Jūs varat atrast palīdzību

”ČETRDESMIT deviņas miega zāļu tabletes. Dzert vai nedzert?” domāja kāds 28 gadus vecs šveicietis. Sieva un bērni bija viņu atstājuši, un viņš slīga dziļā depresijā. Norijis tabletes, viņš pēkšņi sev sacīja: ”Nē, es negribu mirt!” Par laimi, šis vīrietis izdzīvoja un tagad var par šo notikumu pastāstīt. Nodoms izbeigt savu dzīvi ne vienmēr tiek īstenots.

Alekss Krosbijs no ASV Slimību kontroles un profilakses centra par pusaudžu mēģinājumiem izdarīt pašnāvību sacīja: ”Ja izdodas iegūt kaut vai pāris stundu, pašnāvību ir iespējams novērst. Iejaucoties jums ir izredzes diezgan daudzus atturēt no tā, ka viņi īstenotu savu nodomu. Jūs varat izglābt viņu dzīvību.”

Strādādams Japānas Medicīnas koledžas Dzīvības glābšanas un neatliekamās palīdzības centrā, profesors Hisasi Kurosava ir palīdzējis atgūt vēlēšanos dzīvot vairākiem simtiem cilvēku. Tātad kaut kāda veida iejaukšanās paver iespēju izglābt cilvēka dzīvību. Bet kāda palīdzība ir nepieciešama?

 Cīnieties ar pamatproblēmu

Kā bija minēts iepriekšējā rakstā, speciālisti ir konstatējuši, ka 90 procenti cilvēku, kas ir izdarījuši pašnāvību, ir cietuši no psihiskiem traucējumiem vai ir atradušies kaitīgu vielu atkarībā. Tāpēc ASV Nacionālā psihiskās veselības institūta darbiniece Īva Mošcicka saka: ”Vislielākās izredzes novērst pašnāvības visās vecuma grupās ir saistītas ar psihisko slimību ārstēšanu un dažādu atkarības veidu novēršanu.”

Diemžēl daudzi, kam ir šādas problēmas, nevēlas meklēt palīdzību. Kāpēc tā? ”Sabiedrības aizspriedumainās attieksmes dēļ,” atbild Jositomo Takahasi no Tokijas Metropolitēna psihiatrijas institūta. Tāpēc, viņš turpina, pat cilvēki, kas nojauš, ka nav veseli, vilcinās uzsākt ārstēšanos.

Taču ir cilvēki, kas neļauj neērtības sajūtai viņus apturēt. Populārais televīzijas diktors Hirosi Ogava, kas 17 gadus Japānas televīzijā vadīja pats savu raidījumu, publiski atzina, ka cieš no depresijas un pat ir atradies uz pašnāvības sliekšņa. ”Depresija ir kā saaukstēšanās, kas skar cilvēka prātu,” sacīja H. Ogava. Tā var piemeklēt ikvienu, bet no tās ir iespējams atveseļoties, viņš paskaidroja.

Runājiet ar kādu

”Ja cilvēks ar problēmu cīnās vienatnē, tā parasti šķiet pārāk liela un neatrisināma,” saka veselības aprūpes speciālists Bēla Buda, kura vārdi bija citēti iepriekš. Šis novērojums uzsver, cik liela gudrība ir ietverta kādā senā Bībeles sakāmvārdā: ”Kas norobežojas no citiem un turas pats par sevi, tas meklē savu iegribu un pretojas  visam, kas labs.” (Salamana Pamācības 18:1, LB-65r.)

Uzklausiet šos gudros vārdus! Necīnieties ar savām nomācošajām problēmām viens. Meklējiet kādu, kam jūs varat uzticēties. ”Bet man nav neviena tāda cilvēka,” jūs varbūt domājat. Kā atzīst psihiatrs Dr. Naoki Sato, tā jūtas daudzi. Viņš atzīmē, ka bieži cilvēki neuzticas citiem, jo baidās atklāt savu vājumu.

Kur cilvēks var meklēt kādu, kas viņu uzklausītu? Daudzviet palīdzību var saņemt, griežoties kādā pašnāvību novēršanas centrā, zvanot pa krīzes telefonu vai konsultējoties ar zinošu ārstu, kas nodarbojas ar emocionālu traucējumu ārstēšanu. Daži speciālisti iesaka vēl arī cita veida palīdzību — reliģiju. Kā reliģija var palīdzēt?

