvidiem, līdz viņi sasniedza atbilstošos platuma grādus, pēc tam jāpagriežas uz rietumiem un tad jākuģo uz izvēlēto ostu. Tāpat vikingi novēroja putnus. Pēc putnu lidojuma viņi meistarīgi spēja noteikt, kur atrodas zeme un kas tā ir par zemi. Reizēm viņi ņēma sev līdzi kraukļus. Kad tos atbrīvoja, putni pacēlās gaisā un aizlaidās tuvākā krasta virzienā. Tādā veidā vikingi uzzināja, kur atrodas tuvākā sauszeme.

Vēl viens navigācijas palīglīdzeklis bija dziļuma mērīšana. Vikingu jūrnieki mēdza nolaist dzelmē tauvā iekārtu svina atsvaru divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādā veidā viņi varēja noteikt ūdens dziļumu. Kad tauvā iekārtais atsvars sasniedza gultni, jūrnieks tauvu vilka ārā, ar izplestu roku palīdzību noteikdams tās garumu. Līdz pat mūsdienām jūrnieki dziļumu mērī 1,8 metrus garajās jūras asīs, kuru angliskais nosaukums fathom ir cēlies no seno skandināvu vārda ar nozīmi ’izplestas rokas’. Bet svina atsvars veica vēl kādu funkciju. Bieži tas tika veidots ar dobu apakšu, kas tika piepildīta ar taukiem. Līdz ar to, izceļot atsvaru no ūdens, varēja iegūt jūras nogulšņu paraugus. Jūrnieki izpētīja nogulšņu sastāvu un tad skatījās jūras kartēs, kurās bija jūras grunts raksturojums pa dažādiem rajoniem. Kaut arī vikingu navigācijas palīglīdzekļi bija ļoti vienkārši, viņi bija izcili jūrasbraucēji.

[Norāde par autortiesībām]

Photo: Stofnun Arna Magnússonar, Iceland

[Karte 18. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

JAUNSKOTIJA

Bjarni Herjolfsona ceļojums no Islandes ap 986. gadu

ŅŪFAUNDLENDA

LABRADORA

BAFINA ZEME

GRENLANDE

Leifa Eriksona ceļojums no Grenlandes ap 1000. gadu

GRENLANDE

BAFINA ZEME

LABRADORA

ŅŪFAUNDLENDA

[Norāde par autortiesībām]

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 18. lpp.]

Pa kreisi: Erika Rudā Grenlandes mājas rekonstrukcija

[Attēls 18. lpp.]

Ar vikingu kuģa kopiju, kas izveidota tā dabiskajā lielumā, tiek atkārtots Leifa Eriksona ceļojums

[Norāde par autortiesībām]

Vikingu kuģu fotogrāfijas 2. un 18. lappusē: Narsaq Foto, Greenland

[Attēls 21. lpp.]

Leifa Eriksona skulptūra (Islande)

[Attēls 21. lpp.]

Lānsomedosa Ņūfaundlendā

[Norāde par autortiesībām]

Parks Canada

[Norāde par attēla autortiesībām 20. lpp.]

Artifacts on display at the Museum of National Antiquities, Stockholm, Sweden