Cerība artrīta slimniekiem

”ARTRĪTS, atšķirībā no tādām kaitēm kā sirds slimības vai vēzis, nepieder pie izplatītiem nāves cēloņiem,” saka Dr. Fatima Mili, ”bet tas ļoti ietekmē dzīves kvalitāti.” Artrīts var iespaidot visas cilvēka dzīves jomas. Kādas ir dažas no problēmām, ar kurām saskaras artrīta slimnieki? Vai ir iespējams tikt ar tām galā?

Katja * (28 gadi), kas dzīvo Itālijā, stāsta: ”Kopš 20 gadu vecumā man konstatēja artrītu, visa mana dzīve ir izmainījusies. Man bija jāaiziet no darba un sāpju dēļ nācās pārtraukt arī pilnas slodzes kalpošanu.” Sāpes ir visu artrīta slimnieku kopēja problēma. 63 gadus vecais Anglijas iedzīvotājs Alans atzīmē: ”Stiprāk vai vājāk, bet nemitīgi kaut kas sāp.” Otra problēma ir nogurums. ”Pat ja izdodas samierināties ar sāpēm un pietūkumu,” saka Sāra, kurai ir 21 gads, ”nogurums ir nepanesams.”

 Negatīvas emocijas

Kā atzīst 61 gadu vecā Secuko no Japānas, cīņa ar hroniskām sāpēm, kas ilgst dienu pēc dienas, ”garīgi un emocionāli iztukšo”. Pat satvert zīmuli vai pacelt telefona klausuli varbūt izdodas tikai ar grūtībām. Kadzumi (47 gadi) sūrojas: ”Visvienkāršākās lietas, ko var izdarīt pat bērns, man vairs nav pa spēkam.” Sešdesmitgadīgā Dženisa, kas vairs nespēj daudz laika pavadīt uz kājām, saka: ”Tas ir nomācoši, jo es vairs nevaru darīt to, ko darīju agrāk.”

Šādi ierobežojumi var izraisīt nospiestību un negatīvas domas par sevi. 27 gadus vecais Gaku ir Jehovas liecinieks, un viņš saka: ”Nespēja pilnā mērā piedalīties sludināšanā un veikt pienākumus draudzē liek man justies kā pilnīgi nevērtīgam cilvēkam.” Frančeska, kas cieš no artrīta kopš divu gadu vecuma, izsakās, ka viņa ”grimst arvien dziļāk izmisuma atvarā”. Šāds izmisums var nelabvēlīgi iespaidot garīgumu. Džoisa, Jehovas lieciniece no Dienvidāfrikas, atzīst, ka viņa bija sākusi izvairīties no kristiešu sapulču apmeklēšanas. ”Man vienkārši nebija spēka nevienu satikt,” viņa paskaidro.

Artrīta slimnieki bieži vien arī ļoti raizējas par nākotni — viņi baidās, ka vairs nevarēs kustēties un kļūs pilnīgi atkarīgi no citiem, baidās palikt bez aprūpētāja, baidās nokrist un lauzt kādu kaulu vai kļūt nespējīgi parūpēties par savu ģimeni. Joko (52 gadi) saka: ”Redzot, kā parādās deformācijas, man uzmācas bažas, ka tās kļūs aizvien smagākas.”

Dzīvojot blakus cilvēkam, kas katru dienu cīnās ar sāpēm, cieš arī artrīta slimnieka piederīgie. Dažkārt šī slimība pat rada problēmas laulībā. Kāda Anglijas iedzīvotāja, vārdā Denīza, stāsta: ”Pēc 15 laulībā nodzīvotiem gadiem mans vīrs paziņoja: ”Es vairs nevaru panest to tavu artrītu!” Viņš pameta mani un mūsu piecgadīgo meitiņu un aizgāja.”

 Artrīts nenoliedzami rada milzu problēmas gan slimniekiem, gan viņu tuviniekiem, tomēr daudzi sekmīgi tās risina. Pievērsīsim uzmanību, kā viņi to dara.

