Kāpēc cilvēki nolemj aiziet no dzīves

”Nav divu vienādu pašnāvības gadījumu: katrs ir dziļi individuāls, līdz galam neizprotams un briesmīgs.” (Psihiatre Keja Redfīlda Džeimisone.)

”DZĪVOT ir mokoši,” neilgi pirms savas pašnāvības rakstīja populārais 20. gadsimta japāņu rakstnieks Rjūnoske Akutagava. Taču iesāka viņš šo teikumu ar vārdiem: ”Protams, es negribu mirt, bet..”

Tāpat kā šis rakstnieks, daudzi, kas ir atņēmuši sev dzīvību, to ir darījuši nevis aiz vēlēšanās mirt, bet tādēļ, lai ”izbeigtu to, kas viņu dzīvē notiek”, sacīja kāds psiholoģijas profesors. Par to liecina vārdi, ko šie cilvēki raksta pirms nāves. Atkal un atkal sastopamās frāzes ”Es vairs nevaru to izturēt” un ”Es vairs neredzu savai dzīvei jēgu” liecina par izmisīgu vēlēšanos aizbēgt no dzīves skarbās realitātes. Bet, kā izteicās kāds speciālists, pašnāvības izdarīšana līdzinās ”iesnu ārstēšanai ar atombumbu”.

Kaut arī pašnāvību iemesli mēdz būt ļoti dažādi, starp tiem ir vairāki, kas atkārtojas biežāk nekā citi.

Kāpēc tiek izdarīta pašnāvība

Nereti gadās, ka bērni padodas izmisumam un izdara pašnāvību no citu viedokļa gluži maznozīmīgu iemeslu dēļ. Ja bērnam tiek nodarīta pārestība un nav viņa spēkos kaut ko mainīt, viņam varbūt šķiet, ka ar savu nāvi viņš atdarīs tiem, kas viņu ir sāpinājuši. Hirosi Inamura, kas strādā ar cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz pašnāvību, raksta: ”Bērnam ir sajūta, ka  ar savu nāvi viņš sodīs to, kurš viņam ir nodarījis pāri.”

Lielbritānijā kāda nesen veikta aptauja atklāja, ka bērniem, pret kuriem izturas nežēlīgi, varbūtība izdarīt pašnāvību ir gandrīz septiņas reizes lielāka nekā citiem bērniem. Šo bērnu sāpes nav iedomātas — viņiem patiešām sāp. Kāds 13 gadu vecs zēns, kas pakārās, atstāja zīmīti ar piecu cilvēku vārdiem, kuri bija par viņu ņirgājušies un mēģinājuši no viņa izspiest naudu. ”Lūdzu, glābiet citus bērnus,” viņš rakstīja.

Citus uz pašnāvību pamudina grūtības skolā, problēmas, kas rodas, nonākot konfliktā ar likumu, izjukušas romantiskas attiecības, sliktas atzīmes liecībā, pirmseksāmenu stress vai raizes par nākotni. Pusaudžiem, kam ir ļoti labas sekmes un tieksme uz maksimālismu, domas par pašnāvību var radīt neveiksme — vienalga, vai tā ir īsta vai tikai iedomāta.

Pieaugušajiem par pašnāvības cēloni bieži kļūst finansiālas vai ar darbu saistītas problēmas. Japānā pēc vairāku gadu ekonomiskās lejupslīdes strauji pieauga pašnāvību skaits; tagad tas ir pārsniedzis 30 000 gadā. Kā bija teikts Mainichi Daily News, apmēram trīs ceturtdaļām pašnāvību izdarījušo pusmūža vīriešu par pašnāvības cēloni bija kļuvušas ”problēmas, kas saistītas ar parādiem, neveiksmīgiem biznesa darījumiem, nabadzību vai bezdarbu”. Arī ģimenes problēmas cilvēkus pamudina izdarīt pašnāvību. Kāds Somijas laikraksts ziņoja, ka ”nesen šķīrušies pusmūža vīrieši” veido īpaši augsta riska grupu. Savukārt kāds pētījums Ungārijā atklāja, ka lielākā daļa meiteņu, kuras nopietni domā par pašnāvību, ir augušas izjukušās ģimenēs.

