Mani stiprināja paļāvība uz Dievu

PASTĀSTĪJUSI RĀHELE SAKSIONI-LEVI

UZRAUDZE VAIRĀKAS REIZES IESITA MAN PA SEJU, JO ES BIJU ATTEIKUSIES IZGATAVOT NACISTU BUMBVEDĒJU DAĻAS. BET TAD CITA UZRAUDZE VIŅAI TEICA: ”LABĀK MET MIERU. ŠIE ”BIBELFORSCHER” SAVA DIEVA DĒĻ IR GATAVI ĻAUT SEVI NOSIST.”

TAS notika 1944. gada decembrī Bēndorfā, sieviešu darba nometnē netālu no sāls raktuvēm Vācijas ziemeļos. Vēlos pastāstīt, kā es tur nokļuvu un kā man izdevās izdzīvot Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos.

Es piedzimu ebreju ģimenē Amsterdamā (Nīderlande) 1908. gadā un biju otrā no trim meitām. Mans tēvs bija dimantu slīpētājs — ar šo amatu pirms Otrā pasaules kara Amsterdamā nodarbojās daudzi ebreji. Viņš nomira, kad man bija 12 gadi, un pēc tam pie mums sāka dzīvot vecaistēvs. Vecaistēvs bija jūdu ticīgais, un viņš rūpējās, lai mēs tiktu audzinātas pēc ebreju reliģiskajām tradīcijām.

Es gāju tēva pēdās un apguvu dimantu slīpēšanas arodu, un 1930. gadā es apprecējos ar kādu kolēģi. Mums piedzima divi bērni — Silveins, dzīvespriecīgs un zinātkārs zēns, un Kerija, jauka un mierīga meitene. Diemžēl mūsu laulībai nebija ilgs mūžs. 1938. gadā, neilgi pēc šķiršanās, es apprecējos ar Luī Saksioni, kas arī bija dimantu slīpētājs, un 1940. gada februārī piedzima mūsu meita Johanna.

Lai gan Luī bija ebrejs, viņš nebija reliģiozs, tāpēc mēs vairs nesvinējām ebreju svētkus, kas man bērnībā bija tā patikuši. Man šo svētku ļoti pietrūka, bet sirds dziļumos es joprojām ticēju Dievam.

Mainu reliģiju

1940. gada sākumā — šajā gadā Nīderlandi okupēja vācieši — pie mūsu durvīm piezvanīja kāda sieviete un sāka man stāstīt kaut ko par Bībeli. Neko daudz no viņas teiktā es nesapratu, bet katru reizi, kad viņa atnāca, es paņēmu piedāvāto literatūru. Tomēr es to nelasīju, jo nevēlējos, lai man būtu kaut kas kopīgs ar Jēzu. Man bija mācīts, ka Jēzus ir bijis atkritējs no jūdaisma.

Tad kādu dienu pie manām durvīm atnāca kāds vīrietis. Es viņam uzdevu vairākus jautājumus, piemēram: kāpēc Dievs neradīja citus cilvēkus, kad Ādams un Ieva bija sagrēkojuši? Kāpēc pasaulē ir tik daudz ciešanu? Kāpēc cilvēki neieredz cits citu un karo savā starpā? Viņš  apsolīja ar Bībeles palīdzību atbildēt uz maniem jautājumiem, ja vien es būšu pacietīga. Tā iesākās mājas Bībeles nodarbības.

Man vēl aizvien nebija pieņemama doma, ka Jēzus ir Mesija. Bet, kad biju lūgusi par šo jautājumu Dievu, es sāku lasīt mesiāniskos pravietojumus Bībelē, raudzīdamās uz tiem gluži citām acīm. (Psalms 22:8, 9, 19; Jesajas 53:1—12.) Jehova man palīdzēja saprast, ka šo pravietojumu piepildījums ir saistīts ar Jēzu. Manu vīru neinteresēja tas, ko es biju uzzinājusi, bet viņš man neliedza kļūt par Jehovas liecinieci.

Slēpjos, taču turpinu sludināt

Vācu okupācijas laikā dzīvot Nīderlandē man bija ļoti bīstami. Es biju ne tikai ebrejiete, ko vācieši lika koncentrācijas nometnēs, bet arī Jehovas lieciniece — piederēju pie reliģiskas organizācijas, ko nacisti centās likvidēt. Tomēr es aktīvi darbojos un vidēji 60 stundas mēnesī stāstīju citiem par savu jauniegūto kristīgo ticību. (Mateja 24:14.)