Ņemiet vērā savu iespēju robežas

Tiem, kas slimo ar artrītu, ir ļoti svarīgi pietiekami daudz laika veltīt atpūtai, lai mazinātu nogurumu. Tomēr tas nenozīmē, ka viņiem pilnīgi jānorobežojas no dzīves. Timotejs uzsver: ”Ir jāpaliek aktīvam, lai artrīts nepārņemtu visu tavu prātu, citādi tu vairs nespēj darīt neko citu kā tikai sēdēt un just sāpes.” Reimatologs Viljams Ginzburgs no Majo klīnikas (ASV) norāda: ”Robeža starp ”pārāk daudz” un ”pārāk maz” ir pavisam nemanāma. Reizēm cilvēkiem ir jāatgādina, ka viņiem ir mazliet jāpiebremzē un jāņem vērā arī sava slimība.”

Varbūt ir jāmaina attieksme pret saviem ierobežojumiem. Dienvidafrikāniete Dafne stāsta: ”Man bija jāiemācās raudzīties uz savu stāvokli reālistiski un jāsaprot, ka es neesmu zaudējusi spēju veikt kādus konkrētus darbus, man tikai jādara tie daudz lēnāk. Es nekrītu izmisumā, bet daru visu pamazītēm.”

Tāpat būtu labi iegūt informāciju par dažādām palīgierīcēm, kas varbūt ir pieejamas, un pārrunāt šo jautājumu ar savu ārstu vai fizikālo terapeitu. Keiko saka: ”Mēs mājās ierīkojām speciālu liftu, lai man nebūtu jākāpj pa kāpnēm. Griežot apaļos durvju rokturus, man sāp plaukstu locītavas, tāpēc mēs tos nomainījām. Tagad es visas durvis varu atvērt, pagrūžot ar galvu. Visiem ūdenskrāniem mājās mēs ierīkojām sviras tipa rokturus, lai es vismaz varētu padarīt kādus mājas darbus.” Cita artrīta slimniece, vārdā Geila, stāsta: ”Manām mašīnas un mājas atslēgām ir pierīkoti gari rokturi, lai man būtu vieglāk tās pagriezt. Arī mana matu suka un zobu suka ir piestiprinātas pie gariem kātiem, un tām var mainīt leņķi, lai man būtu ērti tās lietot.”

Ģimenes atbalsts

Brazīliete Karla saka: ”Neizsakāmi svarīgs ir bijis tas atbalsts, ko esmu saņēmusi no sava vīra. Kad man bija jāiet pie ārsta, viņš nāca man līdzi, un tas mani ļoti iedrošināja. Mēs abi kopā noskaidrojām, kā šī slimība ietekmē manu organismu, kādi ir tās simptomi un kāda ārstēšana būs nepieciešama. Es jutos labāk, zinot, ka viņš saprot, kas ar mani notiek.” Vīri un sievas, kas ar izpratni izturas pret sava dzīvesbiedra stāvokli un labprāt vēlas izpētīt pieejamo informāciju par viņa slimību, var sniegt ārkārtīgi lielu palīdzību un uzmundrinājumu.

Piemēram, Beta uzņēmās apkopējas darbu, kad viņas vīrs artrīta dēļ vairs nevarēja strādāt celtniecībā tik daudz kā agrāk. Kadzumi vīrs ne tikai kopa savu sievu, bet arī darīja mājas darbus, ko viņa vairs nespēja veikt. Viņš arī iemācīja bērniem, ko tie var darīt, lai palīdzētu mātei. Kadzumi saka: ”Vīrs ir mans stiprais balsts. Bez viņa palīdzības man klātos daudz ļaunāk.”

Kāda sieviete no Austrālijas, vārdā Kerola, brīdina: ”Ir jāuzmanās, lai nesaplānotu pārlieku daudz darāmā. Man ļoti viegli uzmācas mazvērtības sajūta, ja es nespēju padarīt tikpat daudz kā citi manas ģimenes locekļi.” Ģimenes atbalsts, kas sniegts ar izpratni un iejūtību, artrīta slimniekam ir ārkārtīgi nozīmīgs.

