Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kartāga — pilsēta, kas gandrīz pārspēja Romu

Kartāga — pilsēta, kas gandrīz pārspēja Romu

Kartāga — pilsēta, kas gandrīz pārspēja Romu

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FRANCIJĀ

ĀFRIKAS ziemeļu piekrastē, Tunisijas galvaspilsētas Tunisas nomalē, atrodas senās Kartāgas drupas. Tūristiem būtu piedodams, ja viņi šīs drupas nemaz nepamanītu, jo tās ne ar ko īpašu neizceļas. Tomēr šajā vietā var redzēt to, kas palicis pāri no pilsētas, kura bija starp izcilākajām senatnes pilsētām, — no pilsētas, kurai pietrūka pavisam nedaudz, lai pārspētu vareno Romu. Kā rakstīja romiešu vēsturnieks Līvijs, ”šo cīņu starp divām bagātākajām pasaules pilsētām ar saspringtu uzmanību vēroja ķēniņi un tautas”, jo tajā izšķīrās jautājums par kundzību pasaulē.

Pilsētas dibināšana

Otrajā gadu tūkstotī p.m.ē. feniķieši apdzīvoja tikai šauru zemes strēli, kas stiepās gar Vidusjūras krastu mūsdienu Libānas teritorijā, kā arī uz ziemeļiem un dienvidiem no tās. Būdami prasmīgi jūrasbraucēji, viņi sāka doties ceļojumos uz rietumiem, kur iepirka zeltu, sudrabu, dzelzi, alvu un svinu un tirgojās ar kokmateriāliem (piemēram, slavenajiem Libāna ciedriem), purpursarkanā krāsā krāsotiem audumiem, smaržām, vīnu, garšvielām un citiem izstrādājumiem. *

Ceļodami uz rietumiem, feniķieši nodibināja apmetnes piekrastes rajonos Āfrikā, Sicīlijā, Sardīnijā un Spānijas dienvidu daļā, kas, iespējams, bija Bībelē minētā Taršiša. (1. Ķēniņu 10:22; Ecēhiēla 27:2, 12.) Par Kartāgas dibināšanas gadu tiek uzskatīts 814. gads p.m.ē., kas ir aptuveni 60 gadus pirms tam, kad tika dibināta tās sāncense Roma. Ziemeļāfrikas senatnes speciālists Seržs Lansels raksta: ”Kartāgas nodibināšana devītā gadsimta beigās p.m.ē. bija notikums, kam daudzus gadsimtus bija izšķiroša nozīme Vidusjūras baseina rietumdaļas politiskajā un kultūras dzīvē.”

Valsts pirmsākumi

Kartāgas lielvalsts sāka veidoties uz pussalas, kas, vēsturnieka Fransuā Dekrē vārdiem runājot, pēc savas formas līdzinājās ”milzīgam jūrā izmestam enkuram”. Kartāga izmantoja savu dibinātāju feniķiešu liktos pamatus un attīstīja tirdzniecības sakarus, galvenokārt ievedot metālus, un tā izveidojās ļoti plaša, vienota tirdzniecības sistēma, kuras monopols tika nodrošināts ar spēcīgas flotes un algotņu karaspēka palīdzību.

Kartāgieši ne brīdi neapmierinājās ar sasniegto un pastāvīgi meklēja iespējas veidot jaunus tirgus. Tiek uzskatīts, ka ap 480. gadu p.m.ē. jūrasbraucējs Himilko sasniedza Kornvolu — ar alvu bagātu Britānijas rajonu. Kādus 30 gadus vēlāk Hannons, kas piederēja pie vienas no ievērojamākajām Kartāgas ģimenēm, esot vadījis ekspedīciju, kuras mērķis bija jaunu koloniju izveidošana. Ceļā devās 60 kuģi, uz kuriem bija 30 tūkstoši cilvēku. Hannons izbrauca cauri Gibraltāra šaurumam, pēc tam kuģoja gar Āfrikas krastiem un, iespējams, nonāca līdz Gvinejas līcim un pat līdz Kamerūnas krastiem.