Kādu vakaru 1942. gada decembrī mans vīrs nepārnāca mājās no darba. Vēlāk izrādījās, ka darbavietā viņš kopā ar kolēģiem bija apcietināts, un es viņu vairs nekad neredzēju. Citi liecinieki man ieteica paņemt bērnus un kaut kur paslēpties, un es pārcēlos pie kādas kristīgās māsas, kas dzīvoja Amsterdamas pretējā pusē. Mums visiem četriem bija pārāk bīstami dzīvot vienā vietā, tāpēc bērnus man nācās uzticēt citiem cilvēkiem.

Bieži vien es tikai par mata tiesu izglābos no apcietināšanas. Reiz vakarā kāds liecinieks veda mani uz jaunu paslēptuvi ar savu velosipēdu, taču velosipēdam nedega spuldze, un mūs apstādināja divi nīderlandiešu policisti. Viņi iespīdināja man sejā gaismu un noteikti ievēroja, ka esmu ebrejiete. Par laimi, policisti tikai teica: ”Steidzieties ātri tālāk, tikai ejiet kājām.”

Apcietināšana un ieslodzījums

Kādu rītu 1944. gada maijā, kad grasījos doties kalpošanā, es tiku apcietināta — nevis tāpēc, ka biju Jehovas lieciniece, bet tāpēc, ka biju ebrejiete. Mani aizveda uz kādu Amsterdamas cietumu, kur es paliku desmit dienas. Pēc tam mani kopā ar citiem ebrejiem ar vilcienu pārveda uz Vesterborkas tranzītnometni, kas atradās Nīderlandes ziemeļaustrumos. No turienes ebrejus sūtīja uz Vāciju.

Vesterborkā es satiku savu svaini un viņa dēlu, kas arī bija arestēti. Es biju vienīgā Jehovas lieciniece starp ebrejiem, un es pastāvīgi lūdzu Jehovam, lai viņš mani stiprina. Divas dienas vēlāk mans svainis, viņa dēls un es tikām iesēdināti lopu vagonā. Šim sastāvam bija jādodas vai nu uz Osvencimu, vai Sobiboru — nāves nometnēm Polijā. Bet pēkšņi tika skaļi nosaukts mans vārds, un man lika pārsēsties citā vilcienā — parastā pasažieru vilcienā.

Šajā vilcienā jau atradās mani bijušie amata brāļi dimantu slīpētāji. Kādi simt dimantu slīpētāji tika pārvesti uz Bergeni-Belzeni Vācijas ziemeļos. Vēlāk es uzzināju, ka mana nodarbošanās bija izglābusi man dzīvību, jo ebreji, ko aizveda uz Osvencimu un Sobiboru, parasti tūlīt nonāca gāzes kamerās. Tieši tā notika ar manu vīru, diviem no maniem bērniem un citiem radiniekiem. Bet tajā laikā es par viņu likteni vēl neko nezināju.

 Bergenē-Belzenē mums, dimantu slīpētājiem, tika ierādīta īpaša baraka. Lai pasaudzētu mūsu rokas smalkajam darbam, mums nelika darīt neko citu. Es šajā grupā biju vienīgā Jehovas lieciniece, un es centos bez bailēm stāstīt pārējiem ebrejiem par savu tagadējo ticību. Taču viņi uzskatīja mani par atkritēju, gluži tāpat kā par atkritēju pirmajā gadsimtā tika uzskatīts apustulis Pāvils.

Es ilgojos pēc garīga uzmundrinājuma, bet man nebija Bībeles. Kādam ebreju ārstam nometnē bija Bībele, un es to no viņa iemainīju pret dažiem maizes riecieniem un sviestu. Bergenes-Belzenes ”dimantu grupā” es pavadīju septiņus mēnešus. Pret mums izturējās samērā labi, un tas radīja negatīvu attieksmi no citu ebreju tautības ieslodzīto puses. Beigu beigās vairs nebija dimantu, ko mēs varētu apstrādāt, un 1944. gada 5. decembrī mūs, 70 ebrejietes, pārveda uz sieviešu darba nometni Bēndorfā.

Atsakos izgatavot ieročus

Raktuvēs, kas atradās nometnes tuvumā, kādus 400 metrus zem zemes, ieslodzītajām tika uzdots darbs — izgatavot bumbvedēju daļas. Kad es atteicos to darīt, man vairākas reizes spēcīgi iesita. (Jesajas 2:4.) Apsardzes darbiniece caur zobiem nikni izgrūda, ka būs labāk, ja nākamajā dienā es būšu ar mieru strādāt.

Nākamajā rītā es neierados uz pārbaudi un paliku barakā. Biju pārliecināta, ka mani nošaus, tāpēc lūdzu Jehovam, lai viņš mani atalgo par manu ticību. Es pie sevis atkārtoju Bībeles psalmu: ”Uz Dievu es paļaujos un nebīstos; ko cilvēki man var darīt?” (Psalms 56:12.)

