Jauniešu jautājumi

Kāpēc nevajadzētu atriebties?

”Viņš mani apvainoja.” (Konīls, 15 gadu vecs, atrodas cietumā par slepkavību.)

Četrpadsmitgadīgais Endrū, kas skolas deju vakarā nogalināja skolotāju, sacīja, ka ienīst skolotājus, savus vecākus un meitenes, jo tās viņu atraida.

ŽURNĀLĀ TIME tā ir nosaukta par ”biedējošu tendenci”. Naidīgi noskaņoti jaunieši ierodas skolā ar šaujamieročiem un atklāj uguni uz saviem skolasbiedriem un skolotājiem. Tā kā šādi traģiski incidenti Amerikas Savienotajās Valstīs ir notikuši vairākkārt, kādās TV ziņās šī tendence tika nodēvēta par ”vardarbības eksploziju”.

Par laimi, slepkavības skolā vēl nav kļuvušas par plaši izplatītu parādību. Tomēr šie dusmās izdarītie noziegumi uzskatāmi parāda, cik aizkaitināti daži jaunieši jūtas. Kādi ir bijuši viņu naida izvirdumu cēloņi? Dažus no viņiem acīmredzot bija sadusmojis tas, ka cilvēki, kuriem ir kaut kāda vara, izturas netaisni vai izmanto savu varu ļaunprātīgi. Citos naidu bija uzkurinājušas līdzaudžu zobgalības. Kāds divpadsmitgadīgs zēns nošāva savu klasesbiedru un pēc tam nošāvās pats, jo bija ķircināts par to, ka ir pārāk resns.

Protams, lielākā daļa pusaudžu un jauniešu droši vien pat nedomā par tik vardarbīgu rīcību kā slepkavība. Tomēr pārvarēt aizvainojumu un sāpes, ko izraisa rasu aizspriedumi, pazemojumi un cietsirdīga ķircināšana, nav viegli. Atceroties savus skolas laikus, Bens saka: ”Es biju īsāks nekā lielākā daļa mana vecuma bērnu. Un, tā kā man bija noskūta galva, viņi mani pastāvīgi ķircināja un pliķēja man pa pakausi. Tas mani briesmīgi sadusmoja. Kas bija vēl ļaunāk — pieaugušie, pie kuriem griezos pēc palīdzības, mani ignorēja. Mans niknums vēl tikai pieauga.” Bens turpina: ”Vienīgais iemesls, kāpēc nepaņēmu ieroci un šos cilvēkus nenošāvu, bija tas, ka nevarēju ieroci dabūt.”

Kādam būtu jābūt tavam viedoklim par jauniešiem, kas uz pāridarījumiem mēģina atbildēt ar to pašu? Un kā rīkoties situācijās, kad kāds slikti izturas pret tevi? Palūkosimies, kas par to ir teikts Dieva Rakstos.

Savaldība ir spēka pazīme

Pāridarījumi un netaisnība nav nekas jauns. Kāds Bībeles sarakstītājs deva šādu padomu: ”Atmet dusmas un neļaujies bardzībai, neiekarsti niknumā, jo no tā ceļas tikai ļaunums!” (Psalms 37:8.) Bieži gadās, ka dusmās tiek zaudēta savaldība un vairs netiek domāts par  sekām. Ļaujot sev iekarst niknumā, cilvēks riskē padoties šādām nevaldāmām dusmām. Kādas var būt tā sekas?

Pievērs uzmanību, kas Bībelē ir stāstīts par Kainu un Ābelu. ”Kains iededzās bardzībā” pret savu brāli Ābelu, un galu galā, ”kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva”. (1. Mozus 4:5, 8.) Nevaldāmām dusmām ļāvās arī ķēniņš Sauls. Apskauzdams jauno Dāvidu par tā militārajiem panākumiem, Sauls vairākkārt ķērās pie šķēpa, lai nodurtu Dāvidu, un reiz pat mēģināja nogalināt savu dēlu Jonatānu. (1. Samuēla 18:11; 19:10; 20:30—34.)

Tiesa, dažkārt ir pamats dusmoties. Bet pat šādās situācijās taisnīgs sašutums, ja tas netiek kontrolēts, var pāraugt grēcīgā rīcībā. Piemēram, Simeonam un Levijam bija pamats sajust naidu pret Šehemu, kad viņi uzzināja, ka šis vīrietis ir izvarojis viņu māsu Dīnu. Taču viņi nevis savaldījās, bet vēl uzkurināja savu niknumu, kā tas redzams no viņu turpmākajiem vārdiem: ”Vai viņš drīkstēja apieties ar mūsu māsu kā ar netikli?” (1. Mozus 34:31.) Kad abu brāļu dusmas bija sasniegušas augstāko pakāpi, viņi ”paņēma katrs pa zobenam, ienāca netraucēti pilsētā [kurā dzīvoja Šehems] un apkāva visus vīriešus”. Viņu niknums pārņēma arī citus Jēkaba dēlus, un tie pievienojās Simeonam un Levijam šajā asiņainajā uzbrukumā. (1. Mozus 34:25—27.) Pat pēc daudziem gadiem Simeona un Levija tēvs Jēkabs nosodīja viņu aklās dusmas. (1. Mozus 49:5—7.)

No šiem gadījumiem var mācīties kaut ko ļoti svarīgu: ļaušanās dusmu uzliesmojumiem ir nevis spēka, bet vājuma pazīme. Salamana Pamācībās 16:32 ir teikts: ”Lēnprātīgais ir labāks nekā stiprais; un kas sevi pašu valda, labāks nekā, kas pilsētu ieņem.” (LB-26.)