Palīdzība ir pieejama

Bulgārijā kāds invalīds, vārdā Marins, bija zaudējis jebkādu vēlēšanos dzīvot, bet tad viņš uzgāja reliģisko žurnālu Sargtornis, ko publicē Jehovas liecinieki. Izlasījis žurnālā par iespēju uzaicināt pie sevis Jehovas lieciniekus, viņš tā arī izdarīja. Marins paskaidro, kas notika tālāk: ”Jehovas liecinieki man pastāstīja, ka dzīvība ir mūsu debesu Tēva dāvana un ka mums nav tiesību sev tīšuprāt kaitēt vai atņemt sev dzīvību. Pēc tam es atmetu domu par pašnāvību un atkal iemīlēju dzīvi.” Marins saņēma arī kristiešu draudzes atbalstu. Kaut arī viņš joprojām ir invalīds, viņš saka: ”Manā dzīvē ir ienācis prieks un miers, un man ir daudz patīkama darba — pat vairāk, nekā pietiek tam laika! Par to visu man jāpateicas Jehovam un viņa lieciniekiem.”

Ievadā pieminētais jaunais šveicietis arī saņēma palīdzību no Jehovas lieciniekiem. Viņš īpaši piemin kādas kristiešu ģimenes laipnību, kas viņu uzaicināja dzīvot pie sevis. ”Vēlāk [Jehovas liecinieku] draudzes locekļi pēc kārtas mani aicināja pie sevis mājās ieturēt maltīti. Man palīdzēja ne tikai viņu viesmīlīgā attieksme, bet arī iespēja ar kādu sarunāties.”

Šim vīrietim lielu uzmundrinājumu sniedza Bībeles studijas, un īpaši svarīgi viņam bija uzzināt, ka patiesais Dievs, Jehova, mīl cilvēci. (Jāņa 3:16.) Dievs Jehova klausās, kad cilvēki ”izkrata Viņa priekšā savu sirdi”. (Psalms 62:9.) ”Tā Kunga acis pārskata visu zemi”, nevis lai meklētu cilvēkos trūkumus, bet lai ”stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas”. (2. Laiku 16:9.) Jehova mums apliecina: ”Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es  tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku!” (Jesajas 41:10.)

Par Dieva apsolījumu izveidot jaunu pasauli šis vīrietis sacīja: ”Tas manu smago nastu ir padarījis daudz vieglāku.” Šī cerība, kas Bībelē nosaukta par ”dvēseles enkuru”, ietver sevī solījumu, ka cilvēki varēs dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Ebrejiem 6:19; Psalms 37:10, 11, 29.)

Jūsu dzīve citiem nav vienaldzīga

Tiesa, var gadīties situācijas, kad cilvēkam rodas sajūta, ka viņš ir pilnīgi viens un nevienam nerūp, vai viņš dzīvo vai mirst. Taču atcerieties: ir milzīga starpība starp to, vai cilvēks jūtas vientuļš vai patiešām ir vientuļš. Bībeles laikos drūmu brīdi piedzīvoja pravietis Elija. Viņš Jehovam teica: ”Viņi ir.. tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies.” Elija jutās pilnīgi vientuļš — un ne bez pamata, jo liela daļa praviešu bija nogalināti. Arī viņam draudēja nāve, tāpēc viņš bija aizbēdzis, lai glābtu savu dzīvību. Bet vai viņš patiešām bija viens? Nē, tā nebija. Jehova viņam apliecināja, ka ir vēl apmēram 7000 uzticīgu cilvēku, kas, tāpat kā viņš, par spīti visām grūtībām cenšas uzticīgi kalpot patiesajam Dievam. (1. Ķēniņu 19:1—18.) Kā ir ar jums? Vai nevarētu gadīties, ka arī jūs neesat tik vientuļš, kā jums šķiet?

Noteikti ir cilvēki, kam nav vienaldzīga jūsu dzīve. Varbūt tie ir jūsu vecāki, dzīvesbiedrs, bērni vai draugi. Taču tas vēl nav viss. Jehovas liecinieku draudzē jūs varat atrast garīgi nobriedušus kristiešus, kas interesēsies par jums, jūs iejūtīgi uzklausīs un lūgs kopā ar jums un par jums. (Jēkaba 5:14, 15.) Un, pat ja visi cilvēki jūs pieviltu, ir kāds, kas jūs nepievils nekad. Pirms  daudziem gadiem ķēniņš Dāvids sacīja: ”Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad tas Kungs mani pieņems.” (Psalms 27:10.) Jehova ”gādā par jums”. (1. Pētera 5:7.) Nekad neaizmirstiet, ka Jehovas acīs jūs esat ļoti vērtīgs.

