Pasaules mēroga problēma

”Pašnāvības ir nopietna sabiedrības veselības problēma.” (ASV veselības aprūpes sistēmas vadītājs Deivids Sečers; 1999. gads.)

TĀ BIJA pirmā reize, kad Amerikas Savienoto Valstu veselības aprūpes sistēmas vadītājs pašnāvību problēmu izvirzīja visas sabiedrības uzmanības centrā. Patlaban šajā valstī pašnāvības tiek izdarītas biežāk nekā slepkavības. Tāpēc nav jābrīnās, ka ASV senāts pašnāvību novēršanu pasludināja par visas Amerikas sabiedrības uzdevumu.

Tomēr vidējais pašnāvību skaits Amerikas Savienotajās Valstīs (1997. gadā tas bija 11,4 uz 100 tūkstošiem) ir mazāks nekā pasaulē kopumā (pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, 2000. gadā tas bija 16 uz 100 tūkstošiem). Pēdējo 45 gadu laikā pašnāvību skaits visā pasaulē ir pieaudzis par 60 procentiem. Tagad ar pašnāvību savu dzīvi beidz apmēram miljons cilvēku gadā — vidēji viens cilvēks ik pēc 40 sekundēm.

Taču šie skaitļi nesniedz pilnīgu priekšstatu par situāciju. Daudzos gadījumos ģimenes locekļi noliedz, ka viņu tuvinieks būtu izdarījis pašnāvību. Turklāt, saskaņā ar aprēķiniem, uz vienu pašnāvību ir 10 līdz 25 pašnāvības mēģinājumi. Kādā aptaujā tika konstatēts, ka 27 procenti Amerikas Savienoto Valstu vidusskolēnu pēdējā gada laikā bija nopietni domājuši par pašnāvību un ka 8 procenti aptaujāto, pēc pašu vārdiem, ir mēģinājuši to realizēt. Citos pētījumos ir konstatēts, ka no pieaugušajiem 5 līdz 15 procenti ir domājuši par pašnāvību.

Kultūru atšķirības

Cilvēku viedokļi par pašnāvību ir ļoti dažādi. Vieni uzskata, ka pašnāvība ir noziegums, citi domā, ka tā ir gļēvulīga bēgšana no problēmām, bet vēl citi — ka tas ir cienījams veids, kā izpirkt kādu nopietnu pārkāpumu. Daži pašnāvību pat uzskata par cildenu līdzekli, kā sekmēt kāda mērķa sasniegšanu. Kāpēc cilvēku viedokļi ir tik dažādi? Galvenokārt tas ir izskaidrojams ar kultūru atšķirībām. Psihiskās veselības jautājumiem veltītajā biļetenā The Harvard Mental Health Letter bija pausts viedoklis, ka cilvēka kultūra var pat ”palielināt pašnāvības varbūtību”.

Padomāsim par situāciju tādā Eiropas valstī kā Ungārija. Dr. Zoltāns Rīmers procentuāli lielo pašnāvību skaitu ungāru vidū nosauca par Ungārijas ”bēdīgo tradīciju”. Ungārijas Nacionālā veselības institūta direktors Bēla Buda atzīmēja, ka ungāri ir gatavi doties pašnāvībā gandrīz jebkura iemesla dēļ. ”Viņam ir vēzis — viņš zina, kā šo stāvokli izbeigt,” — šāda, B. Budas vārdiem runājot, ir visai bieži novērojama reakcija.

Indijā kādreiz pastāvēja reliģiska tradīcija, ko dēvēja par satī. Kaut arī šī tradīcija — atraitnes pašsadedzināšanās uz sava vīra bēru sārta — jau ilgus gadus ir aizliegta, tā nav pilnībā izzudusi. Pēc kādas sievietes sadedzināšanās daudzi vietējie esot slavinājuši viņas rīcību. Žurnālā India Today bija teikts, ka Indijā ”25 gadu laikā uz sava vīra bēru sārta ir sadedzinājušās apmēram 25 sievietes”.

Zīmīgi, ka Japānā pašnāvību izdara trīs reizes vairāk cilvēku nekā iet bojā satiksmes negadījumos. ”Tradicionālajā japāņu kultūrā, kurā pašnāvība nekad nav bijusi nosodīta, ietilpst rituāla sevis uzšķēršana (seppuku jeb harakiri),” teikts enciklopēdijā Japan—An Illustrated Encyclopedia.

 Savā grāmatā Bushido—The Soul of Japan (Busido — Japānas dvēsele) Inadzo Ņitobe, kas vēlāk kļuva par Tautu Savienības ģenerālsekretāra vietnieku, paskaidroja japāņu kultūrai raksturīgo attieksmi pret nāvi. Viņš rakstīja: ”Viduslaiku izgudrojums [seppuku] bija veids, kā karavīri varēja izpirkt savus noziegumus, atvainoties par kļūdām, izbēgt no negoda, atgūt draugu cieņu vai pierādīt savu uzticību.” Kaut arī var teikt, ka šis rituālais pašnāvības veids jau pieder pagātnei, daži to joprojām izmanto, lai ietekmētu sabiedrības viedokli kādā jautājumā.

Turpretī kristīgā baznīca pašnāvību jau no senlaikiem ir uzskatījusi par noziegumu. Sestajā un septītajā gadsimtā Romas katoļu baznīca cilvēkus, kas bija izdarījuši pašnāvību, izslēdza no baznīcas un liedza viņiem bēru ceremoniju. Dažviet reliģiskā dedzība izpaudās pavisam dīvainās paražās — pašnāvnieka ķermeni pakāra pie karātavām vai pat caurdūra viņa sirdi.

Lai cik tas būtu paradoksāli, cilvēkiem, kas bija mēģinājuši izdarīt pašnāvību, varēja tikt piespriests nāvessods. 19. gadsimtā par mēģinājumu izbeigt savu dzīvi, pārgriežot sev rīkli, kāds anglis tika sodīts ar pakāršanu. Tādā veidā varas pārstāvji paveica to, kas vīrietim pašam nebija izdevies. Kaut arī sods par pašnāvības mēģinājumu gadu gaitā mainījās, Lielbritānijas parlaments tikai 1961. gadā paziņoja, ka pašnāvība un pašnāvības mēģinājums vairs netiek uzskatīti par noziegumiem. Īrijā tie palika noziegumi līdz 1993. gadam.

Daži mūsdienu autori savās grāmatās par pašnāvību runā kā par vienu no izvēles iespējām. Kādā 1991. gadā izdotā grāmatā bija ieteikti vairāki veidi, kā neārstējami slimi cilvēki var aiziet no dzīves ar citas personas palīdzību. Vēlāk daudzi, kas nebija neārstējami slimi, izmantoja kādu no ieteiktajām metodēm.

Vai pašnāvība ir īstais problēmu risinājums? Vai pastāv kādi pamatoti iemesli, lai turpinātu dzīvot? Pirms mēs apspriedīsim šos jautājumus, padomāsim, kas cilvēkiem liek izšķirties par pašnāvību.

[Izceltais teksts 4. lpp.]

Viena gada laikā visā pasaulē pašnāvību izdara apmēram miljons cilvēku — vidēji viens cilvēks ik pēc 40 sekundēm