Atbalsts un līdzjūtība no daudzām pusēm

NO DAUDZĀM Amerikas vietām, kā arī no citām valstīm Ņujorkā ieradās brīvprātīgie, kas vēlējās palīdzēt. Viens no tiem bija kanādietis Toms (augšējā attēlā), 29 gadus vecs ugunsdzēsējs no Otavas. Viņš žurnālam Atmostieties! pastāstīja: ”Kad es televīzijas ziņās izdzirdēju par šiem notikumiem, es vēlējos morāli atbalstīt savus amata brāļus, Ņujorkas ugunsdzēsējus. Tāpēc piektdien es devos ceļā un sestdien ierados katastrofas vietā. Mani norīkoja strādāt vienībā, kas spaini pa spainim novāca gruvešus.

Mēs lēnām pārmeklējām gruvešus, pārlūkodami ik liekšķeri cerībā atrast kaut mazākos priekšmetus, kas palīdzētu identificēt bojāgājušos ugunsdzēsējus. Es uzgāju ugunsdzēsēju lauzni un šļūtenes uzmavas. Darbs bija smags un grūts. Mūsu grupā bija apmēram 50 brīvprātīgo, bet pagāja divas stundas, kamēr mēs piekrāvām vienu kravas mašīnu.

Pirmdien, 17. oktobrī, mēs izvilkām dažu ugunsdzēsēju mirstīgās atliekas, kuri pagājušajā otrdienā bija iesteigušies ēkā. Visi glābēji pārstāja strādāt, noņēma ķiveres un stāvēja, godinot bojāgājušos biedrus, — šo skatu es nekad neaizmirsīšu.

Lūkojoties uz katastrofas vietu, es aptvēru, cik trausla mūslaikos ir cilvēku dzīvība. Es pārdomāju savu dzīvi, domāju par savu darbu un ģimeni. Kaut arī mans darbs ir saistīts ar lielu risku, tomēr tas man sniedz lielu gandarījumu, jo es varu palīdzēt cilvēkiem un pat glābt viņu dzīvību.”

Jehovas liecinieki sniedz praktisku palīdzību

Pirmajās divās dienās pēc katastrofas apmēram 70 cilvēki meklēja patvērumu Jehovas liecinieku pārvaldes ēkās. Dažiem, kam sagruvušajā viesnīcā bija palikušas visas mantas un kam nebija vairs, kur palikt, tika piešķirtas naktsmājas un jauns apģērbs. Visi tika paēdināti. Bet, iespējams, vissvarīgākais bija tas, ka pieredzējuši kristiešu draudzes vecākie viņiem sniedza emocionālu atbalstu.

Glābšanas vienībām Jehovas liecinieki nosūtīja nepieciešamos instrumentus un materiālus. Ugunsdzēsēju nodaļai tika piedāvāts transports, lai ugunsdzēsēji varētu nokļūt katastrofas vietā. Rikardo (pa labi augšējā attēlā), 39 gadus vecs Jehovas liecinieks un pilsētas sanitārā dienesta darbinieks, kas kopā ar simtiem citu cilvēku dienām ilgi vāca nost drupas, Atmostieties!  stāstīja: ”Psiholoģiski tas bija ļoti smagi, un īpaši lielu spriedzi izjuta ugunsdzēsēji, kas meklēja bojāgājušos biedrus. Es redzēju, kā viņi atraka vienu izdzīvojušu ugunsdzēsēju. Kāds cits bija gājis bojā tāpēc, ka viņam bija uzkritis cilvēks. Daudzi ugunsdzēsēji raudāja. Arī es neizturēju un sāku raudāt. Tajā briesmīgajā dienā tieši šie vīri bija izrādījuši vislielāko drosmi.”

”Laiks un apstākļi”

Katastrofā gāja bojā tūkstošiem cilvēku. To vidū ir vismaz 14 Jehovas liecinieki, kas bija atradušies traģēdijas vietā vai tās tuvumā. 65 gadus vecajai Džoisai Kamingsai, kuras dzimtene ir Trinidāda, bija paredzēts apmeklēt zobārstu ēkā blakus Pasaules tirdzniecības centram. Par nelaimi, tas bija ap to laiku, kad notika katastrofa. Pēc visa spriežot, Džoisa saindējās ar dūmiem — viņu steigšus aizveda uz tuvāko slimnīcu, taču ārsti vairs nespēja glābt sievietes dzīvību. Džoisas nāve ir viens no tiem daudzajiem gadījumiem, kad cilvēki cieš ”laika un apstākļu” sagadīšanās dēļ. (Salamans Mācītājs 9:11.) Džoisa bija ļoti dedzīga labās vēsts sludinātāja.

