Kā vēsturiskā cietumā tiek iegūta ticība

Visā pasaulē brīvprātīgie no Jehovas liecinieku vidus apmeklē cietumus, lai palīdzētu ieslodzītajiem, kas patiesi vēlas tuvoties Dievam. Jau vairāk nekā 20 gadu mēs sekmīgi vadām Bībeles nodarbības Atlantas federālajā cietumā (ASV, Džordžijas štats). Mācīt Bībeli cietumniekiem nav viegli. Brīvprātīgie ir sastapušies ar banku aplaupītājiem, izspiedējiem, slepkavām, narkotiku tirgoņiem, krāpniekiem un izvarotājiem. Kā viņi palīdz ieslodzītajiem?

VISPIRMS varbūt būtu interesanti uzzināt, kad un kādos apstākļos Jehovas liecinieki pirmo reizi ieradās šajā cietumā. Tas notika 1918. gada 4. jūlijā. Pa federālā cietuma granīta kāpnēm sargu pavadībā kāpa astoņi izcili kristīgi kalpotāji. Tajos laikos bija parasts notiesātos saslēgt roku dzelžos, kas bija piestiprināti pie ķēdes, kura apjoza vidukli, un kājas saslēgt važās — iespējams, tas bija izdarīts arī ar šiem notiesātajiem. Tie bija vīrieši, kas vadīja Starptautisko Bībeles pētnieku (kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus) darbību. Viņi nevarēja pat iedomāties, ka nepaies ne gads, kad noskaidrosies, ka spriedums ir bijis pilnīgi netaisns. 1919. gada martā visi astoņi nokāpa pa tiem pašiem granīta pakāpieniem, bet šoreiz bez važām un brīvi. Nedaudz vēlāk varas iestādes atcēla pret viņiem vērstās apsūdzības, un viņi tika reabilitēti. *

Bet, kamēr šie kristieši vēl atradās Atlantas cietumā, viņi vadīja Bībeles nodarbības. Viens no astoņiem ieslodzītajiem, A. Makmilans, vēlāk stāstīja, ka cietuma priekšnieka vietnieks sākumā bija naidīgi noskaņots, bet pēc kāda laika bija sacījis: ”Jūsu organizētās nodarbības ir lieliskas!”

Kopš toreizējiem notikumiem ir pagājuši jau vairāk nekā 80 gadi, bet tajā pašā cietumā joprojām sekmīgi tiek vadītas Bībeles nodarbības, kas palīdz noziedzniekiem mainīties. Vairākas reizes cietuma amatpersonas mūsu brīvprātīgo grupas locekļiem ir izteikušas īpašu atzinību un piešķīrušas tiem apbalvojumus. Jehovas liecinieku efektīvā izglītības programma ir slavēta arī ASV Tieslietu departamenta Ieslodzījuma vietu federālā biroja izdotajā nacionālajā biļetenā Volunteer Today.

Viens no ieguvumiem, ko dod Bībeles mācīšana ieslodzītajiem, ir tas, ka ievērojami mainās viņu uzvedība. Daži pat priekšlaikus ir atbrīvoti no ieslodzījuma. Skeptiķi varētu norādīt, ka tas arī ir īstais iemesls, kāpēc cietumnieki iedziļinās Bībelē. Dažos gadījumos tā patiešām ir bijis, tomēr kopumā mūsu pieredze liecina par pretējo. Mēs atkal un atkal ar lielu prieku saņemam ziņas, ka bijušie cietumnieki paliek priekšzīmīgi kristieši daudzus gadus pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma. Tālāk ir pastāstīti daži no daudzajiem gadījumiem, kādus esam pieredzējuši vēsturiskā cietuma augstajos mūros.

Ieslodzītie imigranti rod cerību

80. gadu sākumā Atlantas cietumā sludinātājiem bija iespēja palīdzēt daudziem ieslodzītiem imigrantiem. Pārmaiņas, kādas notika ar dažiem no šiem cilvēkiem, bija apbrīnojamas.

Rauls * bija patiešām mežonīgas dabas cilvēks. Viņi abi ar draugu bija profesionāli noziedznieki, un abi bija notiesāti par slepkavību. Kā stāstīja draudzes vecākie, kuri nodarbojās ar šiem vīriešiem, viņi bija ļoti varmācīgi. Raulam bija nāvīgi ienaidnieki. Kāds cilvēks bija nozvērējies nogalināt Raulu, un Rauls savukārt bija nozvērējies nogalināt šo cilvēku. Kad viņu pārcēla uz Atlantas cietumu, Rauls izbijās ne pa jokam. Abu vīriešu satikšanās pagalmā, ēdnīcā vai kameru korpusā šķita tikai laika jautājums. Taču pēc Bībeles studēšanas ar Jehovas lieciniekiem Rauls pilnīgi pārmainīja savu domāšanu, un mainījās arī viņa izturēšanās un ārējais izskats. Kad abi senie ienaidnieki tomēr reiz cietuma pagalmā pagāja viens otram garām, Raula ienaidnieks viņu vairs nepazina! Šķietami neizbēgamā asiņainā izrēķināšanās tā arī nekad nenotika.