Tā kā kartāgiešiem piemita šāda uzņēmība un tirgošanās prasme, Kartāga iemantoja senās pasaules bagātākās pilsētas slavu. ”Sākoties trešajam gadsimtam [p.m.ē.], tās tehnikas sasniegumi, flote un tirdznieciskie sakari.. ļāva šai pilsētai iegūt ļoti nozīmīgu stāvokli,” teikts grāmatā Kartāga. Grieķu vēsturnieks Apiāns par kartāgiešiem sacīja: ”Spēkā viņi līdzinājās grieķiem, bet bagātībā — persiešiem.”

Baala ietekme

Lai gan feniķieši bija izkaisīti plašā teritorijā Vidusjūras baseina rietumu daļā, reliģiskie uzskati viņiem bija vienoti. Kartāgieši no feniķiešiem pārņēma kanaāniešu reliģiju. Daudzus gadsimtus Kartāga ik gadus sūtīja savus pārstāvjus uz Tiru, kur tie upurēja Melkarta templī. Kartāgas galvenās dievības bija dievu pāris Baals Hammons, kura vārds nozīmē ’tveices kungs’, un Tanita, kas bija tā pati Astarte.

Visbriesmīgākais paradums kartāgiešu reliģijā bija bērnu upurēšana. Sicīlijas Diodors raksta, ka 310. gadā p.m.ē., kad pilsētai bija uzbrukuši ienaidnieki, kartāgieši upurēja vairāk nekā 200 augstdzimušu bērnu cerībā iegūt Baala Hammona labvēlību. Izdevumā The Encyclopedia of Religion norādīts: ”Nevainīga bērna ziedošana par izpirkuma upuri bija pats lielākais, ko varēja izdarīt dievības apmierināšanai, un šādas rīcības mērķis acīmredzot bija nodrošināt labklājību gan ģimenei, gan visai sabiedrībai kopumā.”

1921. gadā arheologi atklāja vietu, ko vēlāk nosauca par Tofetu — vārdā, kas lietots Bībelē, piemēram, Jeremijas grāmatas 7. nodaļas 31. pantā. Izrakumos tika atsegti vairāki slāņi urnu, kurās bija dzīvnieku (kas bija nesti kā aizstājējupuri) un mazu bērnu mirstīgās atliekas. Bērni bija apbedīti zem stēlām, uz kurām bija lasāmi svinīgu solījumu vārdi. Ir aprēķināts, ka Tofetā atrodas vairāk nekā 20 tūkstošu bērnu mirstīgās atliekas, un tie visi ir upurēti tikai vienā 200 gadu ilgā laikposmā. Mūsdienās daži gan cenšas apstrīdēt šos secinājumus, apgalvojot, ka Tofetā vienkārši tika apbedīti bērni, kas piedzima nedzīvi vai nomira pārāk mazi, lai viņus apglabātu nekropolē. Tomēr, kā raksta jau iepriekš citētais speciālists S. Lansels, ”nav iespējams kategoriski noliegt to, ka kartāgieši patiešām upurēja cilvēkus”.

Cīņa par kundzību

Sestajā gadsimtā p.m.ē. savu ietekmi zaudēja Tira un Kartāga kļuva par ietekmīgāko rietumfeniķiešu pilsētu. Tiesa, Kartāgas ceļš uz varas virsotnēm nebija rozēm kaisīts. Pavisam drīz starp pūniešu un grieķu tirgotājiem sākās cīņa par jūras ceļiem, un ap 550. gadu p.m.ē. izcēlās karš. 535. gadā p.m.ē. kartāgieši ar etrusku palīdzību padzina grieķus no Korsikas salas un pārņēma savā varā Sardīniju. * Līdz ar to vēl saspringtāka kļuva Kartāgas un Grieķijas cīņa par to, kam piederēs Sicīlija — stratēģiskā ziņā ļoti svarīga sala.