Dzīvība ir dāvana no Dieva. Tiesa, dzīvē var gadīties brīži, kad tā liekas drīzāk nasta, nevis dāvana. Bet padomājiet: kā jūs justos, ja jūs kādam uzdāvinātu vērtīgu dāvanu, bet viņš to izmestu laukā, pat nesācis īsti lietot? Mēs, būdami nepilnīgi cilvēki, vēl tikpat kā nemaz neesam izmantojuši šo dāvanu — dzīvību. Bībelē ir minēts, ka pašreizējā dzīve no Dieva viedokļa nemaz nav ”patiesā dzīve”. (1. Timotejam 6:19, JD.) Drīzā nākotnē mūsu dzīve kļūs daudz pilnskanīgāka, bagātāka un laimīgāka. Kāpēc tā var teikt?

Bībelē ir sacīts: ”[Dievs] nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.” (Atklāsmes 21:3, 4.) Pacentieties iztēloties, kāda būs jūsu dzīve, kad šie vārdi būs piepildījušies. Nesteidzieties! Izveidojiet savā iztēlē pilnu ainu. Tā nav tukša fantāzija. Pārdomājot, kā Jehova ir izturējies pret savu tautu pagātnē, jūsu paļāvība uz viņu augs un šī aina ar katru dienu jums kļūs arvien reālāka. (Psalms 136:1—26.)

Iespējams, būs nepieciešams kāds laiks, lai pilnā mērā atgūtu vēlēšanos dzīvot. Turpiniet lūgt ”iepriecināšanas Dievu, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās”. (2. Korintiešiem 1:3, 4; Romiešiem 12:12; 1. Tesaloniķiešiem 5:17.) Jehova jums dos nepieciešamo spēku un palīdzēs saprast, ka dzīvot ir vērts. (Jesajas 40:29.)

[Papildmateriāls/Attēls 9. lpp.]

Kā palīdzēt cilvēkam, kas, pēc visa spriežot, ir nolēmis izdarīt pašnāvību?

Kā rīkoties, ja kāds jums atklāj, ka grib izdarīt pašnāvību? ”Esiet labs klausītājs,” dod padomu ASV Slimību kontroles un profilakses centrs. Ļaujiet viņam pastāstīt, kā viņš jūtas. Tiesa, daudzos gadījumos cilvēki, kas domā par pašnāvību, ir noslēgušies sevī un nevēlas runāt. Aplieciniet šādam cilvēkam, ka nešaubāties par viņa sāpju un bezcerības patiesumu. Ja taktiski ieminēsieties par izmaiņām, kādas esat pamanījis viņa uzvedībā, jums varbūt izdosies viņu pamudināt uz atklātību.

Klausieties ar iejūtību. ”Ir svarīgi šim cilvēkam apliecināt, ka gan jums, gan citiem viņa dzīve ir svarīga,” iesaka ASV Slimību kontroles un profilakses centrs. Pastāstiet, cik ļoti jūs un citus sāpinātu viņa nāve. Palīdziet viņam saprast, ka Radītājs gādā par viņu. (1. Pētera 5:7.)

Tāpat speciālisti iesaka neatstāt šāda cilvēka tuvumā priekšmetus, ko viņš varētu izmantot sava nodoma īstenošanai, — it īpaši tas attiecas uz šaujamieročiem. Ja stāvoklis šķiet nopietns, mēģiniet cilvēku pamudināt griezties pie ārsta. Ekstremālās situācijās izsauciet ātro medicīnisko palīdzību.

[Papildmateriāls 11. lpp.]

”Vai Dievs man piedos negatīvās domas?”

Esot saskarē ar Jehovas lieciniekiem, daudzi ir uzveikuši domas par pašnāvību. Tomēr neviens mūsdienās nav pasargāts no nopietnām grūtībām vai depresijas. Kristiešus, kas ir domājuši par pašnāvību, bieži nomoka spēcīga vainas apziņa, kas tikai padara viņu nastu vēl smagāku. Kā ar šīm jūtām cīnīties?

Ir vērts atzīmēt, ka Bībeles laikos bija vairāki uzticīgi vīrieši un sievietes, kas kaut kādā savas dzīves posmā bija zaudējuši vēlēšanos dzīvot. Piemēram, patriarha Īzāka sieva Rebeka reiz bija tik ļoti noraizējusies kādas ģimenes problēmas dēļ, ka teica: ”Man ir apnicis dzīvot.” (1. Mozus 27:46, LB-65r.) Ījabs, kas bija zaudējis savus bērnus, veselību, bagātību un sociālo stāvokli, sacīja: ”Manis paša dvēselei riebj mana dzīve.” (Ījaba 10:1.) Mozus griezās pie Dieva ar izmisuma pilniem vārdiem: ”Labāk nokauj mani!” (4. Mozus 11:15.) Dieva pravietis Elija reiz teica: ”Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli.” (1. Ķēniņu 19:4.) Savukārt pravietis Jona vairākas reizes sacīja: ”Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!” (Jonas 4:8.)

