Diena, kad sabruka Pasaules tirdzniecības centra torņi

MILJONIEM, pat miljardiem pasaules iedzīvotāju 2001. gada 11. septembra notikumi Ņujorkā, Vašingtonā un Pensilvānijas štatā ir neizdzēšami iespiedušies atmiņā. Kur jūs atradāties, kad ziņās izdzirdējāt, ka Ņujorkā noticis uzbrukums Pasaules tirdzniecības centram un Vašingtonā — Pentagonam?

Tūkstošiem cilvēku bojāeja un milzīgie materiālie postījumi, kas tika nodarīti neticami īsā laika sprīdī, visai cilvēcei lika uz brīdi sastingt pārdomās.

Kas mūsu dzīvē ir svarīgākais, un kam mēs dodam priekšroku? Traģiskajos notikumos skaidri izpaudās dažas no vislabākajām cilvēku īpašībām un spējām: pašaizliedzība, līdzjūtība, izturība un nesavtīgums. Kādā veidā? Par to ir stāstīts šajā un nākamajā rakstā.

Ko pastāstīja aculiecinieki

Ņujorkas metro tūlīt pēc katastrofas tika slēgts, un tūkstošiem cilvēku pameta Manhetenu kājām — daudzi no viņiem šķērsoja Bruklinas vai Manhetenas tiltu. No tiem varēja skaidri redzēt Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes biroju un fabrikas ēkas, un daļa no bēgošajiem meklēja patvērumu šajās ēkās.

Ališa (attēlā pa labi), kuras māte ir Jehovas lieciniece, bija viena no pirmajiem, kas tur ieradās. Viņu klāja pelnu un putekļu kārta. * Lūk, ko viņa pastāstīja: ”Braucot vilcienā uz darbu, es ieraudzīju, ka no Pasaules tirdzniecības centra puses veļas dūmi. Kad ierados nelaimes vietā, zemi klāja stikli un man pretī plūda svelme. Ļaudis skrēja, bet policisti centās visus evakuēt, un izskatījās kā karadarbības zonā.

Es metos uz tuvāko ēku, lai tur patvertos. Tad es izdzirdēju sprādzienu — otrā lidmašīna bija ietriekusies dienvidu tornī. Aina bija neaprakstāma, mutuļoja melni dūmi. Mums lika atstāt bīstamo zonu. Es iesēdos prāmī, kas brauca pāri Īstriverai uz Bruklinu.  Nokļuvusi upes otrā pusē, pavēros augšup un ieraudzīju lielu uzrakstu WATCHTOWER. * Tas taču ir manas mātes reliģijas centrālais birojs! Es nekavējoties devos uz turieni, jo zināju, ka nekur citur par mani neparūpēsies tik labi kā tur. Man bija iespējams nomazgāties, notīrīt apģērbu un savest sevi kārtībā, un pēc tam es varēju piezvanīt vecākiem.”

Vendels (attēlā pa labi) strādāja par šveicaru viesnīcā Marriott, kas atradās starp abām Pasaules tirdzniecības centra augstceltnēm. Lūk, ko viņš pastāstīja: ”Es atrados viesnīcas vestibilā, kad nogranda pirmais sprādziens. Pa logiem redzēju krītam atlūzas. Ielas pretējā pusē pamanīju zemē kādu vīrieti, ko bija apņēmušas liesmas, un es metos pāri ielai, norāvis žaketi un kreklu, lai liesmas noslāpētu. Palīgā pieskrēja vēl kāds cilvēks. Visas vīrieša drēbes bija sadegušas, viņš bija palicis tikai zeķēs un kurpēs. Tad piebrauca ugunsdzēsēji un aizveda apdegušo, lai viņam tiktu sniegta medicīniska palīdzība.

Brītiņu pēc tam piezvanīja televīzijas kanāla CBS reportieris Braiants Gambels, vēlēdamies, lai kāds aculiecinieks pastāstītu par notikumiem. Šo reportāžu dzirdēja ma na ģimene Virdžīnās un uzzināja, ka esmu dzīvs.”

Donalds, plecīgs, gandrīz divus metrus garš vīrietis, kas strādāja Pasaules finansu centrā, atradās centra 31. stāvā un pa logu varēja skaidri saskatīt abus torņus un viesnīcu Marriott. Viņš teica: ”Es apstulbu no redzētā, jo tas bija kaut kas šausmīgs — cilvēki lēca laukā pa ziemeļu torņa logiem! Mani pārņēma panika, un es, cik vien ātri iespējams, skrēju ārā.”