Ap šo laiku arvien spēcīgāka sāka kļūt Roma. Līgumi, kas bija noslēgti starp Kartāgu un Romu, garantēja Kartāgai izdevīgus tirdzniecības noteikumus un liedza romiešiem pretendēt uz Sicīliju. Taču, kad Roma bija ieguvusi savā varā Apenīnu pussalu, Kartāgas augošā ietekme tiešā Itālijas tuvumā romiešiem sāka likties draudīga. Grieķu vēsturnieks Polibijs, kas dzīvoja otrajā gadsimtā p.m.ē., rakstīja: ”Romieši redzēja, ..ka kartāgiešu varā ir nonākusi ne tikai Āfrika *, bet arī liela daļa Spānijas un ka tie valda pār visām salām Sardīnijas un Tirēnu jūrās. Ja kartāgieši pakļautu sev Sicīliju, viņi kļūtu par visneērtākajiem un visbīstamākajiem kaimiņiem, jo tad viņi apņemtu Itāliju no visām pusēm un apdraudētu visas valsts daļas.” Romas senātā bija grupējumi, kas komerciālu apsvērumu dēļ centās panākt, lai romieši iebruktu Sicīlijā.

Pūniešu kari

264. gadā p.m.ē. Sicīlijā izveidojās kritiska situācija, kas romiešiem noderēja par ieganstu, lai iebruktu šajā salā. Pārkāpjot noslēgto vienošanos, Roma nosūtīja uz turieni karaspēka vienību, un tā sākās pirmais pūniešu karš. Šis karš ilga vairāk nekā 20 gadus, un tajā laikā risinājās vairākas jūras kaujas, kas pieskaitāmas lielākajām senatnes jūras kaujām. Visbeidzot 241. gadā p.m.ē. kartāgieši tika sakauti un bija spiesti atstāt Sicīliju. Romieši viņiem atņēma arī Korsiku un Sardīniju.

Lai kompensētu šos zaudējumus, kartāgiešu karavadonis Hamilkars Barka mēģināja atjaunot Kartāgas varenību, izveidojot valsti Spānijā. Spānijas dienvidaustrumu piekrastē tika nodibināta ”Jaunā Kartāga” — Kartahena, un dažu gadu laikā Spānijā iegūtie derīgie izrakteņi bija nesuši bagātību, kas ļāva atkal piepildīt Kartāgas dārgumu krātuves. Taču uzplaukuma neizbēgamais iznākums bija konflikts ar Romu, un 218. gadā p.m.ē. karš uzliesmoja no jauna.

Kartāgiešu armijas priekšgalā bija viens no Hamilkara dēliem — Hannibals, kura vārds nozīmē ’Baala mīlulis’. 218. gada maijā p.m.ē. viņš atstāja Kartahenu un uzsāka savu slaveno karagājienu, iziedams cauri Spānijai un Gallijai un šķērsodams Alpus ar karaspēku, kurā bija afrikāņi un spānieši, kā arī gandrīz 40 ziloņi. Pārsteigti negaidot, romieši cieta vairākas smagas sakāves. 216. gada 2. augustā p.m.ē. kaujā pie Kannām — ”vienā no briesmīgākajām katastrofām, kādu romiešu karaspēks jebkad pieredzējis,” — Hannibala armija iznīcināja skaitliski divreiz lielākos romiešu spēkus, nogalinot gandrīz 70 tūkstošus ienaidnieku, bet zaudējot tikai 6000 vīru.

Likās, ka drīz tiks iekarota arī Roma. Tomēr romieši nenolaida rokas un turpmākos 13 gadus vājināja Hannibala karaspēku ar pastāvīgiem uzbrukumiem. Kad Roma nosūtīja karaspēku uz Āfriku, no Kartāgas novērsās tās sabiedrotie un kartāgieši tika sakauti Spānijā un Sicīlijā. Kartāga bija spiesta atsaukt Hannibalu uz dzimteni, un nākamajā gadā, 202. gadā p.m.ē., romiešu karavadonis Scīpions Afrikānis Vecākais sakāva Hannibala armiju pie Zamas, kas atradās dienvidrietumos no Kartāgas. Pūniešu pilsētai tika atņemta tās flote, liegta militārā neatkarība, un no tās tika pieprasīta milzīga kontribūcija, kas bija jāsamaksā 50 gadu laikā. Pats Hannibals vēlāk devās trimdā un ap 183. gadu p.m.ē. izdarīja pašnāvību.

”Delenda est Carthago!”