Kelvins Dosons (attēlā lappuses malā) strādāja brokeru firmā, kas atradās dienvidu torņa 84. stāvā. Katastrofas brīdī viņš bija savā kabinetā, no kura pavērās skats uz ziemeļu torni, un viņš skaidri redzēja, kā tajā ietriecās lidmašīna. Kelvina priekšnieks, kas neatradās birojā, piezvanīja uz darbavietu, lai noskaidrotu, kas noticis. Lūk, ko viņš sacīja par šo telefona sarunu: ”Kelvins man centās pastāstīt, ko redzēja. Viņš teica: ”Cilvēki lec laukā pa logiem!” Es liku, lai viņš kopā ar citiem darbiniekiem pamestu biroju.” Diemžēl Kelvinam tas neizdevās. Priekšnieks turpināja: ”Man jāteic, ka Kelvins bija brīnišķīgs cilvēks un mēs visi, arī tie, kas nav ticīgi, viņu vērtējām ļoti augstu. Mēs apbrīnojām viņa dievbijību un viņa cilvēcīgumu.”

Vēl kāds Jehovas liecinieks, kas gāja bojā, bija Džeimss Amato (blakuslappuses apakšējā attēlā) — četru bērnu tēvs un Ņujorkas  ugunsdzēsības departamenta ugunsdzēsēju komandas priekšnieks. Tie, kas pazina Džeimsu, apgalvoja, ka viņš bija tik drosmīgs cilvēks, ka ”metās iekšā degošā ēkā, no kuras ļaudis skrēja projām”. Pēc nāves Džeimsu Amato paaugstināja par ugunsdzēsēju nodaļas komandieri.

Vēl viens bojāgājušais Jehovas liecinieks bija Džordžs Dipaskvāls, ugunsdzēsējs ar septiņu gadu stāžu. Arī viņam bija ģimene — sieva Melisa un divus gadus veca meitiņa, vārdā Džordžija Roza. Džordžs bija draudzes vecākais Stetenailendas Jehovas liecinieku draudzē. Viņš atradās dienvidu torņa desmitajā stāvā, kad tornis sabruka. Arī viņš atdeva savu dzīvību, lai glābtu dzīvību citiem.

Tie bija tikai divi no vairākiem simtiem ugunsdzēsēju, policistu un glābšanas dienesta darbinieku, kas gāja bojā, bezbailīgi pūloties izglābt cilvēkus. Nav iespējams par daudz uzsvērt šo glābēju drosmi. Ņujorkas mērs Rūdolfs Džuljāni, uzrunādams ugunsdzēsējus, kas tika apbalvoti, teica: ”Jūsu apņēmība drošsirdīgi doties uz priekšu visgrūtākajos apstākļos mūs visus iedvesmo. [..] Nav.. labāka drosmes piemēra par Ņujorkas ugunsdzēsības departamenta darbiniekiem.”

Tiek sniegts mierinājums

Dienās pēc katastrofas apmēram 900 000 Jehovas liecinieku Amerikas Savienotajās Valstīs centās mierināt cilvēkus, kas sēroja par bojāgājušajiem. Jehovas lieciniekus uz to mudināja mīlestība pret tuvāko. (Mateja 22:39.) Vienlaikus viņi arī norādīja, kāda ir ciešanu piemeklētās cilvēces vienīgā īstā cerība. (2. Pētera 3:13.)

Galvenais, ko pauda Jehovas liecinieki, mierinot cilvēkus, bija līdzjūtība — viņu mērķis bija piedāvāt mierinājumu no Svētajiem rakstiem un rīkoties līdzīgi Kristum, kas aicināja: ”Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla.” (Mateja 11:28—30.)

