Jaunākā grēda Klinšu kalnos

PAMATĪGI noguruši, mēs izņēmām no automašīnas savu pārnēsājamo plītiņu un ķērāmies pie brokastu gatavošanas. Piecās dienās bijām nobraukuši gandrīz 5000 kilometrus — no Ņujorkas līdz pat Vaiomingai. Kamēr ēdām brokastis, mūsu skatieni pievērsās apkārtējai ainavai.

Spožā saule žilbināja acis, un gaiss bija dzidrs un svaigs, bet šoreiz mūsu ceļmalas pikniks atšķīrās no visiem iepriekšējiem, jo skats, kas pavērās mūsu acīm, bija neticami skaists. Mēs ieturējām savu maltīti netālu no Džeksona ezera Grandtetona nacionālajā parkā, un mūsu priekšā slējās majestātiski kalni. Visā savā 16 000 kilometru garajā ceļojumā pa Amerikas rietumiem nebijām redzējuši neko tik krāšņu. Mēs zinājām, ka tad, ja mums kādreiz radīsies iespēja šurp atgriezties, mēs to nelaidīsim garām.

Grandtetons ir ap 4200 metru augsts, un daudzas citas Tetonu grēdas virsotnes pārsniedz 3700 metru augstumu. Bet, būdami pietiekami iespaidīgi, šie kalni tomēr nepieder pie augstākajiem pasaulē. Atkarībā no tā, no kuras puses grēdai tuvojas, automašīnā braucot, to var pat nepamanīt. Ja raugās no rietumiem, nevar redzēt neko īpašu — vienīgi zeme lēzeni sliecas augšup. Turpretī austrumu pusē kalni izslienas pār līdzenumu kā krauja siena, kas paceļas vairāk nekā pusotra kilometra augstumā. Tā ir aina, ko neievērot nekādi nav iespējams.

Atgriešanās Tetonu kalnos

Bija jau aizritējuši gadi, kad beidzot mūsu vēlēšanās atgriezties šajos kalnos piepildījās. Šoreiz mēs aizlidojām ar lidmašīnu līdz Džeksonholas ielejai Vaiomingas štatā un pēc tam braucām uz ziemeļiem, lai nokļūtu Tetonu kalnos. Aicinām jūs pievienoties mums ekskursijā, kas sākas pie ledusaukstā, mirdzošam dārgakmenim līdzīgā Dženijas ezera, kurš atrodas grēdas augstāko virsotņu pakājē.

 Dzestrais rīta gaiss kniebj mums vaigos, un saule vēl nav uzlēkusi, taču mēs neesam vieni. Arī citi, ko nebiedē agrā stunda, jau ir piecēlušies un devušies ceļā. Daži vēlas iemūžināt fotoattēlos kalnu krāšņumu, kad pirmās rīta gaismas strēles tos krāso sārtos un zeltainos toņos. Piepeši mēs apstājamies — turpat netālu stāv liela briežumāte un skatās tieši uz mums! Modra un piesardzīga, tā sastingst, jo nepilnus desmit metrus no mums ganās tās mazulis. Aizturējuši elpu, lēnītēm izņemam fotoaparātu, iestādām asumu un nospiežam slēdzi. Nu mēs atkal varam brīvi uzelpot. Mūsu diena pie Dženijas ezera ir tikko sākusies.

Pievienojamies tūristu grupiņai, kas patlaban sēžas laivā, un pēc brīža jau esam vietā, kur sākas pusotru kilometru gara taka uz Iedvesmas smaili. Izkāpjam no laivas, un drīz vien mūs jau apņem meža vēsā elpa. Stāvā taka ved augšup, un ezers paliek zem mums. Kaut kur tālumā kļūst dzirdama ūdenskritumu duna. Gluži aizelsušies, mēs iznirstam no meža un apmetamies atpūsties uz kāda klintsbluķa. Mēs gozējamies spožajā rīta saulē un dziļiem malkiem elpojam spirgto kalnu gaisu, bet tālu lejā safīra zilumā vizuļo Dženijas ezers. To ietver uz savdabīga pakalna saaugušu koku josla, tā ka ezers izskatās gluži kā dārgakmens, ko greznā apmalē iestrādājusi prasmīga juveliera roka.

Pāri mums slienas kalnu smailes, ko dēvē par Katedrāles grupu. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados naturālists Dr. Friksels, kas pētīja šo grēdu, rakstīja: ”[Šie kalni] ar savām smailajām virsotnēm, kas paceļas pār visu apkārtējo, vērš iztēli un domas vēl augstāk.” Dziļā apbrīnā mēs izbaudām Iedvesmas smailes majestātisko skaistumu. Jau tagad mēs jūtam, ka  mūsu pūles ir atalgojušās, bet tas vēl ir tikai sākums.