Kāpēc atriebties ir nesaprātīgi

Rakstos ir dots šāds padoms: ”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu.. Neatriebieties paši.” (Romiešiem 12:17, 19.) Atriebība — vienalga, vai tā izpaužas spēka izmantošanā vai tikai nežēlīgos vārdos — ir Dievam nepatīkama. Turklāt no atriebšanās nav nekāda labuma un tā rīkoties nav saprātīgi. Jāņem vērā, ka vardarbība parasti rada tikai vēl lielāku vardarbību. (Mateja 26:52.) Un cietsirdīgi vārdi lielākoties izraisa vēl jo nesaudzīgāku atbildi. Tāpat atceries, ka dusmām bieži nav pamata. Piemēram, kā tu vari zināt, vai cilvēks, kura rīcība tevi ir aizvainojusi, tur uz tevi ļaunu prātu vai vienkārši ir rīkojies neapdomīgi un netaktiski? Un, pat ja viņam būtu bijuši ļauni nolūki, vai atriebšanās ir pareizākais, ko šādā situācijā darīt?

Pārdomāsim vārdus, kas rakstīti Salamana Mācītāja grāmatas 7. nodaļā, 21. un 22. pantā: ”Nepiegriez pārmērīgu vērību arī visām runām, kas tiek runātas; citādi tu kādreiz varētu pat dabūt dzirdēt, ka tavs kalps tevi apsmej, jo to tu it labi pats zini, ka arī tu esi citus zobojis un apsmējis.” Protams, nav patīkami, ka cilvēki cits par citu runā sliktu. Bet, kā Bībelē atzīts, tāda ir dzīves īstenība. Un vai nav tā, ka tu pats arī kādreiz esi pateicis par citiem kaut ko tādu, kas labāk varēja palikt nesacīts? Tad kāpēc reaģēt pārāk asi, ja kāds pasaka kaut ko nejauku par tevi? Bieži labākais, kā šādos gadījumos rīkoties, ir vienkārši izlikties zobgalības nedzirdam.

Tāpat nav saprātīgi pārsteidzīgi reaģēt situācijās, kad šķiet, ka citi ar savu rīcību grib tev nodarīt pāri. Kāds pusaudzis, vārdā Deivids, atceras, kas notika, kad viņš spēlēja basketbolu ar citiem kristiešiem. ”Viens no pretējās komandas spēlētājiem man iesita ar bumbu,” saka Deivids. Uztvēris to kā tīšu ļaunprātību, Deivids tūlīt atdarīja savam pretiniekam ar to pašu. ”Es biju vai traks aiz dusmām,” atzīst Deivids. Bet, pirms šis incidents pārauga konfliktā, Deivids griezās ar lūgšanu pie Jehovas. Viņš sev pavaicāja: ”Ko es tagad daru: es gribu kauties ar savu kristīgo brāli?” Vēlāk viņi viens otram atvainojās.

Šādos gadījumos ir noderīgi atcerēties Jēzus Kristus paraugu. ”Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja.” (1. Pētera 2:23.) Tāpēc, nonākot saspīlētās situācijās, centies nevis tūlīt reaģēt, bet griezties pie Dieva, lūdzot, lai viņš tev palīdzētu saglabāt savaldību.  Viņš dāsni ”dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz”. (Lūkas 11:13.) Ja kāds tevi ir aizvainojis, neatmaksā viņam ar to pašu, bet padomā, vai nebūtu labi pieiet pie šī cilvēka un izrunāties par notikušo. (Mateja 5:23, 24.) Tāpat, ja tev pastāvīgi nedod mieru, piemēram, huligāni no tavas skolas, neuzsāc ar viņiem cīņu, izmantojot viņu pašu līdzekļus. Pastāv vairāki citi veidi, kā ir iespējams sevi aizsargāt. *

Jaunieši, kas valda pār savām dusmām

Daudzi jaunieši ir sekmīgi izmantojuši šos Bībeles principus. Piemēram, kad Katrīna bija vēl pavisam maza, māte viņu atdeva, lai viņa tiktu adoptēta. Katrīna stāsta: ”Es biju dusmīga, jo nesapratu, kāpēc māte mani ir pametusi. Savas dusmas es izgāzu uz audžumāti. Kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ man likās, ka, sāpinot viņu, es patiesībā atriebjos savai īstajai mātei. Tāpēc es darīju visu — izteicu viņai apvainojumus, situ ar kājām pa grīdu un ļāvos dusmu lēkmēm. Sevišķi es biju iecienījusi durvju ciršanu. Tāpat es mēdzu teikt: ”Es tevi ienīstu!”, un viss tikai tāpēc, ka biju dusmīga. Atceroties šos laikus, man ir grūti noticēt, ka esmu tā rīkojusies.”

Kas Katrīnai palīdzēja savaldīt viņas dusmas? Viņa atbild: ”Bībeles lasīšana. Tas ir ļoti svarīgi, jo Jehova zina, kā es jūtos.” Tāpat Katrīna guva mierinājumu, kopā ar citiem ģimenes locekļiem izlasot Atmostieties! rakstus, kuros bija runāts par tādām ģimenēm kā viņējā. * ”Mēs visi apsēdāmies un izrunājāmies, un beidzot sākām saprast cits cita jūtas,” viņa atceras.

Arī tu vari iemācīties valdīt pār savām dusmām. Ja tu nonāc situācijā, kad tev dara pāri, tevi apsmej vai kādā citā veidā aizskar, atceries vārdus no 4. psalma 5. panta: ”Dusmojiet, bet negrēkojiet!” Šie vārdi tev palīdzēs izvairīties no neapvaldītām dusmām, kurām varētu būt postošas sekas.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 15. lpp.]

Bieži labākais ir vienkārši izlikties zobgalības nedzirdam