Barakas tika pārmeklētas, un mani izveda ārā. Tieši tad kāda no uzraudzēm man vairākas reizes iesita, jautādama: ”Kurš ir tas, kas tev neļauj strādāt?” Katru reizi es atbildēju, ka tas ir Dievs. Tad cita uzraudze sacīja pirmajai: ”Labāk met mieru. Šie Bibelforscher * sava Dieva dēļ ir gatavi ļaut sevi nosist.” Šie vārdi mani neizsakāmi stiprināja.

Ieslodzītajām par sodu parasti lika tīrīt tualetes, un tas bija visnetīrākais darbs, kādu vien es varēju iedomāties, tāpēc es piedāvājos darīt to. Biju priecīga, kad mani tiešām norīkoja šajā darbā, jo sirdsapziņa man ļāva to pildīt. Kādu rītu pie manis pienāca nometnes komandants, no kura visi baidījās. Viņš apstājās manā priekšā un jautāja: ”Vai tu esi tā ebrejiete, kas negrib strādāt?”

”Jūs taču redzat, ka es strādāju,” es atbildēju.

”Bet tu neesi ar mieru strādāt darbu, kas saistīts ar karu, vai ne?”

”Nē,” es sacīju. ”Tas nepatiktu Dievam.”

”Bet tev taču pašai neviens nebūtu jānogalina.”

Es paskaidroju, ka izgatavot ieročus man neļauj kristietes sirdsapziņa.

Tad komandants paņēma no manām rokām slotu un teica: ”Es taču varētu tevi nogalināt arī ar šo, vai nav tiesa?”

 ”Jā, protams,” es atbildēju. ”Bet slota nav paredzēta šim nolūkam, atšķirībā no šaujamieročiem.”

Mēs vēl runājām par to, ka Jēzus bija ebrejs, un par to, ka es, ebrejiete, esmu kļuvusi par Jehovas liecinieci. Kad viņš aizgāja, pie manis pienāca citas ieslodzītās, pārsteigtas par to, ka man bija pieticis drosmes tik mierīgi runāt ar nometnes komandantu. Es viņām sacīju, ka viss ir atkarīgs nevis no manas drosmes, bet no spēka, ko man dod Dievs.

Kara beigas

1945. gada 10. aprīlī, kad Bēndorfai tuvojās sabiedroto karaspēks, mums gandrīz visu dienu lika stāvēt pagalmā. Vēlāk mēs, kādas 150 sievietes, tikām sadzītas lopu vagonos, kur nesaņēmām ne ēdienu, ne ūdeni. Sastāvs devās ceļā, bet mēs nezinājām, uz kurieni braucam, un vairākas dienas mūs vadāja turp un atpakaļ starp frontes līnijām. Lai vagonos būtu vairāk vietas, dažas ieslodzītās nožņaudza savas līdzbraucējas, tāpēc daudzas sievietes pārcieta nervu sabrukumu. Man izturēt palīdzēja paļāvība uz Jehovas gādību.

Kādu dienu mūsu vilciens apstājās netālu no vīriešu nometnes, un mums ļāva izkāpt. Dažām no mums tika iedoti spaiņi, ar kuriem atnest ūdeni no nometnes. Tikusi līdz krānam, es vispirms pamatīgi padzēros un tad piepildīju spaini ar ūdeni. Kad atgriezos, sievietes man uzklupa kā mežonīgi zvēri, un viss ūdens izlija no spaiņa. Esesieši (tā sauca Hitlera izlases apsardzes vienības locekļus) tikai stāvēja blakus un smējās. Vienpadsmit dienas vēlāk mēs nonācām Eidelštetē — nometnē, kas atradās Hamburgas piepilsētā. Ceļojuma grūtību dēļ daudzas sievietes bija mirušas un mūsu grupa bija samazinājusies uz pusi.

Reiz Eidelštetē es vairākām sievietēm lasīju priekšā Bībeli, kad pēkšņi pie loga parādījās nometnes komandants. Mēs bijām pārbijušās, jo Bībeli nometnē nedrīkstēja lasīt. Komandants ienāca iekšā, paņēma Bībeli rokās un sacīja: ”Tātad šī ir Bībele, ko?” Man par lielu atvieglojumu, viņš mums to atdeva, teikdams: ”Ja kāda no sievietēm nomirs, jums kaut kas no tās būs jānolasa balsī.”