Manhetenas Jehovas liecinieku draudžu vecākajiem tika atļauts ierasties katastrofas vietā, lai uzrunātu glābējus un tos mierinātu. Viņi tika uzņemti ļoti atsaucīgi. Lūk, ko teica šie draudžu vecākie: ”Kad mēs lasījām glābējiem pantus no Bībeles, tiem bija acīs asaras.” Glābšanas vienību locekļi atpūtās uz kāda kuģīša tuvējā piestātnē. ”Šie vīri bija galīgi satriekti, viņi sēdēja, galvas nokāruši, nespēdami aptvert redzēto. Mēs viņiem lasījām pantus no Bībeles. Glābēji mums ļoti pateicās un sacīja, ka viņiem patiešām bija vajadzīgs šāds mierinājums.”

Cilvēki, ko uzrunāja Jehovas liecinieki, bieži vēlējās kaut ko lasīt, un viņiem bez maksas tika iedots tūkstošiem brošūru. To vidū bija tādas brošūras kā Kad nomiris jums tuvs cilvēks, Vai kādreiz būs pasaule bez kara? un Vai Dievs patiesībā rūpējas par mums?. Īpašu uzmanību piesaistīja divu Atmostieties! numuru galvenās tēmas: ”Terorisma jaunā seja” (2001. gada 22. maijs) un ”Kā pārvarēt pēctraumas stresa sindromu” (2001. gada 22. augusts). Daudz reižu Jehovas liecinieki stāstīja par Bībelē minēto cerību uz augšāmcelšanu. (Jāņa 5:28, 29; Apustuļu darbi 24:15.) Tajās dienās mierinošā vēsts tika pastāstīta, iespējams, miljoniem cilvēku.

Ir jāraisās pārdomām

Mums visiem būtu jāpārdomā, kā mēs izmantojam savu dzīvi. Vai mēs dzīvojam savtīgiem mērķiem vai arī palīdzam citiem veidot dzīvi laimīgu? Pravietis Miha bija sacījis: ”Tev, cilvēk, ir sacīts, ..ko tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mihas 6:8.) Mums pazemīgi jāvēršas pie Dieva Rakstiem, lai uzzinātu, kas nākotnē gaida mirušos un ko Dievs drīzumā darīs, lai uz Zemes atjaunotu paradīzes apstākļus. Ja jūs vēlaties uzzināt vairāk par Bībeles solījumiem, aicinām jūs sazināties ar Jehovas lieciniekiem. (Jesajas 65:17, 21—25; Atklāsmes 21:1—4.)

[Papildmateriāls/Attēli 11. lpp.]

TATJANAS LŪGŠANA

Kelvina Dosona atraitne Līna Atmostieties! pastāstīja, kādu lūgšanu Dievam izteica viņas septiņgadīgā meitiņa dažas dienas pēc tam, kad uzzināja, ka tēvs neatgriezīsies. Līna bija pateikusi lūgšanu viņu abu vārdā, un pēc tam Tatjana bija jautājusi: ”Māmiņ, vai drīkst, ka tagad es lūgšu?” Māte piekrita, un Tatjana lūdza: ”Jehova, mūsu debesu Tēvs, mēs vēlamies tev pateikties par ēdienu un par šo dienu, ko dzīvojam. Mēs lūdzam, lai tavs gars būtu ar mani un mammu un lai mēs būtu stipras. Un mēs lūdzam, lai tavs gars būtu ar tēti un lai viņš, kad atgriezīsies, būtu stiprs. Un, lai tad, kad viņš atgriezīsies, viņš būtu labs, spēcīgs, laimīgs un vesels, un mēs viņu atkal satiktu. Jēzus vārdā... ai, un neaizmirsti, lūdzu, dot spēku māmiņai. Āmen.”

Līnai likās, ka Tatjana nav sapratusi, kas ir noticis, un tāpēc sacīja: ”Tas bija jauki, bet, mīļumiņ, vai tu zini, ka tētis neatgriezīsies?” Meitenīti šie vārdi satrieca: ”Kā? Viņš neatgriezīsies?” ”Nē,” atbildēja māte. ”Man šķita, ka es tev to teicu. Likās, tu saprati, ka tētis neatgriezīsies.” Tad Tatjana iesaucās: ”Bet tu man visu laiku stāstīji, ka viņš atgriezīsies jaunajā pasaulē!” Beidzot sapratusi, ko meitiņa bija domājusi, Līna atvainojās: ”Piedod, Tatjana. Es tevi biju pārpratusi. Man likās, ka tavuprāt tētis atgriezīsies rītdien.” Par šo gadījumu Līna teica: ”Mani iepriecināja tas, ka viņai jaunā pasaule ir tik reāla.”