Dzīvības daudzveidība

”Dzīvības daudzveidība ir mūsu apdrošināšanas polise. No tās ir atkarīga mūsu pašu dzīvība un iztika.” (APVIENOTO NĀCIJU ORGANIZĀCIJAS VIDES PROGRAMMA.)

DZĪVĪBAS formu bagātība uz Zemes ir gandrīz neiedomājama. Runājot par visām pasaulē sastopamajām dzīvo organismu sugām, sākot ar visniecīgākajām baktērijām un beidzot ar gigantiskajām sekvojām, sākot ar sliekām un beidzot ar ērgļiem, bieži tiek lietots termins bioloģiskā daudzveidība.

Visas šīs dažādās sugas pieder pie milzīga kompleksa, kurā ietilpst arī nedzīvās pasaules elementi. Dzīvība ir atkarīga no nedzīvā — no Zemes atmosfēras, okeāniem, saldūdens, iežiem un augsnēm. Tas viss kopā veido zemeslodes dzīvo apvalku, ko dēvē par biosfēru, un cilvēki ir daļa no tā.

Biosfērā ietilpst visas baktērijas un citi mikroorganismi. Kā liecina pētījumi, daudzi no tiem pilda svarīgas ķīmiskas funkcijas, kas ir nepieciešamas ekosistēmu normālai darbībai. Svarīga biosfēras daļa ir arī zaļie augi, kas fotosintēzes procesā izdala skābekli, absorbējot saules enerģiju un sintezējot ogļhidrātus, kas savukārt ir galvenais enerģijas avots vairākumam citu dzīvības formu.

Daudzveidība mazinās

Diemžēl, kā saka daudzi zinātnieki, liela daļa krāšņās un daudzveidīgās dzīvības cilvēku dēļ strauji iet bojā. Kā tas notiek?

▪ Dzīvesvietu iznīcināšana. Tas tiek atzīts par galveno sugu izzušanas cēloni. Dabiskā vide tiek izpostīta dažādi — piemēram, izcērtot mežus, lai iegūtu kokmateriālus vai ierīkotu ganības, iegūstot derīgos izrakteņus un būvējot aizsprostus un automaģistrāles vietās, kas līdz šim vēl bija neskartas. Ekosistēmām sarūkot, sāk aptrūkties resursu, kas nepieciešami sugu izdzīvošanai. Dabiskā vide tiek sadrumstalota, degradēta un iznīcināta. Tiek izjaukti migrācijas ceļi, un samazinās ģenētiskā daudzveidība. Vietējās populācijas vairs nespēj atgūties pēc slimībām un pretoties citu nelabvēlīgu faktoru ietekmei. Iznākumā sugas pakāpeniski pazūd cita pēc citas.

 Vienu sugu izzušana var pat izraisīt ķēdes reakciju un kļūt par iemeslu citu sugu bojāejai, jo, zūdot vienam sarežģītā dzīvības tīkla loceklim, tiek ietekmēti arī citi. Ja izzūd suga, kam ir sevišķi svarīgs uzdevums attiecīgajā ekosistēmā, piemēram, apputeksnētāji, var ciest neskaitāmas citas sugas.

▪ Svešu sugu ieviešana. Ja cilvēki ievieš ekosistēmā kādu svešu sugu, tā var aizņemt nišas, kuras līdz tam ir ieņēmušas citas sugas. Var notikt arī tā, ka ieviestā suga netieši maina ekosistēmu pietiekami lielā mērā, lai izspiestu vietējās sugas, vai arī ievazā slimības, pret kurām vietējām sugām nav imunitātes. Sevišķi lielu postu šādi ”svešzemnieki” mēdz nodarīt uz salām, kur augu un dzīvnieku valsts ilgu laiku ir pastāvējusi nošķirtībā un daudzas vietējās sugas nespēj pielāgoties pārmaiņām un izdzīvot.