Valdot mieram, Kartāga atkal sasniedza pārticību un pat piedāvājās samaksāt kontribūciju desmit gados. Kartāgiešu sīkstums, kā arī viņu veiktās politiskās reformas Kartāgas nesamierināmajiem ienaidniekiem ārkārtīgi nepatika. Gandrīz divus gadus, līdz pat savai nāvei, padzīvojušais romiešu valstsvīrs Katons visas savas runas senātā beidza ar vārdiem ”Delenda est Carthago!”, tas ir, ”Kartāga ir jāiznīcina!”.

150. gadā p.m.ē. romieši atrada ieganstu uzbrukt Kartāgai, apsūdzēdami to līguma laušanā, un pieteica tai karu, kas ir aprakstīts kā ”iznīcināšanas karš”. Trīs gadus romieši turēja Kartāgu ielenkumā, izvietojušies ap 30 kilometrus garajiem nocietinājuma mūriem, kas vietām bija vairāk nekā 12 metrus augsti. 146. gadā p.m.ē. viņiem beidzot izdevās izlauzt sev ceļu, un romiešu karavīri, zem šāviņu krusas virzoties uz priekšu pa šaurajām ieliņām, iesaistījās niknā tuvcīņā ar pilsētas aizstāvjiem. Arheologi zem izmētātiem akmens bluķiem ir atraduši cilvēku kaulus — apliecinājumu notikumiem, kas šeit kādreiz risinājušies.

Pēc sešām briesmīgām dienām 50 tūkstoši izbadējušos pilsētnieku, kas bija patvērušies Birsā — uz paugura būvētā cietoksnī —, padevās. Citi, nevēlēdamies tikt sodīti ar nāvi vai nonākt verdzībā, ieslēdzās Ešmuna templī un to aizdedzināja. Romieši nodedzināja visu, kas vēl bija palicis pāri no pilsētas, Kartāga tika nolīdzināta līdz ar zemi un ceremoniāli nolādēta, un tajā tika aizliegts apmesties uz dzīvi.

Tā 120 gadu laikā Roma sagrāva Kartāgas imperiālistiskos mērķus. Vēsturnieks Arnolds Toinbijs rakstīja: ”Patiesībā Hannibala karā izšķīrās jautājums par to, vai topošā hellēnistiskā lielvalsts būs Kartāgas valsts vai Romas impērija.” Izdevumā Encyclopædia Universalis sacīts: ”Ja Hannibals būtu guvis virsroku, viņš noteikti būtu izveidojis kaut ko līdzīgu milzīgajai Aleksandra lielvalstij.” Bet notika tā, ka pūniešu kari iezīmēja Romas imperiālisma sākumu, kurš ar laiku nodrošināja Romai kundzību pasaulē.

”Āfrikas Roma”

Likās, ka Kartāgai ir pienācis gals uz visiem laikiem, tomēr jau pēc simt gadiem Jūlijs Cēzars nolēma nodibināt šajā vietā koloniju. Viņam par godu tā tika nosaukta par Colonia Julia Carthago. Romiešu inženieri noraka kādus 100 tūkstošus kubikmetrus zemes un nolīdzināja Birsas augšdaļu, izveidodami milzīgu platformu — un izdzēsdami visas pagātnes pēdas. Uz šī laukuma tika uzcelti tempļi un krāšņas sabiedriskās ēkas. Laikam ejot, Kartāga kļuva par vienu no bagātākajām romiešu pasaules pilsētām un par otro lielāko pilsētu rietumos uzreiz pēc Romas. Tās 300 tūkstošu iedzīvotāju vajadzībām tika uzbūvēts teātris, amfiteātris, lielas termas, 132 kilometrus garš akvedukts un cirks, kurā bija vietas 60 tūkstošiem skatītāju.