Kad Rauls izlēma kristīties, tā apliecinot, ka ir veltījis sevi Dievam, cietumā nebija iespējams atrast šim nolūkam pietiekami lielu ūdens tvertni. Tad nāca talkā cietuma kapelāns un piedāvāja melnu zārku, ko varētu  piepildīt ar ūdeni, lai tajā varētu kristīties. Zārks tika pieliets pilns, taču izrādījās par mazu, tāpēc diviem vecākajiem nācās krietni nopūlēties, lai Raulu pilnībā iegremdētu ūdenī, kā tas prasīts Bībelē. (Lūkas 3:21, NW, zemsv. piez.) Tagad Rauls ir atbrīvots, un viņš joprojām ir dedzīgs kristietis.

1987. gadā tika izdots lēmums, kas paredzēja daudzu ieslodzīto imigrantu deportāciju, un šis lēmums izraisīja plašu ieslodzīto sacelšanos, kura piesaistīja ārzemju masu saziņas līdzekļu uzmanību. Sacelšanās laikā tika sagrābti ķīlnieki. Taču tikai nedaudzi cilvēki zina par drosmīgiem ieslodzītiem imigrantiem, kas riskēja ar savu dzīvību, atteikdamies pievienoties bruņotajam dumpim. Tie bija mūsu Bībeles nodarbību apmeklētāji. Šie cilvēki, kas kādreiz bija ar mieru cīnīties līdz nāvei, palika neitrāli un nepiedalījās vardarbībā un vandalismā. Kāda liecība Bībeles spējai pat rūdītus noziedzniekus pārvērst par miermīlīgiem kristiešiem! (Ebrejiem 4:12.)

Tiek rasta piedošana

Vēl viens neaizmirstams gadījums notika ar vīrieti, vārdā Džeimss. Džeimss kādreiz bija bijis Jehovas liecinieks, bet tad bija garīgi atslābis. Viņš bija padevies kārdinājumam un apkrāpis banku. Džeimsu izslēdza no kristiešu draudzes, un viņš tika ieslodzīts Atlantas federālajā cietumā. Vēlāk viņš mums sacīja: ”Tas bija visdrūmākais laiks manā mūžā.”

Dzīve cietumā bija grūta. ”Es jutos ārkārtīgi vientuļš un biju galīgi izmisis,” Džeimss atcerējās. Taču laiks, kas bija jāpavada pārpildītajā cietuma kamerā, viņam lika nopietni ielūkoties sevī. Viņš to aprakstīja šādi: ”Kad nonācu cietumā, visvairāk pārdzīvoju nevis to, ka man jāatrodas tādos apstākļos,  bet to, ka esmu licis vilties savam debesu Tēvam.” Pēc vairākiem mēnešiem viens no cietumniekiem, kas apmeklēja Jehovas liecinieku brīvprātīgo rīkotās nodarbības, uzaicināja uz tām arī Džeimsu. Džeimsam bija kauns, tāpēc viņš sākumā uzaicinājumu noraidīja. Bet jaunais vīrietis neatlaidās, un Džeimss kādā svētdienā aizgāja uz sapulci.

Viņš bija dziļi aizkustināts, redzot, kā Jehovas liecinieki, kas vadīja nodarbības, ar mīlestību rūpējas par apmeklētājiem. Vēlāk viņu iespaidoja vēl kaut kas. Džeimss, balstoties uz to, ko bija redzējis agrāk, bija nospriedis, ka ikvienas ticības sludinātāji par savu darbību cietumā saņem atalgojumu. Cik viņš bija pārsteigts, kad uzzināja, ka Jehovas liecinieki darbojas nesavtīgi, nesaņemdami nekādu atalgojumu! (Mateja 10:8.)

Džeims sāka nepacietīgi gaidīt sapulces. Viņš redzēja, ka brāļi, kas vadīja sapulces, izturas laipni un cenšas uzmundrināt ieslodzītos. Īpaši viņu iespaidoja kāds vecākais. ”Es nevarēju vien sagaidīt viņa nākamo ierašanos,” atceras Džeimss, ”jo viņš Dieva Rakstu patiesību padarīja manās acīs dzīvu, viņa vārdi mani aizrāva. Viņš man palīdzēja saprast, cik svarīgi ir, lasot Bībeli, to analizēt, lai dziļi izprastu Bībeles vēsts jēgu un, pats galvenais, lai izveidotu sevī Kristus prātu.”