Tipisks piemērs ir aļģe ”slepkava” Caulerpa taxifolia, kas Vidusjūrā iznīcina citus dzīvos organismus. Nejauši ievazāta pie Monako krastiem, tā ir sākusi izplatīties pa jūras dibenu. Šī aļģe ir indīga, un tai nav zināmu dabisko ienaidnieku. ”Iespējams, mēs vērojam ekoloģiskas katastrofas sākumu,” saka Nicas universitātes (Francija) jūras bioloģijas profesors Aleksandrs Menežs.

▪ Pārliecīga ekspluatācija. Šī iemesla dēļ ir izzudušas daudzas sugas. Plaši pazīstams piemērs ir ceļotājbalodis, kas 19. gadsimta sākumā bija viens no izplatītākajiem Ziemeļamerikas putniem. Ceļotājbaložu migrācijas laikā milzīgi bari — reizēm vairāk nekā miljards putnu lieli — mēdza aizēnot debesis pat uz vairākām dienām. Taču līdz 19. gadsimta beigām nesaudzīgas medīšanas dēļ ceļotājbaloži bija nonākuši uz iznīcības sliekšņa, un 1914. gada septembrī Cincinati zooloģiskajā dārzā nomira pēdējais šīs sugas pārstāvis. Līdzīgs liktenis gandrīz piemeklēja arī Amerikas prēriju iemītniekus bizonus.

▪ Cilvēku skaita pieaugums. 19. gadsimta vidū pasaulē bija miljards iedzīvotāju. Tagad, kad ir aizritējis pusotrs gadsimts un iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par pieciem miljardiem, cilvēki sāk uztraukties, vai viņi nepārtērēs savus resursus. Iedzīvotāju skaits ar katru gadu turpina augt, un sugas izzūd biedējošā ātrumā.

▪ Globālās sasilšanas draudi. Kā ziņo Klimatisko izmaiņu starpvaldību grupa, pastāv iespēja, ka šī gadsimta laikā temperatūra celsies par 3,5 Celsija grādiem. Dažām sugām tāds temperatūras kāpums būs pārāk liels un straujš, lai tās spētu izdzīvot. Saskaņā ar zinātnieku secinājumiem, ūdens sasilšana ir viens no iemesliem, kāpēc iet bojā koraļļu rifi, kam ir milzīga nozīme okeāna bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.

Zinātnieki norāda, ka jūras līmeņa paaugstināšanās par vienu metru varētu iznīcināt lielu daļu piekrastes mitrāju, kam raksturīga apbrīnojama sugu daudzveidība. Pēc dažu speciālistu domām, globālā sasilšana varbūt ietekmē  arī Grenlandes un Antarktīdas ledājus. Ja tie kusīs, var izcelties ekoloģiska katastrofa.

Sugu bojāejas epidēmija

Cik strauja ir sugu bojāeja? Atbildes uz šo jautājumu ir ļoti aptuvenas. Lielāko daļu no tā, kas tiek zaudēts, zinātnieki nemaz nepazīst. Pirmām kārtām viņiem ir jānoskaidro, cik daudz sugu vispār ir. Ekologs Džons Hārts no Kalifornijas universitātes Bērklijā raksta, ka ”uz Zemes ir aptuveni pusotrs miljons sugu, kurām ir doti nosaukumi, bet, kā zināms, ir daudz sugu, kurām nosaukumu vēl nav, un kopējais skaits varētu būt no 5 līdz 15 miljoniem”. Citi uzskata, ka sugu ir vēl vairāk — vismaz 50 miljoni. Noteikt precīzu skaitu ir tikpat kā neiespējami, jo, runājot zinātnieka Antonija Džanetosa vārdiem, ”sugas, kas izmirst, visbiežāk iet bojā, pirms kāds tās ir paspējis nosaukt vārdā un aprakstīt”.

