Vai jums patīk slēpot?

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KANĀDĀ

”LANGLÄUFER LEBEN LÄNGER.” ”Slēpotāji dzīvo ilgāk.” Šis populārais vācu teiciens atklāj, kāpēc daudzi augstu vērtē tādu ziemas sporta veidu kā distanču slēpošanu. Daudzās zemēs, kur ziemās netrūkst sniega, šajā aukstajā gadalaikā lauki ir izraibināti ar slēpju rakstiem. Dažās valstīs slēpotājiem ir īpaši apzīmēti celiņi starp pilsētiņām un ciemiem, un daudzas trases tiek apgaismotas, lai cilvēki varētu slēpot no mājām uz darbu.

Slēpošana, ar ko vēl pirms 20. gadsimta 60. gadiem nenodarbojās īpaši daudz cilvēku, tagad daudzās pasaules valstīs ir kļuvusi par populāru sporta veidu. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem, Ziemeļamerikā vien ar to katru gadu nodarbojas kādi četri miljoni cilvēku. Kur slēpjas šī sporta veida pievilcība? Tajā nav jāiegulda daudz naudas, un tas ir diezgan vienkāršs. Salīdzinot ar kalnu slēpošanu, distanču slēpošanai nav vajadzīgs nekas sarežģīts. Kalnu slēpotājiem ir nepieciešams īpašs, dārgs inventārs un apģērbs. Ir jābrauc uz kalniem, kur ierīkotas kalnu slēpošanas trases, pacēlāja biļetes bieži ir dārgas, un pie tā ir jāstāv garā rindā. Kalnu slēpošana prasa arī labu fizisko sagatavotību, kuras trūkst daudziem iesācējiem. Savukārt ar distanču slēpošanu var nodarboties gandrīz jebkurš cilvēks ikvienā vecumā. Ir vajadzīgs tikai, lai zemi klātu dažus centimetrus bieza sniega kārta, nedaudz jāpamācās slēpošanas soļi un jāiegādājas ne pārāk dārgās slēpes, slēpju zābaki un nūjas.

Slēpošana sagādā daudz prieka. Slēpotājs var doties, kur vien vēlas: var šķērsot laukus un pļavas, slēpot pāri aizsalušiem ezeriem un ledū kaltām upēm, var  izbaudīt ziemas meža klusumu un priecāties par piesnigušām ielejām. Slēpojot var gremdēties pārdomās un izjust pamudinājumu uzticēties Radītājam un pateikties viņam par visiem dabas brīnumiem. Ziema brīnumaini pārveido Dieva Jehovas radīto pasauli. Mirdzošā sniega sega piešķir ainavai rāmumu. Zeme šķiet svaiga, tīra un neskarta. Slēpojot pa mežu un vērojot apsarmojušos kokus, cilvēks jūt, kā nomierinās sirds un prāts. Pilsētas trokšņi paliek kaut kur tālumā, un drīz vienīgā dzirdamā skaņa ir slēpju švīkoņa.

Ja slēpot kopā dodas ģimenes locekļi vai draugi, šāds izbrauciens viņus ļoti satuvina. Ziemeļeiropas valstīs ģimenes dažreiz aizbrauc ar vilcienu kādus 20 vai 30 kilometrus no mājām un tad dodas atpakaļ ar slēpēm.

Sākums

Varbūt kādam šķiet, ka distanču slēpošana ir nesen radies sporta veids, taču tas ir tālu no patiesības. 1927. gadā Norvēģijas salā Rēdejā tika atrasti tūkstošiem gadu veci klinšu zīmējumi. Vienā no tiem ir attēlots mednieks, kas galvā acīmredzot uzmaucis zaķa masku, un izskatās, ka mednieks slēpo ar ļoti garām slēpēm. Bet nesen Skandināvijas kūdras purvos tika atklāts simtiem senu slēpju, kas bija teicami saglabājušās. Senajiem skandināviem garajās, sniegotajās ziemās slēpošana bija svarīgs pārvietošanās veids. Viņu dzīvē tai bija tik liela nozīme, ka šīs tautas pat pielūdza un godināja slēpju dievu un dievieti! Norvēģijā un Zviedrijā daudzu pilsētu un ciemu nosaukumos var saskatīt seno pagānisko ticējumu paliekas. Lai cik tas  nebūtu pārsteidzoši, pat nosaukums ”Skandināvija”, iespējams, ir saistīts ar slēpotāju dievietes Skadi vārdu.

Lai gan Skandināvijā slēpošana gadsimtiem ilgi ir bijusi būtiska dzīves sastāvdaļa, slēpošana kā sporta veids sāka iemantot starptautisku atzinību tikai 19. gadsimtā. Tajā laikā norvēģi uzlaboja slēpju formu. Viņi arī izdomāja papēža un purngala saites, kas ir mūsdienu slēpju stiprinājumu priekšteces. Tēlemarkā, kalnainā Norvēģijas dienvidu novadā, drīz sākās regulāras sacensības slēpošanā. Pirmās sacensības, par kurām saglabājušās oficiālas ziņas un kurās tika fiksēts distancē pavadītais laiks, ir notikušas tieši Tēlemarkā, uzvarētājs tajās pieveica piecu kilometru distanci apmēram 30 minūtēs. Drīz pēc tam distanču slēpošana kļuva populāra visās Ziemeļeiropas valstīs, taču pārējās zemēs tā ieviesās pēc kāda cita notikuma.