Tālāk taka vijas pa Kaskādes kanjonu, un tagad tā ir pārsteidzoši lēzena. Drīz mūs ieskauj klinšu sienas, pa kurām lejup traucas ūdens straumes. Mums rodas jautājums: ”Kādi spēki ir veidojuši šīs formas?” Taču piepeši mēs sastopam satrauktu meitenīti, kas tik tikko spēj valdīt savu sajūsmu un aizrautīgi čukst: ”Mēs pamanījām alni! Nāciet ātri, tad arī jūs to redzēsiet!”

Domas par kalnu veidošanās procesiem uz brīdi tiek atliktas pie malas, un mēs tveram fotoaparātu, lai nofotografētu vēl vienu no brīnišķīgajiem dzīvniekiem, kas klejo pa šo nacionālo parku. Meitene ved mūs uz vietu, no kurienes var redzēt alni, un viņas ģimene klusītēm norāda mums virzienu — tur upmalas purvainē mēs ieraugām aļņu tēviņu. Pacēluši fotoaparātu, mēs saviļņoti to vērojam un priecājamies, ka esam te gadījušies īstajā brīdī.

Ģeoloģija un tektoniskās plātnes

Kad ir tik daudz ko redzēt, viegli var piemirst painteresēties par šīs skaistās vietas ģeoloģisko vēsturi. Taču parka darbinieki ir ieguldījuši daudz pūļu apmeklētāju informēšanā un izglītošanā, publicējot dažādus prospektus un organizējot grupu pārgājienus naturālistu vadībā.

Mums tika paskaidrots, ka zeme zem mūsu kājām varbūt liekas pavisam cieta, taču patiesībā tā savā ziņā līdzinās aizsalušam ezeram pavasarī — tā nav tik stingra, kā izskatās. Pēc ģeologu atzinuma, zemes garozu veido daudzas tektoniskās plātnes, un šīs plātnes, kas balstās uz daļēji izkusušu iežu masas, atrodas kustībā. Saskaņā ar šo teoriju, tektonisko plātņu saduras vietās var veidoties kalnu grēdas — mūsu gadījumā svarīgs ir tieši šis aspekts.

Vietā, kur atrodas Tetonu kalni, viena plātne, šķiet, ir darbojusies līdzīgi lauznim, paceļot uz augšu otru, un tā ir izveidojusies kalnu grēda, ko ģeologi dēvē par cilu kalniem. No ģeoloģijas viedokļa Tetonu grēda ir radusies samērā nesen, tāpēc mūsu prospektā tā ir nosaukta par ”jaunāko un izteiksmīgāko grēdu Klinšu kalnu sistēmā”.

 Ūdens un ledus skulptoru lomā

Šīs atbildes bija ļoti saistošas, taču tās radīja vēl vairāk jautājumu. Mēs iedomājāmies par savu pārgājienu pie Dženijas ezera. Ar ko izskaidrojamas turienes virsotņu izrobotās formas? Un kā radies īpatnējais, kokiem noaugušais uzkalns, kas ieskauj ezeru? Ko saka ģeologi? To visu ir veidojis ūdens. Pastāv teorija, ka tālā pagātnē Tetonu grēdas kanjonus ir izgrauzuši šļūdoņi. Valni ap ezeru pārvietojoties ir sanesis ledus, un šis veidojums tiek saukts par morēnu. Ledājam kūstot, morēna ir aizturējusi daļu ūdens, kā arī auglīgāko augsni.

Šī teorija palīdz izskaidrot, kāpēc ap ezeru ir tik bagāta augu valsts, kas īpaši izceļas uz tuvīno līdzenumu neauglīgo grantaiņu un vībotnēm aizaugušo klajumu fona. Ieintriģēti mēs lūdzām, lai mūsu pavadone pastāsta mums kaut ko vairāk. Robotos kalnus ar smailajām virsotnēm ir veidojis cits process, viņa teica. Tos kā ar ķīli ir sašķēlis ledus. Ūdens iesūcas klinšu plaisās un sasalstot izplešas. Šis spēks galu galā atskalda veselus klintsbluķus, un kalni izskatās tā, it kā būtu apstrādāti ar milzu kaltu. Mēs sirsnīgi pateicāmies pavadonei par stāstījumu un par viņas mīlestību pret šiem kalniem.