Modernā zinātne tik tikko ir sākusi atšifrēt sarežģītos mehānismus, kas ļauj dabiskajām ekosistēmām normāli funkcionēt. Ja cilvēki nezina pat to, cik sugu īsti ir pasaulē, kā lai viņi saprastu daudzveidīgo dzīvības tīklu un spētu paredzēt sugu bojāejas iespējamās sekas? Kā gan viņi lai nosaka, cik lielā mērā sugu izzušana ietekmēs procesus, kas nodrošina dzīvības pastāvēšanu uz mūsu planētas?

Kad zinātnieki mēģina aplēst izmiršanas ātrumu, viņi iegūst dažādus rezultātus, taču gandrīz visos gadījumos aina ir bēdīga. ”Simt gadu laikā aptuveni 50 procenti planētas augu un dzīvnieku valsts varētu nonākt uz iznīcības ceļa,” teikts kādā avotā. Džona Hārta prognoze ir vēl drūmāka: ”Biologi lēš, ka tropu mežu izciršanas dēļ puse vai pat vēl lielāka daļa pastāvošo sugu ies bojā turpmāko 75 gadu laikā.”

Balstoties uz Tenesī universitātes zinātnieka Stjuarta Pimma aprēķiniem, žurnālā National Geographic bija sacīts: ”11 procenti putnu, tas ir, 1100 sugas no tām gandrīz 10 000 sugām, kas pavisam ir pasaulē, atrodas uz iznīcības sliekšņa; jāšaubās, vai lielākā daļa no šīm 1100 sugām izdzīvos daudz ilgāk par [21. gadsimta] beigām.” Tajā pašā žurnālā bija rakstīts: ”Pazīstamu botāniķu grupa nesen paziņoja, ka astotajai daļai augu draud izmiršana. ”Apdraudētas ir ne tikai tās sugas, kas mājo uz salām vai lietusmežos, ne tikai putni un lieli, valdzinoši zīdītāji,” saka Pimms, ”bet itin viss un itin visur. [..] Tā ir globāla sugu bojāejas epidēmija.””

Vai mums ir vajadzīgas visas šīs sugas?

Vai ir vērts raizēties par dzīvības daudzveidības zaudēšanu? Vai mums tiešām ir vajadzīga tāda sugu dažādība? Daudzi cienījami zinātnieki ir pārliecināti, ka atbilde ir apstiprinoša. Dzīvo organismu bagātība uz Zemes nodrošina cilvēkiem pārtiku, vērtīgas ķīmiskas vielas un vēl daudz ko citu. Jāņem vērā arī tas, kādu labumu cilvēkiem varētu sniegt pagaidām vēl neatklātās sugas. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs aptuveni 120 no 150 populārākajiem medikamentiem,  kurus var iegādāties, uzrādot ārsta recepti, tiek izgatavoti no dabiskiem savienojumiem. Zaudējot augu sugas, cilvēki zaudē arī iespējas atklāt jaunas zāles un ķīmiskus savienojumus. ”Ikreiz, kad iet bojā kāda suga, mēs zaudējam arī kādu nākotnes iespēju,” saka Londonas Karaliskā botāniskā dārza direktors sers Giljans Prānss. ”Mēs zaudējam potenciālu līdzekli pret AIDS vai varbūt kādu pret vīrusiem izturīgu augu kultūru. Tas nozīmē, ka mums kaut kā jāaptur sugu bojāeja ne tikai mūsu planētas dēļ, bet arī pašiem savu.. vajadzību un interešu dēļ.”

Dabiskās ekosistēmas mums ir vajadzīgas arī tādēļ, ka tās veic svarīgus uzdevumus, no kuriem ir atkarīgs viss dzīvais. Veselīgas ekosistēmas ražo skābekli, attīra ūdeni, atbrīvo vidi no piesārņojuma un kavē augsnes eroziju.

