Jauniešu jautājumi

Kā reaģēt, ja kāds ir sadusmots?

”Viņš bija ārkārtīgi nikns. Manuprāt, viņš gribēja mani piekaut, jo redzēja, ka esmu mazāks par viņu. Es kāpos atpakaļ, satrauktā balsī sacīdams: ”Pagaidi! Pagaidi brītiņu! Kāpēc tu gribi mani piekaut? Es tev neko neesmu izdarījis. Es pat nezinu, kāpēc tu dusmojies. Vai mēs nevaram mierīgi aprunāties?”” (Deivids, 16 gadi)

VAI arī uz tevi kāds ir gribējis izgāzt dusmas? Bībelē bija pravietots, ka cilvēki mūsdienās būs ”nesavaldāmi, labā nīdēji”. (2. Timotejam 3:3.) Pat tad, ja tu nebiedrojies ar ”sirdīgajiem un.. raksturā nikniem un dusmās straujiem”, palaikam tev, iespējams, neizdosies izvairīties no sadusmotiem cilvēkiem. (Salamana Pamācības 22:24.) Ko tu vari darīt?

Ja rodas saspringta situācija

Daudzi jaunieši saspringtā situācijā paši aizsviltos dusmās. Taču tā var visu padarīt tikai vēl sliktāku. Turklāt, zaudējot kontroli pār savām emocijām, tu kļūsi tāds pats kā tavs apvainotājs. Salamana Pamācībās 26:4 teikts: ”Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam.” Kāds jaunietis, vārdā Džeremijs, pārliecinājās par šo vārdu patiesīgumu pēc paša rūgtās pieredzes. Viņš atceras situāciju skolā pie pusdienu galda: ”Tur bija arī pulciņš zēnu, kas vienmēr izsmēja cits citu, kā arī pārējos cilvēkus. Ļoti bieži viņi runāja arī par mani. Parasti es viņus ignorēju. Taču tajā reizē viens no viņiem sāka runāt par manu mammu, un tad nu es zaudēju savaldību un dusmās metos viņam virsū.” Ar ko tas beidzās? ”Viņš mani pamatīgi piekāva,” saka Džeremijs.

Bībelē ir lasāmi gudri vārdi: ”Miermīlīga atbilde apklusina dusmas, bet skarbs vārds izraisa lielu niknumu.” (Salamana Pamācības 15:1.) Atbildot uz dusmām ar ”skarbu vārdu”, mēs tikai saasinātu situāciju. Taču miermīlīga atbilde bieži izkliedē dusmas un likvidē saspīlējumu.

Atcerieties Deividu, par kuru bija runāts raksta sākumā. Viņam izdevās pierunāt kausli, lai tas paskaidro, kāpēc ir saniknojies. Kā izrādījās, kāds bija nozadzis šī puiša pusdienas, un viņš gribēja izgāzt savu neapmierinātību uz pirmo, kas viņam gadījās ceļā. ”Piekaujot mani, tu nedabūsi atpakaļ savas pusdienas,” iebilda Deivids. Tad viņš ierosināja abiem doties uz ēdnīcu. ”Tā kā man tur bija pazīstama viena darbiniece,” stāsta Deivids, ”man izdevās sarunāt, ka viņam iedod  pusdienas. Viņš paspieda man roku un pēc tās reizes izturējās pret mani draudzīgi.” Redzi, cik iedarbīgi var būt miermīlīgi vārdi? Kā sacīts kādā sakāmvārdā, ”maiga valoda mīkstina vissīkstāko cietsirdību un nolīdzina vissmailākos asumus”. (Salamana Pamācības 25:15.)

Miermīlība — vājuma vai spēka izpausme?

Tiesa gan, doma par to, ka būtu jāizsakās ”maigā valodā”, varbūt neskan vilinoši. Varētu likties, ka daudz labāk būt ”īstam vīram”, kas uz dusmām atbild ar dusmām. Tu pat, iespējams, baidies, ka tad, ja būsi miermīlīgs, citi domās, ka tu patiesībā esi gļēvs. Taču ko nozīmē būt miermīlīgam? Saskaņā ar kādu avotu, būt miermīlīgam nozīmē būt arī lēnprātīgam. Šajā pašā avotā piebilsts: ”Lēnprātība liecina par tēraudcietu izturību.” Tātad miermīlība nav vājuma pazīme, tieši pretēji — tā var būt spēka izpausme. Kā tas ir iespējams?

Miermīlīga rakstura cilvēks ir nosvērts, un nav tik viegli panākt, ka viņš zaudētu savaldību. Turpretī cilvēks, kam trūkst miermīlības, šķiet nedrošs, neapmierināts vai pat izmisis. Viņam trūkst arī pašsavaldības. Nespējot kontrolēt savas emocijas, šāds cilvēks, iespējams, nemitīgi iesaistās konfliktos. ”Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuŗas mūŗi ir sagrauti,” teikts Bībelē. (Salamana Pamācības 25:28.) Patiešām, stiprs ir tieši miermīlīgs cilvēks!

Cilvēki, kas rīkojās miermīlīgi

Varam padomāt par Jēzu Kristu. Viņš pats sevi raksturoja kā ”lēnprātīgu un no sirds pazemīgu” cilvēku. (Mateja 11:29.) Viņš nekad nerīkojās skarbi vai neapdomīgi un neatbildēja uz ļaunu ar ļaunu. Apustulis Pēteris, tuvs Jēzus draugs, rakstīja: ”Viņš [Jēzus] zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu tam, kas spriež taisnu tiesu.” (1. Pētera 2:23.) Taču atcerēsimies arī to, ka Jēzus reiz ”iegāja dievnamā un izdzina laukā visus, kas dievnamā pārdeva un pirka”. (Mateja 21:12.) Un, ja vien viņam kādreiz būtu radusies nepieciešamība pēc Dieva atbalsta, viņš varētu saukt palīgā ”vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu”! (Mateja 26:53.) Viņš nepavisam nebija nespēcīgs, vāja rakstura cilvēks.