Starp iemesliem, kuru dēļ pašnāvību visbiežāk izdara veci cilvēki, ir aiziešana pensijā un slimība. Bieži lēmums par pašnāvību tiek pieņemts nevis tāpēc, ka slimība būtu neārstējama, bet tāpēc, ka slimniekam viņa ciešanas liekas neizturamas.

Taču ne visi, kas nonāk kādā no aprakstītajām situācijām, atņem sev dzīvību. Gluži otrādi, sastapušies ar nopietnām grūtībām, lielākā daļa cilvēku tā nerīkojas. Bet kāpēc dažiem pašnāvība tomēr šķiet risinājums?

Pašnāvību dziļākie cēloņi

”Cilvēka lēmums mirt lielā mērā ir izskaidrojams ar to, kā viņš uztver kaut kādus notikumus,” saka psihiatrijas profesore Keja Redfīlda Džeimisone no Džonsa Hopkinsa universitātes Medicīnas fakultātes. Viņa turpina: ”Lielākajai daļai cilvēku ar veselīgu domāšanu neviens notikums nešķiet tik briesmīgs, lai būtu pamats izdarīt pašnāvību.” Īva Mošcicka no ASV Nacionālā psihiskās veselības institūta atzīmēja, ka cilvēki nonāk līdz pašnāvībai, sakrītot daudziem faktoriem, arī tādiem, kuru saistība ar pašnāvnieciskām tieksmēm nav tik acīmredzama, piemēram, psihiskas slimības, atkarība no kaitīgām vielām, cilvēka ģenētiskās uzbūves īpatnības un ķīmiskā līdzsvara zudums smadzenēs. Aplūkosim dažus no tiem nedaudz sīkāk.

Galvenie no šiem faktoriem ir psihiskas slimības (piemēram, depresija, maniakāli depresīvā psihoze vai šizofrēnija), kā arī alkoholisms un narkomānija. Kā liecina Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs veiktie pētījumi, vairāk  nekā 90 procenti pašnāvību ir saistītas ar kādu no šīm problēmām. Zviedru zinātnieki atklāja, ka starp cilvēkiem, kuriem nebija diagnosticēti šāda veida veselības traucējumi, pašnāvību skaits bija 8,3 gadījumi uz 100 000, bet starp tiem, kam bija diagnosticēta depresija, šī attiecība bija daudz lielāka — 650 pret 100 000! Kā uzskata eksperti, līdzīgi faktori ietekmē pašnāvību skaitu arī Austrumu zemēs. Taču tas nenozīmē, ka cilvēkiem, kas cieš no depresijas un sastopas ar kādām lielām grūtībām, pašnāvība ir neizbēgama.

Profesore K. Džeimisone, kas pati savulaik ir mēģinājusi izdarīt pašnāvību, saka: ”Cilvēki acīmredzot spēj paciest depresiju tikmēr, kamēr viņiem ir ticība, ka stāvoklis uzlabosies.” Bet, kā viņa ir konstatējusi, izmisumam pieaugot un kļūstot nepanesamam, spēja pretoties domām par pašnāvību pakāpeniski kļūst arvien vājāka. Viņa šo situāciju salīdzina ar to, kā automašīnas bremžu uzlikas, ilgāku laiku pakļautas berzei, pamazām nodilst un bremzes kļūst arvien vājākas.

Ir svarīgi apzināties šo faktu, jo depresija ir ārstējama. Bezcerīguma sajūtu ir iespējams pārvarēt. Ja cilvēks kaut ko dara lietas labā, viņš spēj citādi reaģēt uz sāpīgiem pārdzīvojumiem un spriedzi, kas bieži kļūst par pašnāvības cēloni.