 Kukaiņi apputeksnē augus. Vardes, zivis un putni iznīcina kaitēkļus, gliemenes un citi jūras organismi attīra ūdeņus, augi un mikroorganismi piedalās augšņu veidošanā. Visu šo ”pakalpojumu” ekonomiskā vērtība ir milzīga. Mēģinot izteikt naudā to labumu, ko sniedz zemeslodes bioloģiskā daudzveidība, pat pavisam pieticīgos aprēķinos iegūtā summa ir ap 3000 miljardiem ASV dolāru gadā (pēc 1995. gada cenām).

Lai gan mēs esam atkarīgi no dzīvo organismu dažādības, šķiet, pasaulē ir iestājusies krīze, kas skar visu dzīvo būtņu kompleksu. Tagad, kad cilvēki pamazām sāk saprast bioloģiskās daudzveidības būtisko nozīmi, viņi iznīcina vairāk sugu nekā jebkad agrāk. Vai atrisināt šo problēmu ir cilvēku spēkos? Kāda nākotne gaida daudzveidīgo dzīvību uz Zemes?

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

Cik vērta ir dzīvība?

Argumenti, kas šeit minēti, lai uzsvērtu bioloģiskās daudzveidības nozīmi, kādu varbūt vedina uz domām, ka mums jārūpējas par citām dzīvības formām tikai tik lielā mērā, cik tās noder mūsu vajadzībām. Daudzi tādu domāšanu atzīst par tuvredzīgu. Paleontologs Nailss Eldredžs norāda uz dzīvības pašvērtību: ”Dzīvība, kas ir mums visapkārt, — brīnišķīgi skaistas augu un dzīvnieku sugas, valdzinoši, nesapostīti dabas nostūri — mums, cilvēkiem, ir dārga arī tās iekšējās vērtības dēļ. Mūsos ir kāda stīga, kas sajūt, ka mēs esam saistīti ar šo dabas pasauli un gūstam mieru un prieku, būdami tajā, kad vien varam.”

 [Papildmateriāls/Attēli 7. lpp.]

Aizsargājamo sugu saraksts

Aizsargājamo sugu sarakstu publicē Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība, organizācija, kas novērtē apdraudēto sugu stāvokli. Šeit minētas dažas no sugām, kas bija iekļautas 2000. gada sarakstā.

Klejotājalbatross (Diomedea exulans)

Šī suga — viena no 16 albatrosu sugām — ir atzīta par globāli apdraudētu. Tiek ziņots, ka ievērojams daudzums klejotājalbatrosu iet bojā, nejauši uzķērušies uz āķu jedām.

[Norāde par autortiesībām]

Photo by Tony Palliser

Langurs Pygathrix nemaeus

Šie jaukie Āzijas mērkaķi, kas pieder pie kolobusu apakšdzimtas, ir sastopami Vjetnamas vidienes dienvidu daļā un dažos Laosas apgabalos. Tos apdraud dzīvotņu iznīcināšana un medības. Šos mērkaķus medī pārtikai, kā arī ar nolūku iegūt ķermeņa daļas, kuras tiek izmantotas tautas medicīnā.

[Norāde par autortiesībām]

Mērkaķis 7. un 32. lpp.: Photo by Bill Konstant

Korsikas vīngliemezis (Helix ceratina)

Šis kritiski apdraudētais gliemezis ir sastopams tikai 7 hektāru platībā Korsikas dienvidrietumu piekrastē, Ajačo apkaimē. Šai sugai draud bojāeja celtniecības projekta dēļ, kurā paredzēta lidostas būve un piebraucamo ceļu ierīkošana uz pludmali.

[Norāde par autortiesībām]

Photo by G. Falkner

Zelta pagoda (Mimetes chrysanthus)

Šis skaistais zieds tika atklāts 1987. gadā Dienvidāfrikas Republikā, Kāpas provincē (tagadējās Rietumkāpas provinces teritorijā). Bieži ugunsgrēki un svešas sugas, kas te ievazātas, pastāvīgi apdraud šī auga izdzīvošanu.