Vēl viens piemērs ir soģis Gideons. Par viņa miermīlīgo rīcību stāstīts Bībelē, Soģu grāmatā 8:1—3. Pēc kādas nozīmīgas uzvaras kareivji no Ēfraima cilts jutās aizvainoti par to, ka nebija varējuši piedalīties kaujā. ”Kādēļ tu esi mums tā darījis, kāpēc tu mūs neaicināji tad, kad tu gāji kaŗot pret Midianu?” viņi vaicāja. ”Un tie ar viņu stipri bārās.” Gideons bija ”stiprs, varens vīrs”. (Soģu 6:12.) Viņš it viegli būtu varējis reaģēt uz šo izaicinājumu  ar vardarbību. Taču viņa miermīlīgā atbilde pilnībā atvēsināja karstgalvjus. ”Ko tad es esmu tagad tādu veicis, salīdzinot ar jums?” sacīja Gideons. Ko panāca šī pazemīgā atbilde? ”Viņu dusmas pret viņu aprima.”

Visbeidzot pārdomāsim, kas Bībelē stāstīts par sievieti, vārdā Abigaila. Dāvids bēguļoja, vairoties no sava ienaidnieka, Izraēlas ķēniņa Saula. Kaut arī bēgļu gaitās klājās grūti, Dāvida vīri bieži aizsargāja un aizstāvēja citus izraēliešus. Viens no cilvēkiem, kam viņi palīdzēja, bija Abigailas vīrs Nābals, ļoti turīgs cilvēks. Taču viņš bija ”varmācīgs un ļauns savās izdarībās”. Kad Dāvida vīriem trūka pārtikas, viņi vērsās pie Nābala pēc palīdzības. Nābals ne tikai nepateicās viņiem par labprātīgi sniegto aizsardzību, bet pat ”rupji izbāra” Dāvida vēstnešus un aizsūtīja tos projām tukšām rokām. (1. Samuēla 25:2—11, 14.)

To dzirdot, Dāvids sadusmojās un pavēlēja saviem vīriem: ”Apjoziet ikviens savu zobenu!” Dāvids ar saviem biedriem jau bija ceļā, lai nogalinātu Nābalu un visus viņa nama vīriešus, kad iejaucās Abigaila. Viņa sagaidīja Dāvidu ar dāsniem ēdienu un dzērienu krājumiem, kā arī atvainojās par sava vīra nepiedodamo rīcību un lūdza Dāvidu saudzēt nevainīgas dzīvības. (1. Samuēla 25:13, 18—31.)

Abigailas pazemīgais lūgums lika norimt Dāvida dusmām. Aptvēris, cik bīstamas sekas varēja būt viņa ātrsirdībai, Dāvids sacīja: ”Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi šodien ir man pretī sūtījis! Un slavēta lai ir tava gudrība un lai slavēta esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asins grēkā un ka es pats ar savu roku neesmu meklējis gandarījumu!” (1. Samuēla 25:32—35.) Patiešām, daudzos gadījumos ”miermīlīga atbilde” nomierina. Taču ko darīt tad, ja ar šādu atbildi tu neko nepanāc?

Dodies prom

Lai nelietu eļļu ugunī, vienkārši dodies prom. ”Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest,” sacīts Bībelē. Tajā ir arī ieteikts: ”Atturies no asas vārdu maiņas, iekāms tu neesi vēl tajā iejaukts!” (Salamana Pamācības 17:14; 26:20.) ”Kāds zēns, kam skolas meiteņu vidū bija liela piekrišana, pienāca man klāt un vēlējās ar mani runāt,” stāsta septiņpadsmitgadīgā Merisa. ”Viņš sacīja, ka es esot glīta. Pirms vēl es sapratu, kas notiek, pie manis, galīgi saniknota, pienāca viņa draudzene. Viņa mani apvainoja, ka es koķetējot ar viņas draugu, un gribēja ar mani kauties. Es centos paskaidrot, kas bija noticis, bet viņa nevēlējās klausīties. Pēc stundām viņa atgriezās ar vairākām meitenēm, lai mani piekautu. Es nekavējoties pasaucu apsardzes darbinieku un paskaidroju sadusmotajai meitenei, ka nevēlos kauties un ka tas bija viņas draugs, kas pienāca pie manis. Pēc tam es devos prom.” Merisa nepadevās emocijām. Viņa ne tikai izvairījās no kaušanās, bet arī darīja kaut ko, lai sevi aizsargātu. Kā teikts Salamana Pamācībās 17:27, ”sapratīgais savaldās savā runā, un sapratīgais ir cilvēks ar aukstu un apsvērīgu prātu”.

Taču ko darīt, ja tev patiešām ir gadījies kādu nejauši sadusmot? Nekavējoties atvainojies! Tas var izrādīties viss, kas nepieciešams, lai otra cilvēka dusmas norimtu. Grūtību pilnajā laikā, kādā mēs dzīvojam, daudzi cilvēki ir viegli aizkaitināmi. Bet, ja tu izmanto Bībeles principus attiecībās ar citiem, tu vari nekļūt par kāda dusmu upuri.

[Attēli 24. lpp.]

”Miermīlīga atbilde apklusina dusmas”

[Attēls 25. lpp.]

Dažkārt tev vienkārši jādodas prom