Atkal kopā ar Jehovas lieciniekiem

14 dienas vēlāk mēs tikām atbrīvotas, un Sarkanais Krusts mūs nogādāja kādā skolā netālu no Malmes (Zviedrija), kur kādu laiku tikām turētas karantīnā. Es palūdzu vienai no mūsu kopējām, lai viņa darītu zināmu Jehovas lieciniekiem, ka es atrodos starp  bēgļiem. Pēc dažām dienām mani pasauca kāda sieviete. Kad es pateicu šai sievietei, ka esmu Jehovas lieciniece, viņa sāka šņukstēt. Arī viņa bija lieciniece! Mazliet nomierinājusies, viņa pastāstīja, ka Jehovas liecinieki Zviedrijā visu laiku bija lūguši Dievu par saviem kristīgajiem brāļiem un māsām, kas atradās nacistu koncentrācijas nometnēs.

Turpmāk katru dienu kāda māsa man nesa kafiju un saldumus. Kad es atstāju šo bēgļu novietni, mani pārvietoja uz citu vietu netālu no Gēteborgas. Tur Jehovas liecinieki man sarīkoja īpašu saviesīgu pasākumu. Kaut gan es nesapratu viņu valodu, bija ļoti uzmundrinoši atkal būt kopā ar brāļiem un māsām.

Gēteborgā es saņēmu vēstuli no kādas liecinieces, kas dzīvoja Amsterdamā. Viņa rakstīja, ka mani bērni Silveins un Kerija, kā arī visi mani radinieki ir apcietināti un nav atgriezušies. Dzīvas bija palikušas tikai mana meita Johanna un mana jaunākā māsa. Nesen es redzēju sava dēla un meitas vārdus to ebreju sarakstā, kuri tika nonāvēti gāzes kamerās Osvencimā un Sobiborā.

Dzīve pēc kara

Atgriezusies Amsterdamā, kur es atkal satiku Johannu, kurai tolaik bija pieci gadi, es nekavējoties atsāku sludināt. Dažreiz es sastapu cilvēkus, kas bija piederējuši pie Nīderlandes Nacionālsociālistiskās kustības — politiskās partijas, kura bija sadarbojusies ar vāciešiem. Šie cilvēki bija palīdzējuši noslepkavot praktiski visu manu ģimeni, un, lai stāstītu viņiem labo vēsti par Dieva Valstību, man bija jāpārvar negatīvas izjūtas. Es domāju par to, ka Jehova redz cilvēku sirdis un ka tiesnesis ir viņš, nevis es. Šāda nostāja man ļāva saņemt svētības.

Es sāku studēt Bībeli ar sievieti, kuras vīrs atradās cietumā, jo bija sadarbojies ar nacistiem. Kad es kāpu pa viņu mājas kāpnēm, varēju dzirdēt kaimiņus sakām: ”Skat! Tā ebrejiete atkal nāk pie nacistiem.” Tomēr, kaut arī šīs sievietes vīrs, kas bija cietumā, neieredzēja ebrejus un viņam nepatika tas, ar ko nodarbojās sieva, ar laiku viņa pati un viņas trīs meitas kļuva par Jehovas lieciniecēm.

Man par lielu prieku, mana meita Johanna vēlāk veltīja savu dzīvi Jehovam. Mēs pārcēlāmies dzīvot uz vietu, kur vairāk bija vajadzīgi Valstības sludinātāji, un esam saņēmušas daudzas garīgas svētības. Pašreiz es dzīvoju mazā pilsētiņā Nīderlandes dienvidos, kur sludinu kopā ar draudzi, cik bieži vien varu. Pārdomājot savu dzīvi, varu tikai teikt, ka Jehova mani nekad nav atstājis. Es vienmēr, pat visgrūtākajos pārbaudījumos, esmu jutusi, ka Jehova un viņa mīļotais Dēls Jēzus ir ar mani.

Kara laikā es zaudēju vīru, divus bērnus un lielāko daļu pārējo ģimenes locekļu. Taču es ceru drīz viņus atkal satikt Dieva jaunajā pasaulē. Kad esmu viena un atskatos uz pieredzēto, es ar prieku un pateicību pārdomāju psalmu sacerētāja vārdus: ”Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.” (Psalms 34:8.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 20. lpp.]

Ebreji tiek nosūtīti uz Vāciju no nometnes Vesterborkā

[Norāde par autortiesībām]

Herinneringscentrum kamp Westerbork

[Attēls 21. lpp.]

Ar Keriju un Silveinu, kas abi gāja bojā holokaustā

[Attēls 22. lpp.]

Kad biju karantīnā Zviedrijā

[Attēls 22. lpp.]

Pagaidu personas apliecība, ko man izsniedza līdz repatriācijai

[Attēls 23. lpp.]

Ar meitu Johannu tagad