Mūsu ēras otrā gadsimta vidū Kartāgā parādījās kristietība un strauji tur izplatījās. Ap 155. gadu Kartāgā piedzima Tertulliāns, plaši pazīstamais teologs un apoloģēts. Viņa darbu ietekme bija tik liela, ka latīņu valoda kļuva par Rietumu baznīcas oficiālo valodu. Trešajā gadsimtā Kartāgā dzīvoja bīskaps Kipriāns, kas izveidoja septiņpakāpju garīdzniecības hierarhijas sistēmu, un 258. gadā viņš šajā pilsētā mira mocekļa nāvē. No Ziemeļāfrikas nāca arī Augustīns (354.—430. g. m.ē.), kurš tiek uzskatīts par senatnes izcilāko kristīgo domātāju un kuram bija liela nozīme baznīcas mācību saplūšanā ar grieķu filozofiju. Ziemeļāfrikas baznīcai bija tik liela ietekme, ka reiz kāds garīdznieks paziņoja: ”Tu, Āfrika, visdedzīgāk cīnies par mūsu ticību. Kad tu kaut ko izlem, Roma to apstiprina un zemes varenie tam paklausa.”

Un tomēr Kartāgai vairs nebija lemts ilgs mūžs. Tās liktenis atkal cieši savijās ar Romas likteni — Romas impērijas noriets izraisīja arī Kartāgas bojāeju. 439. gadā pilsētu ieņēma un izlaupīja vandaļi. Gadsimtu vēlāk Kartāgu savās rokās pārņēma Bizantija, un pilsētas iznīcināšana uz īsu laiku aizkavējās, taču tā nespēja pretoties arābiem, kas bija sākuši iekarot Ziemeļāfriku. 698. gadā Kartāga krita, un vēlāk akmeņi, no kuriem tā bija celta, tika izmantoti Tunisas pilsētas būvniecībā. Nākamajos gadsimtos marmors un granīts, kas reiz bija greznojis romiešu pilsētu, tika nolaupīts, aizvests uz citām zemēm un izmantots, būvējot Dženovas un Pizas katedrāles Itālijā un varbūt pat Kenterberijas katedrāli Anglijā. Kartāga, viena no bagātākajām un varenākajām senās pasaules pilsētām, lielvalsts, kas gandrīz ieguva pasaules kundzību, bija pārvērtusies par necilu drupu kaudzi.

[Zemsvītras piezīmes]

^ 5. rk. Vārds ”feniķietis” ir atvasināts no grieķu vārda foinix, kas nozīmē ’purpursārts’, kā arī ’palma’. No tā ir cēlies latīņu vārds poenus, kas nozīmē ’pūnietis’, tas ir, kartāgietis.

^ 16. rk. Ciešās saites, kādas vairāku gadsimtu garumā pastāvēja starp kartāgiešiem un etruskiem, pamudināja Aristoteli izteikt viedokli, ka abas šīs tautas faktiski veido vienu valsti. Sīkākas ziņas par etruskiem var atrast Atmostieties! 1997. gada 8. novembra numurā (angļu val.), 24.—​27. lappusē.

^ 17. rk. ”Kartāgieši par Āfriku nosauca teritoriju ap Kartāgu, un vēlāk šajā vārdā sāka saukt visus zināmos kontinenta apgabalus. Romieši paturēja šo nosaukumu, kad bija padarījuši šo teritoriju par Romas provinci.” (Dictionnaire de l’Antiquité—Mythologie, littérature, civilisation.)

[Karte 14. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ROMA

VIDUSJŪRA

KARTĀGA (drupas)

[Attēls 14. lpp.]

Romiešu termu atliekas

[Attēls 15. lpp.]

Feniķiešu kuģi pārvadā Libāna ciedrus

[Norāde par autortiesībām]

Musée du Louvre, Paris

[Attēls 15. lpp.]

Stikla piekariņi, kas tika nēsāti kā amuleti

[Norāde par autortiesībām]

Musée du Louvre, Paris

[Attēls 16. lpp.]

Kartāgieši ievietoja kapenēs bēru maskas, lai aizdzītu ļaunos garus

[Norāde par autortiesībām]

Musée du Louvre, Paris

[Attēls 16. lpp.]

Bērnu slepkavības piederēja pie kanaāniešu reliģijas, ko praktizēja kartāgieši. Te redzama upurēta bērna kapa plāksne

[Attēls 17. lpp.]

Drupas, kas palikušas no pūniešu pilsētas, kuru 146. gadā p.m.ē. iekaroja romieši

[Attēls 17. lpp.]

Hannibals tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem militārajiem stratēģiem

[Norāde par autortiesībām]

Alinari/Art Resource, NY