Džeimsam bija grūti noticēt, ka Dievs varētu piedot viņa pārkāpumus. Kas viņam palīdzēja? ”Dieva piedošana izpaudās šo uzticīgo un pašaizliedzīgo vīriešu attieksmē pret mani. * Lai gan biju izdarījis lielus grēkus, nekad nejutu pat vismazāko mājienu, ka Dievs varētu man nepiedot, — to es sapratu  ļoti skaidri. Jehova nekad mani nepameta. Viņš redzēja, ka es no sirds nožēloju savus grēkus un pilnībā esmu atmetis krāpšanu, un viņš mani ir bagātīgi svētījis.” Džeimss tika pieņemts atpakaļ kristiešu draudzē. Apmēram pirms desmit gadiem Džeimsu atbrīvoja no cietuma, un kopš tā laika viņš ir aktīvs un dedzīgs kristietis. Par lielu prieku savai sievai un bērniem viņš tagad ir kalpošanas palīgs, un nesen viņš teica savu pirmo publisko runu.

Nostāšanās uz kristīgas dzīves ceļa

Džoniju mēs satikām 90. gadu sākumā. Viņa ģimenei bija nelieli kontakti ar Jehovas lieciniekiem, bet tajos gados, kad veidojās Džonija personība un kad viņam bija vajadzīgs garīgs un morāls atbalsts, neviens ģimenes loceklis nebija garīgi stiprs. Puisis noklīda un nostājās uz noziedzīga ceļa. Viņam tika piespriests ieslodzījums federālajā labošanas darbu kolonijā, kas atrodas blakus Atlantas cietumam. Kolonijā viņš uzzināja par mūsu Bībeles nodarbībām un izlēma uz tām ierasties.

Sākumā Džonijs lasīja ar grūtībām. Taču viņš ļoti vēlējās apgūt zināšanas par Jehovu un Jēzu Kristu, tāpēc apņēmās iemācīties tekoši lasīt. (Jāņa 17:3.) Mēs bieži vien savos kursos mācām cietumniekiem arī lasīt, īpaši pievēršot uzmanību tam, lai viņi izprastu lasīto, kā arī prastu lasīt priekšā klausītājiem. Džonijs tik ļoti cītīgi mācījās, ka pārējie nodarbību apmeklētāji sāka viņu uzlūkot par paraugu, kādam jābūt dedzīgam Bībeles pētniekam.

Daudzus mēnešus vēlāk Džoniju nosūtīja uz citu federālo labošanas iestādi, kas atrodas Alabamas štatā, Taladegā, lai viņš apmeklētu informatīvi izglītojošus kursus par narkomāniju. Tūlīt pēc ierašanās Džonijs sāka iet uz turienes Jehovas liecinieku sapulcēm, un viņš palika aktīvs līdz pat savai atbrīvošanai. Kad bija pienākusi šī laimīgā diena, Džonijs devās uz savu dzimto pilsētu, kur nekavējoties uzmeklēja Jehovas lieciniekus. Tie viņu laipni uzņēma, un Džonijs turpināja studēt Bībeli un garīgi augt.

Džonija entuziasms un mīlestība pret Bībeles patiesību pamudināja arī viņa māti aktīvi iesaistīties draudzes darbībā. Džonijs mātei ir liels uzmundrinājuma avots, turklāt viņš tai daudz palīdz arī praktiskā ziņā. Nesen Džonijs kristījās, simbolizējot, ka ir veltījis sevi Dievam Jehovam, un viņš joprojām piedalās kristīgajā kalpošanā.

Bagāta raža

Pēdējos divdesmit gados Atlantas federālajā cietumā vairāk nekā 40 ieslodzīto ir kļuvuši par kristītiem Jehovas lieciniekiem un vairāk nekā 90 citu ieslodzīto arī ir guvuši labumu no regulārajām Bībeles nodarbībām. Citi ieslodzītie ir kristījušies pēc atbrīvošanas vai pārcelšanas uz citu cietumu.

Tie Jehovas liecinieki, kas katru nedēļu dodas uz vēsturisko cietumu, lai palīdzētu ieslodzītajiem, kuri patiesi nožēlo savu agrāko rīcību, ir pateicīgi Dievam, ka viņiem ir iespēja veikt kristīgo kalpošanu tik neparastos apstākļos. (Apustuļu darbi 3:19; 2. Korintiešiem 7:8—13.) Drūmajā vidē, kur slejas sargu torņi, dežurē sargi, veras elektriskie vārti un vijas dzeloņstieples, mēs esam guvuši prieku, redzot, kā noziedznieki pilnīgi pārmainās un kļūst par godīgiem pilsoņiem un uzticīgiem Dieva kalpiem. (1. Korintiešiem 6:9—11.) (Atsūtīts.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēli 20., 21. lpp.]