Tālāk ir stāstīts, ko pieredzēja kāda sieviete, vārdā Dženisa, un viņas divas meitas: Ruta un Džonija. Dženisai ir pāri 60 gadiem, bet Rutai un Džonijai ir ap 40. Abas māsas kopā ar māti bija apmetušās viesnīcā Marriott blakus Pasaules tirdzniecības centram. Lūk, ko pastāstīja Ruta (viņa ir medmāsa): ”Es biju dušā, kad pēkšņi māte un māsa sāka saukt, lai es tūlīt pat nākot ārā. Mūsu numurs atradās 16. stāvā, un viņas pa logu redzēja, kā krita atlūzas. Māte pat redzēja, kā pāri blakusmājas jumtam pārlidoja kāds vīrietis — esot izskatījies tā, ka viņš būtu ar lielu spēku no kaut kurienes izsviests.

Es momentā apģērbos, un mēs skrējām pa kāpnēm lejā. Cilvēki kliedza. Kad bijām nokļuvušas uz ielas, dzirdējām sprādzienus, šķīda dzirksteles. Mums lika nekavējoties doties uz Baterijas parku, no kurienes atiet prāmis uz Stetenailendu. Pa ceļam mēs ar māti izšķīrāmies. Mēs raizējāmies, kas ar viņu notiks, jo viņai ir hroniska astma, bet visapkārt bija dūmi, pelni un putekļi. Pusstundu mēs viņu meklējām, bet nesekmīgi. Tomēr pārāk mēs par viņu nebaiļojāmies, jo zinājām, ka māte ir nosvērts cilvēks, kas tik viegli neapjūk.

Beigās mūs novirzīja uz Bruklinas tiltu, pa kuru pārgājām pāri upei. Iedomājieties mūsu atvieglojumu, kad nokļuvām Bruklinas pusē un ieraudzījām milzīgu uzrakstu WATCHTOWER! Mēs zinājām, ka būsim drošībā.

Tur mūs silti uzņēma un piedāvāja naktsmājas. Mums iedeva arī drēbes, jo bijām pametušas viesnīcu tikai ar tām, kas mums bija mugurā. Taču māte bija pazudusi, un mēs visu nakti viņu nomeklējāmies, zvanīdamas dažādām slimnīcām, bet veltīgi. Nākamajā dienā ap pusdivpadsmitiem saņēmām ziņu, ka māte mūs gaidot lejā vestibilā!” Kur tad bija palikusi Dženisa?

Dženisa stāstīja: ”Kad mēs izskrējām no viesnīcas, es ar bažām atcerējos par savu padzīvojušo draudzeni, kas nespēja kopā ar mums pamest viesnīcu. Es gribēju griezties atpakaļ un pati viņu iznest laukā, taču tas izrādījās pārāk bīstami. Tikmēr es jau biju pazaudējusi abas meitas. Bet es pārāk neuztraucos par viņām, jo viņas nemēdz krist panikā, turklāt Ruta ir medmāsa.

 Visapkārt cilvēkiem, īpaši bērniem un zīdaiņiem, bija vajadzīga palīdzība. Es palīdzēju tik daudziem, cik vien bija iespējams. Pēc tam devos uz turieni, kur tika nogādāti un apkopti ievainotie. Policisti un ugunsdzēsēji, kas tur ieradās, bija pārklāti ar biezu sodrēju un putekļu kārtu, un es palīdzēju tiem mazgāt sejas un rokas. Tur es paliku līdz trijiem naktī un pēc tam gāju uz pēdējo prāmi, kas devās uz Stetenailendu. Es cerēju meitas atrast tur, bet viņu tur nebija.

No rīta es ar pirmo prāmi gribēju nokļūt atpakaļ Manhetenā, taču mani nelaida uz prāmja, jo es nebiju no glābšanas dienesta. Tad es ieraudzīju kādu policistu, kuram iepriekšējā dienā biju palīdzējusi, un uzsaucu: ”Džon! Man jātiek uz Manhetenu!” Viņš atteica: ”Nāc man līdzi!”

Ieradusies Manhetenā, steidzos uz viesnīcu, cerēdama, ka varbūt vēl ir iespējams draudzenei palīdzēt. Bet par vēlu! Viesnīca bija pārvērsta drupās. Viss centrs bija kā izmiris, tur atradās tikai pārguruši policisti un ugunsdzēsēji, kuru sejās atspoguļojās notikusī traģēdija.

Devos tālāk uz Bruklinas tiltu. Kad gandrīz jau biju pārgājusi pāri tiltam, ieraudzīju pazīstamo uzrakstu WATCHTOWER. Iedomājos, ka varbūt atradīšu savas meitas tur. Jā, tieši tā arī bija! Vestibilā mēs satikāmies, un likās, ka asarām un apskāvieniem nebūs gala.

Pārsteidzoši ir tas, ka pa visu šo laiku man nebija uznākusi neviena astmas lēkme, lai gan es biju ieelpojusi dūmus, putekļus un pelnus. Es nemitīgi lūdzu Dievu, jo es vēlējos būt derīga citiem, nevis būt par nastu.”