Garīga palīdzība

Katja norāda: ”Ja cilvēks slimo ar tādu slimību kā šī, viņam šķiet, ka neviens nesaprot,  kā viņš jūtas. Tāpēc ir tik svarīgi griezties pie Dieva Jehovas, zinot, ka viņš izprot mūsu stāvokli un pārdzīvojumus. (Psalms 31:8.) Labas attiecības ar viņu ir devušas man sirdsmieru, kas ļauj man sadzīvot ar savu slimību gandrīz pilnīgā mierā.” Ne velti Jehova Bībelē saukts par ”iepriecināšanas Dievu, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās”. (2. Korintiešiem 1:3, 4.)

Daudziem, kas cieš no hroniskām sāpēm, lielu mierinājumu sniedz lūgšanas. Kadzumi stāsta: ”Garajās naktīs, kad sāpes man neļauj aizmigt, es ar asarām izkratu sirdi Jehovam un lūdzu viņam spēku, lai es varētu paciest sāpes, un gudrību, lai es mācētu cīnīties ar visām savām grūtībām. Jehova nav atstājis manas lūgšanas bez atbildes.” Arī Frančeska ir izjutusi Dieva sirsnīgo atbalstu. Viņa saka: ”Es esmu pieredzējusi, kā piepildās vārdi no Filipiešiem 4:13: ”Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru.””

Dievs Jehova bieži sniedz palīdzību ar kristiešu draudzes starpniecību. Piemēram, Geila stāsta, kā viņu atbalstīja garīgie brāļi un māsas no Jehovas liecinieku draudzes. ”Viņu mīlestība palīdzēja man neieslīgt depresijā,” viņa saka. Savukārt Keiko, kad viņai vaicāja: ”Vai varat iedomāties kaut ko tādu, kas ir bijis labs jūsu dzīvē?”, atbildēja: ”Jā, tā ir mīlestība un līdzjūtība, ko es saņemu no visiem draudzes locekļiem.”

Jehovas liecinieku draudzēs pārraugi uzņemas vadību šādas palīdzības sniegšanā. Secuko saka: ”Man trūkst vārdu, lai izteiktu, cik svarīgi cilvēkam, kas cieš no smagas slimības, ir tas, lai draudzes vecākie viņu uzklausītu un mierinātu.” Taču, kā atgādina Denjels, kas arī slimo ar artrītu, ”mūsu garīgie brāļi un māsas var palīdzēt mums vienīgi tad, ja mēs viņiem to ļaujam”. Tāpēc tiem, ko piemeklējusi slimība, jācenšas nezaudēt kontaktu ar ticības biedriem un, ja vien iespējams, apmeklēt draudzes sapulces. (Ebrejiem 10:24, 25.) Tur viņi var saņemt garīgo uzmundrinājumu, kas vajadzīgs, lai izturētu.

Ciešanas beigsies

Artrīta slimnieki ir pateicīgi mediķiem par tiem panākumiem, kas artrīta ārstēšanā ir gūti līdz šim. Tomēr pat vislabākā ārstēšana nespēj nodrošināt pilnīgu atveseļošanos. Vislielāko mierinājumu tiem, kas cieš no artrīta, var sniegt cerība uz Dieva apsolīto jauno pasauli. * (Jesajas 33:24; Atklāsmes 21:3, 4.) Šajā jaunajā pasaulē ”klibais lēkās kā briedis”. (Jesajas 35:6.) Artrīts un visas citas kaites, kas nomoka cilvēkus, izzudīs uz visiem laikiem. Domājot par to, Pīters, kam artrīts ir skāris mugurkaulu, saka: ”Es redzu gaismu tā melnā tuneļa galā, pa kuru man jāiet.” Kāda kristiete, vārdā Džuljana, izsakās līdzīgi: ”Katru aizritējušu dienu es uzskatu par uzvarētu kauju un domāju par to, ka man jāiztur vēl par vienu dienu mazāk.” Laiks, kad pienāks gals ne tikai artrītam, bet arī visām pārējām ciešanām, jau ir pavisam tuvu.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 10. lpp.]

Ir daudz palīgierīču, kas atvieglo artrīta slimniekiem dažādu uzdevumu veikšanu

[Attēls 12. lpp.]

Kristiešu sapulcēs var saņemt sirsnīgu atbalstu