[Norāde par autortiesībām]

Photo by Craig Hilton-Taylor

Saldūdens zāģzivs (Pristis microdon)

Šīs apdraudētās zivis mājo Indijas okeānā un Klusā okeāna rietumu daļā, kā arī tiem piegulošajos līčos, estuāros un upēs. Tām ārkārtīgi lielu postu nodara zveja, un to skaits ir strauji samazinājies. Briesmas šīm zivīm rada arī dzīvotņu izpostīšana un degradācija.

[Norāde par autortiesībām]

Photo courtesy of Sun International Resorts, Inc.

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

Iznīcība jūrās

Kā ir izrādījies, arī okeānu bagātībām, kuras reiz uzskatīja par neizsmeļamām, var pienākt gals. Žurnālā Natural History paleontologs Nailss Eldredžs par okeānu resursu pārliecīgo ekspluatāciju rakstīja: ”Modernā tehnoloģija ir padarījusi jūras zveju tik efektīvu, ka plaši okeāna dibena apgabali tiek padarīti kaili ar paņēmieniem, ko var pielīdzināt mežu kailcirtei. Taču šī pati tehnoloģija ir drausmīgi izšķērdīga — ar katru tīkla rāvienu, ar katru tralera pārbraucienu iet bojā jūras bruņrupuči un roņi, un neskaitāms daudzums pārdošanai nederīgu zivju un bezmugurkaulnieku.”

Stāstot par bezjēdzīgajiem zaudējumiem, ko nodara garneļu zveja, žurnālā National Geographic bija sacīts, ka ”gar [Meksikas] līča krastu [pie Teksasas, ASV], lai iegūtu vienu mārciņu garneļu, tiek upurētas varbūt kādas divpadsmit mārciņas jūras organismu, pārsvarā, zivju mazuļu”. Šo nevajadzīgo lomu — zivis, mīkstmiešus un citus nejauši noķertus ūdeņu iemītniekus — mēdz dēvēt par piezveju. Kāds biologs sacīja, ka ”piezvejas apjoms caurmērā aptuveni četrreiz pārsniedz pārējo lomu”. Nav brīnums, ka okeāni ir kļuvuši par daudzu apdraudētu sugu slaktētavu.

[Papildmateriāls/Attēls 9. lpp.]

Dzīvība mežu biezokņos

Mūsu planētas meži ir pilnum pilni ar dzīvību, un daudzus to iemītniekus cilvēks vēl nemaz nav atklājis. Ekologs Džons Hārts atzīmēja: ”Mitrie tropu meži aizņem nepilnus divus procentus planētas virsmas, taču vienīgi tajos mājo vismaz 50 procenti, bet varbūt pat veseli 90 procenti no visām uz zemeslodes sastopamajām sugām. Šis lielākais skaitlis ir iegūts, balstoties uz pieņēmumu, ka liela daļa sugu, kas vēl tiks atklātas, būs tropu sugas, jo tropu bioloģiskā izpēte līdz šim ir bijusi ļoti fragmentāra. Taču pavisam maz izpētītas ir arī citas ekosistēmas, kurās noteikti ir daudz dzīvu organismu, ko zinātne vēl nepazīst. Viena no šādām ekosistēmām ir augsne mērenās joslas mežos, piemēram, gandrīz neskartajos mitrajos mežos Amerikas Savienoto Valstu ziemeļrietumos, Klusā okeāna piekrastē.”

Kurš gan var pateikt, kādi pārsteigumi gaida cilvēkus, ja vien viņiem būs iespēja pamatīgi izpētīt dzīvību, kas slēpjas mežu biezokņos?

[Attēls 5. lpp.]

Ceļotājbalodis, tagad izmirusi suga

[Norāde par autortiesībām]

U.S. Fish & Wildlife Service, Washington, D.C./Luther C. Goldman