Pastāv uzskats, ka daudzu pašnāvību galvenais iemesls ir cilvēka ģenētiskā uzbūve. Tiesa, gēniem ir zināma nozīme tajā, kāds ir cilvēka raksturs, un pētījumi liecina, ka dažās dzimtās ir vairāk pašnāvības gadījumu nekā citās. Tomēr ”fakts, ka cilvēkam piemīt ģenētiska nosliece uz pašnāvību, nekādā gadījumā nenozīmē, ka pašnāvība būtu neizbēgama”, saka K. Džeimisone.

Sava nozīme ir arī ķīmiskajam līdzsvaram smadzenēs. Starp miljardiem galvas smadzeņu neironu pastāv sarežģīta elektroķīmisku sakaru sistēma. Kontakta vietu starp divām nervu šūnām sauc par sinapsi — tā ir neliela sprauga, pār kuru mediatori ķīmiski vada impulsus. Viens no mediatoriem ir serotonīns, un, iespējams, no tā līmeņa ir atkarīga cilvēka bioloģiskā sliecība uz pašnāvību. Grāmatā Inside the Brain (Smadzeņu iekšienē) ir paskaidrots: ”Zems serotonīna līmenis.. var atņemt cilvēkam prieku, laupīt interesi par dzīvi un paaugstināt risku saslimt ar depresiju un izdarīt pašnāvību.”

Taču neviens nav nolemts pašnāvībai. Miljoniem cilvēku sekmīgi tiek galā ar sāpīgiem pārdzīvojumiem un stresu. Atņemt sev dzīvību cilvēkus pamudina veids, kādā viņu prāts un sirds reaģē uz kaut kādām grūtībām. Tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību ne tikai ārējiem apstākļiem, bet arī faktoriem, kas ir pašnāvību problēmas pamatā.

Bet kā iegūt pozitīvāku skatu uz dzīvi, lai tā atkal sagādātu prieku?

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Dzimums un pašnāvības

Amerikas Savienotajās Valstīs kādā pētījumā tika konstatēts, ka sievietes salīdzinājumā ar vīriešiem divas līdz trīs reizes biežāk mēģina sev atņemt dzīvību, toties vīrieši četrreiz biežāk to patiešām arī izdara. Saslimstība ar depresiju sieviešu vidū ir vismaz divreiz augstāka nekā starp vīriešiem — tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc viņas biežāk mēģina izdarīt pašnāvību. Taču, tā kā viņām depresija bieži nav tik spēcīga kā vīriešiem, viņas lielākoties izvēlas mazāk efektīvus pašnāvības veidus. Vīrieši turpretī parasti izmanto spēcīgākas un iedarbīgākas metodes, lai būtu droši, ka pašnāvība izdosies.

Savukārt Ķīnā vairāk pašnāvību izdara sievietes, nevis vīrieši. Kā liecina pētījumi, no visām pašnāvībām, ko sievietes izdara pasaulē, apmēram 56 procenti notiek Ķīnā, īpaši daudz šīs valsts lauku rajonos. Tiek uzskatīts, ka viens no iemesliem, kāpēc ķīniešu impulsīvi izdarītie pašnāvības mēģinājumi daudzos gadījumos beidzas letāli, ir tas, ka viņām ir brīvi pieejami nāvējoši pesticīdi.

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

Pašnāvības un vientulība

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki ieslīgst depresijā un izdara pašnāvību, ir vientulība. Jouko Lenkvists, kas vadīja pētījumu par pašnāvībām Somijā, sacīja: ”Daudzi [no tiem, kas ir izdarījuši pašnāvību] jutās ļoti vientuļi. Viņiem bija daudz brīva laika, bet maz saskarsmes ar cilvēkiem.” Kā izteicās psihiatrs Kensiro Ohara no Hamamacu universitātes (Japāna) Medicīnas fakultātes, ”izolācija” bija par iemeslu pašnāvību uzplūdam, kāds nesen bija vērojams starp pusmūža vīriešiem šajā valstī.

[Attēls 5. lpp.]

Pieaugušajiem par pašnāvības cēloni bieži kļūst finansiālas vai ar darbu saistītas problēmas