”Jūsu viesmīlību ir izmantojuši daži no maniem vislabākajiem draugiem!”

ATLANTAS federālajā cietumā 1983. gada aprīlī ieradās Frederiks Frencs, kas tolaik bija Jehovas liecinieku Vadošās padomes loceklis. Viņš bija ļoti vēlējies apskatīt tieši šo cietumu. Iegājis vestibilā, viņš skaļi uzsauca sargam pie galda: ”Es gribu, lai jūs zinātu, ka jūsu viesmīlību ir izmantojuši daži no maniem vislabākajiem draugiem!” Sargs, maigi sakot, bija visai izbrīnīts. Par ko Frencs runāja?

64 gadus iepriekš Džozefs Raterfords un septiņi tā biedri bija nepatiesi apsūdzēti sazvērestībā. Raterfords un Frencs vēlāk kļuva par tuviem draugiem un darba biedriem. Kad pēc Raterforda nāves bija jau pagājuši vairāk nekā 40 gadi un Frencam pašam bija ap 90, viņš apmeklēja to vietu, kur pirms tik ilga laika viņa draugs bija atradies ieslodzījumā. Bez šaubām, viņš domāja arī par to, ko Raterfords ar saviem biedriem darīja aiz šiem mūriem.

Neilgi pēc Raterforda un pārējo septiņu kristiešu atvešanas cietuma priekšnieka vietnieks viņiem paziņoja: ”Mēs jūs liksim pie darba. Ko jūs protat darīt?”

Tad A. Makmilans, viens no astoņiem, atbildēja: ”Es savā dzīvē neesmu darījis neko citu, kā tikai sludinājis. Vai jūs varat mums kaut ko piedāvāt?”

”Nē, ser! Jūs tieši šī iemesla dēļ notiesāja, un es jums saku: šeit nu gan jūs nesludināsiet!”

Pagāja vairākas nedēļas. Svētdienās visiem cietumniekiem obligāti bija jāapmeklē kapelā dievkalpojums, un tie, kas gribēja, varēja pēc tam palikt arī uz svētdienas skolu. Minētie astoņi ieslodzītie izlēma rīkot paši savus Bībeles kursus, ko viņi pēc kārtas vadīja. ”No sākuma ieradās daži ziņkārīgie, pēc tam sāka nākt vairāk cilvēku,” vēlāk stāstīja Raterfords. Drīz vien kursus apmeklēja nevis 8, bet gan 90 cilvēki!

Kā cietumniekiem patika Bībeles nodarbības? Lūk, ko teica viens no ieslodzītajiem: ”Man ir septiņdesmit divi gadi, un man bija jānokļūst cietumā, lai dzirdētu patiesību. Tāpēc es esmu priecīgs, ka mani nosūtīja uz cietumu.” Kāds cits izteicās: ”Mans soda izciešanas laiks drīz būs beidzies, un man žēl, ka būs jādodas prom.. Vai jūs man nevarētu pateikt, kur pēc atbrīvošanas es varētu satikt tādus cilvēkus kā jūs?”

Vakarā pirms savas atbrīvošanas šie astoņi kristīgie kalpotāji saņēma aizkustinošu vēstuli no kāda puiša, kas bija nācis uz viņu kursiem. Puisis rakstīja: ”Es gribu, lai jūs zinātu, ka esat radījuši manī vēlēšanos kļūt labākam, kļūt patiesi izcilam cilvēkam, ja vien tāds vispār var rasties no tik aptraipīta un dzīves vētrās cietuša cilvēka, kāds esmu es. [..] Es esmu ļoti vājas gribas cilvēks, patiešām ļoti vājas, neviens to nezina tik labi kā es pats, bet, ja būs nepieciešams, es pūlēšos, cīnīšos ar sevi, lai jūsu iesētā sēkla nestu bagātīgus augļus un es varētu palīdzēt ne tikai sev, bet arī apkārtējiem cilvēkiem. Varbūt izklausās dīvaini, ka par to visu runā tāds cilvēks kā es, bet es tiešām tā domāju un to saku no visas sirds.”

Tagad, vairāk nekā 80 gadu pēc minētajiem notikumiem, Jehovas liecinieki joprojām sēj Bībeles patiesības sēklas gan Atlantas cietumā, gan daudzos citos cietumos. (1. Korintiešiem 3:6, 7.)