Vai Jehova nosodīja šos cilvēkus par to, ka viņi tā jutās? Nē. Viņš pat ir saglabājis viņu sacītos vārdus Bībelē. Taču ir svarīgi atzīmēt, ka neviens no šiem uzticīgajiem Dieva kalpiem neļāva savām negatīvajām jūtām viņus pamudināt uz pašnāvību. Jehova šos cilvēkus augstu vērtēja — viņš gribēja, lai tie dzīvotu. Dievam nav vienaldzīgi pat ļauni cilvēki. Viņš mudina tos atgriezties no saviem ļaunajiem ceļiem un dzīvot. (Ecēhiēla 33:11.) Cik gan daudz vairāk viņš grib, lai dzīvotu tie, kas cenšas iegūt viņa labvēlību!

Dievs ir devis savu Dēlu par izpirkuma upuri, ir devis kristiešu draudzi, Bībeli un iespēju viņu lūgt. Nekad nav tā, ka Dievam nebūtu laika mūs uzklausīt. Viņš spēj uzklausīt un arī uzklausa visus, kas no tīras sirds viņu pazemīgi lūdz. ”Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebrejiem 4:16.)

[Papildmateriāls 12. lpp.]

Vai kāds jums tuvs cilvēks ir izdarījis pašnāvību?

Ja kāds izdara pašnāvību, viņa ģimenes locekļi un tuvi draugi izjūt dziļu satraukumu. Daudzi notikušajā traģēdijā vaino sevi. Viņi saka kaut ko tamlīdzīgu: ”Ja vien es todien ar viņu būtu pavadījis mazliet vairāk laika..”, ”Ja vien es toreiz būtu paturējis savus vārdus pie sevis..” — vai: ”Ja vien es viņam būtu mazliet vairāk palīdzējis..” Īsāk sakot — ja vien es būtu darījis to vai to, viņš joprojām būtu dzīvs. Bet vai ir saprātīgi uzņemties vainu par cita cilvēka pašnāvību?

Atcerieties, ka pēc tam, kad cilvēks jau ir izdarījis pašnāvību, ir viegli saskatīt pazīmes, kas liecināja par šādu nodomu. Bet, kamēr nelaime nav notikusi, tās saskatīt ir daudz grūtāk. Bībelē ir teikts: ”Sirds pati vien zina savas sāpes, un neviens svešinieks nevar pilnīgi iejusties tās priekos.” (Salamana Pamācības 14:10.) Dažkārt ir pilnīgi neiespējami uzminēt, ko cilvēks domā vai jūt. Daudzi, kas nevēlas dzīvot, nespēj pastāstīt par savām visapslēptākajām jūtām pat tuvākajiem ģimenes locekļiem.

Par pazīmēm, kas liecina, ka cilvēkam varētu būt nodoms izdarīt pašnāvību, grāmatā Giving Sorrow Words ir teikts: ”Fakts ir tāds, ka parasti šīs pazīmes ir grūti pamanāmas.” Kā var lasīt šajā pašā grāmatā, pat ja jūs būtu redzējis kādu brīdinošu pazīmi, tas vēl nenozīmē, ka jums būtu izdevies pašnāvību novērst. Tāpēc nemokiet sevi. Smelieties mierinājumu gudrā ķēniņa Salamana vārdos: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.” (Salamans Mācītājs 9:5.) Jūsu mirušais tuvinieks netiek mocīts elles ugunīs. Visas viņa psihiskās un emocionālās sāpes, kas kļuva par pašnāvības iemeslu, ir beigušās. Viņš necieš; viņš atdusas mierā.

Labākais, ko jūs tagad varat darīt, ir padomāt par dzīvajiem, arī par sevi pašu. Salamans turpināja: ”Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari,” — šāda iespēja cilvēkam ir, tikai dzīvam esot. (Salamans Mācītājs 9:10.) Mēs varam paļauties, ka to cilvēku nākotnes izredzes, kuri ir izdarījuši pašnāvību, ir Jehovas, ”žēlastības Tēva un iepriecināšanas Dieva”, rokās. (2. Korintiešiem 1:3.) *

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 8. lpp.]

Runājiet ar kādu

[Attēls 10. lpp.]

Jūsu dzīve citiem nav vienaldzīga