Dzīvnieki

Šim apgabalam ir ne tikai interesanta ģeoloģiskā vēsture, bet arī bagāta dzīvnieku valsts. Tieši dzīvnieku dēļ mums sevišķi spilgti ir palicis atmiņā brauciens pa slaveno Sneikas upi. Mēs varējām vērot, kā virs upes planē baltgalvas un zivju ērgļi un pēc tam pikē lejup, lai ķertu zivis. Pavadonis, kurš vadīja mūsu laivu, pēc izglītības biologs, minēja kādu interesantu detaļu, kas mūs izbrīnīja: lai gan baltgalvas ērglis ir lielāks un iespaidīgāks, zivju ērglis ir veiklāks zvejnieks. Pavadonis stāstīja, ka ir redzējis baltgalvas ērgļus atņemam zivju ērgļiem noķertās zivis. Arī mums izdevās noskatīties līdzīgu epizodi — baltgalvas ērglis uzmācās jaunam zivju ērglim, līdz tas pameta savu medījumu un aizlaidās.

Bija bezgala aizraujoši vērot dzīvniekus to dabiskajā vidē. Netālu atrodas Nacionālais briežu rezervāts, un daudzi turienes brieži vasaru pavada Grandtetona nacionālajā parkā. Mēs bieži piestājām ceļmalā, lai palūkotos uz vapiti pulciņiem, kas laiski plūca zāli turpat tuvumā. No viesnīcas verandas reizēm varēja redzēt alni mierīgi ganāmies kārklos. Naktīs šie dzīvnieki, šķiet, tīšuprāt rīkoja izrādes tūristiem, kas bija sapulcējušies paskatīties uz tiem. Kaut arī bijām noguruši, mēs vakaros nesteidzāmies iet gulēt, lai varētu pavērot to, ko mums, lielpilsētu iedzīvotājiem, tik reti izdodas redzēt, — samtaini melnas, zvaigžņu piebārstītas debesis.

Pēdējā diena mums uz atvadām sagādāja īpašu dāvanu. Apbrīnai jaucoties ar baiļu trīsām, mēs izbraucām pa vidu bizonu baram. Milzīgie, pinkainie dzīvnieki drūzmējās abās pusēs ceļam. Kā mums negribējās braukt projām! Bet bija pienācis laiks doties mājup.

Sēdēdami lidmašīnā un gaidīdami pacelšanos, mēs pārcilājām savus iespaidus. Domās vēlreiz izbaudījām to, kas īsu brīdi bija piederējis mums, — kalnus, spirgto gaisu un dzīvnieku bagātību. Bija tik saviļņojoši piepildīt savu seno vēlēšanos un vēlreiz apciemot Tetonu grēdu! Šī Klinšu kalnu jaunākā atvase tiešām ir brīnišķīgs bērns.

[Papildmateriāls/Attēls 19. lpp.]

Ieteikumi apmeklētājiem

Atvēliet laiku tam, lai pierastu pie retinātā kalnu gaisa. Pati ieleja atrodas vairāk nekā 1800 metru virs jūras līmeņa. Dažkārt tūristiem, kas nākuši no zemākām vietām, parādās kalnu slimības pazīmes, piemēram, galvassāpes un aizkaitināmība. Padzīvojušiem cilvēkiem, īpaši, ja viņiem ir kādas sirds vai elpošanas ceļu slimības, pirms došanās šādā ceļojumā būtu ieteicams konsultēties ar savu ārstu.

Kārtīgi sagatavojieties pārgājienam. Ņemiet vērā, ka augstu kalnos sausā klimatā organisms strauji zaudē mitrumu, tāpēc paņemiet līdz pietiekami daudz ūdens.

Šis ir dabas parks, kur mīt daudz lielu un skaistu, bet mežonīgu dzīvnieku. Daži apmeklētāji vēlas piekļūt tiem pēc iespējas tuvāk, taču dzīvnieku reakcija nav droši paredzama. Sekojiet pavadoņu norādījumiem, kā izturēties savvaļas dzīvnieku tuvumā. Ieklausieties, ko viņi stāsta, — jūs uzzināsiet daudz ko interesantu, un var gadīties, ka viņu vārdi glābs jūs no briesmām.

[Kartes 17. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

GRANDTETONA NACIONĀLAIS PARKS

[Attēls 16., 17. lpp.]

Morana kalns Tetonu grēdā

[Attēls 17. lpp.]

Augšējais Kaskādes kanjons

[Attēls 18. lpp.]

Bizons

[Attēls 18. lpp.]

Baltgalvas ērglis

[Attēls 18. lpp.]

Saulriets Tetonos

[Attēls 18. lpp.]

Alnis