1888. gadā ekspedīcija norvēģu polārpētnieka Fritjofa Nansena vadībā ar slēpēm šķērsoja Grenlandi. Vēlāk Nansens par savu ceļojumu uzrakstīja grāmatu, kas 1891. gadā tika iztulkota angļu, franču un vācu valodā. Apraksts, kurā bija stāstīts par bezgala grūto pārgājienu pa skarbajiem arktiskajiem apvidiem, aizrāva Viktorijas laikmeta lasītājus un apvija ar romantikas oreolu ceļojumus pa mežonīgām, neskartām vietām.

20. gadsimta 60. gados plašā mērogā tika organizēts ģimeņu slēpošanas tūrisms. Sāka rasties centri distanču slēpotājiem. Jaunās vēsmas tūlīt pamanīja ražotāji, un pārdošanā parādījās uzlabots slēpošanas inventārs. Arī modes industrija deva savu ieguldījumu, izstrādājot elegantus slēpošanas tērpus. Pieprasījums pēc slēpošanai piemērotām vietām bija tik liels, ka daudzu pilsētu vadība iekārtoja slēpošanas celiņus visur, kur vien bija iespējams, pat golfa laukumos un pilsētas parkos.

Labums veselībai

Distanču slēpošana ir viens no drošākajiem tautas sporta veidiem. Lai gan nokrītot slēpotājs var nedaudz sastiept saites, smagi savainojumi tiek gūti reti, un tas parasti notiek tikai tad, ja slēpotājs uzdrošinās braukt pa kalnainu apvidu un mazapdzīvotiem lauku rajoniem.

Tā kā slēpotāja kustības ir vienmērīgas un ritmiskas, locītavām un muskuļiem  praktiski nav pārslodzes un nekas netiek sarauts vai sastiepts. Sporta ārsti bieži iesaka slēpot tiem, kas atveseļojas pēc traumām, kuras gūtas, skrienot vai braucot ar velosipēdu. Distanču slēpošana ir viena no tām nedaudzajām aktivitātēm, kurā tiek nodarbinātas visas lielās muskuļu grupas, tāpēc slēpošana ir lielisks treniņš. Tiek stiprināta sirds un plaušas, un aktīviem slēpotājiem asinsspiediens parasti ir zemāks un pulss lēnāks nekā mazkustīgiem cilvēkiem. Distanču slēpotājus uzskata par vieniem no fiziski vislabāk attīstītajiem sportistiem pasaulē.

Tā kā pastāv tikai pavisam neliela iespēja gūt traumu un slēpotāja kustības ir vienmērīgas un enerģiskas, slēpošana ir lielisks sporta veids gados veciem cilvēkiem. Dažās Ziemeļeiropas valstīs ļoti bieži var redzēt cienījama vecuma ļaudis uz slēpēm.

Kad cilvēks slēpo, viņa organisms izdala ļoti daudz siltuma, tāpēc slēpotājs var justies labi pat diezgan aukstā laikā. Distanču slēpotāji pat visaukstākajās dienās piedalās sacensībās vieglos treniņtērpos, turklāt daudzi pat bez cimdiem. Taču tiem, kas nav profesionāli sportisti, ir jāparūpējas, lai rokas un kājas nenosaltu. Pieredzējuši slēpošanas sporta entuziasti parasti velk apģērbu vairākās kārtās: apakšā viņi velk vilnas vai sintētiska materiāla drēbes, bet virsū — ūdensnecaurlaidīgu apģērbu, kas nelaiž cauri arī vēju. Tā viņi var regulēt ķermeņa temperatūru un justies ērti. Ja kļūst karsti, kaut ko var novilkt, bet, ja auksti — atkal uzvilkt. Vecākiem jāparūpējas, lai bērni būtu tērpušies piemēroti apstākļiem, jo bērni atdziest daudz ātrāk nekā pieaugušie un tāpēc viņiem viegli var rasties apsaldējumi.

Baudiet ziemas priekus

”Kas spēj staigāt, var arī slēpot.” Šis teiciens ir izplatīts slēpotāju vidū, jo slēpotāja kustības ir līdzīgas gājēja kustībām. Kaut arī šajā teicienā ir daļa patiesības, lielākoties kāda stunda vai divas iesākumā būtu jāpavada kopā ar labu instruktoru. Slēpošanas centri piedāvā individuālu apmācību vai nodarbības grupās, un tā pavisam īsā laikā iesācējs var apgūt slēpošanas tehnikas pamatus — slēpošanas soļus līdzenā apvidū, kāpšanu kalnā, nobraucienu un, protams, bremzēšanu! Kad tas ir parādīts, lielākajai daļai cilvēku ar to pietiek, lai paši dotos slēpot.

”Nekas cits tā nenostiprina muskuļus un nedara ķermeni tik spēcīgu un lokanu,” tā par slēpošanu 1890. gadā teica Fritjofs Nansens. Iespējams, arī jums iepatiksies slēpot, un tad jūs varēsiet baudīt ziemas priekus pilnībā.

[Attēli 24., 25. lpp.]

Slēpošanai nav vajadzīgs nekas sevišķi dārgs, un ar to var nodarboties visu vecumu cilvēki

[Attēls 26. lpp.]

Klints zīmējumā attēlots slēpotājs

[Norāde par autortiesībām]

Foto: Inge Ove Tysnes / Syv søstre forlag

[Attēls 26. lpp.]

Senas Vosā atrastas slēpes (Norvēģija)

[Norāde par autortiesībām]

Foto: © Universitetets kulturhistoriske museer, Eirik Irgens Johnsen