”Te taču nav, kur nosēsties!”

Kāda jauna sieviete, vārdā Reičela, žurnālam Atmostieties! pastāstīja: ”Es gāju pa Manhetenu, kad izdzirdēju pārlidojam lidmašīnu. Troksnis bija tik skaļš, ka es pacēlu galvu. Es nespēju noticēt savām acīm — milzīga pasažieru lidmašīna acīm redzami laidās aizvien zemāk. Es nobrīnījos, kāpēc tā laižas tik zemu un tik strauji. Te taču nav, kur nosēsties! Varbūt pilots ir zaudējis kontroli pār lidmašīnu? Tad kāda sieviete iekliedzās: ”Tā lidmašīna tikko ietriecās ēkā!” No ziemeļu torņa izšāvās milzīgs liesmu mutulis. Tornī rēgojās liels melns caurums.

Tas bija šausmīgākais, ko es savā dzīvē biju redzējusi, tas šķita nereāli. Es paliku kā pie zemes piekalta. Pēc neilga laika cita lidmašīna ietriecās otrā tornī, un beigu beigās abi torņi sabruka. Mani pārņēma panika. Es nespēju to izturēt!”

”Ja būs jāpeld, es peldēšu”

Sešpadsmit gadu vecā Denīza nupat bija atnākusi uz skolu, kas atrodas blakus Amerikas Fondu biržai — tikai trīs kvartālus no Pasaules tirdzniecības centra. ”Bija tikko pāri deviņiem. Es apjautu, ka kaut kas ir noticis, bet nezināju, kas. Mūsu klasei 11. stāvā notika vēstures stunda, un visi skolēni likās izbijušies. Tomēr skolotāja mums lika rakstīt kontroldarbu, lai gan mēs gribējām iet mājās.

Pēkšņi visa ēka nodrebēja — tas bija brīdī, kad otrā lidmašīna ietriecās dienvidu tornī. Bet mēs joprojām nezinājām, kas notiek. Tad pa skolotājas radio atskanēja paziņojums: ”Divas lidmašīnas ietriekušās Dvīņu torņos!” Es nodomāju: ”Tas taču nav loģiski, ka mums jāpaliek skolā! Tas ir terorisms, un nākamais uzbrukums būs fondu biržai!” Mēs visi metāmies laukā.

Mēs skrējām uz Baterijas parku. Skriedama es palūkojos atpakaļ un redzēju, ka dienvidu tornis tūlīt sabruks. Man likās, ka šī debesskrāpja sabrukšana izraisīs pārējo augstceltņu sagrūšanu. Bija grūti elpot, jo degunā un kaklā spriedās pelni un putekļi. Es skrēju uz Īstriveru un domāju: ”Ja būs jāpeld, es peldēšu.” Bēgot es lūdzu Jehovu, lai viņš mani izglābtu.

Galu galā es nokļuvu uz prāmja, kas devās uz Ņūdžersiju. Mātei mani bija jāmeklē veselas  piecas stundas, bet, galvenais, es biju nokļuvusi drošībā!”

”Vai šī būs pēdējā diena manā mūžā?”

28 gadus vecais Džošua no Ņūdžersijas štata Prinstonas pilsētas vadīja kādu nodarbību ziemeļu torņa 40. stāvā. Viņš atceras: ”Pēkšņi likās, ka ir uzsprāgusi bumba. Viss drebēja, un es nodomāju: ”Nē, tā ir zemestrīce.” Paskatījos ārā, un skats bija neticams: ēku ietina dūmi, krita atlūzas. Es nekavējoties liku klausītājiem visu pamest un atstāt ēku.

Mēs devāmies lejā pa kāpnēm — kāpņu telpu pamazām piepildīja dūmi un no sprinkleriem šļācās ūdens, taču panikas nebija. Es pie sevis lūdzu, kaut mēs būtu izvēlējušies tādas kāpnes, kur mēs nesastaptos ar uguni.

Skrienot lejup, es domāju: ”Vai šī būs pēdējā diena manā mūžā?” Es visu laiku lūdzu Jehovu un sajutu sevī neparastu mieru. Nekad iepriekš nebiju izjutis tādu iekšēju mieru, to es nekad neaizmirsīšu.

Kad beidzot bijām izkļuvuši no ēkas, policisti visiem lika doties uz priekšu. Es pavēros augšup uz torņiem — tie izskatījās kā pāršķelti. Tā bija sirreāla aina.

Tad manas ausis uztvēra kaut ko nedabisku — baismīgu klusumu, it kā tūkstošiem cilvēku būtu aizturējuši elpu. Šķita, ka visa Ņujorka ir apklususi. Tam sekoja kliedzieni. Bruka dienvidu tornis! Mums pretī brāzās milzīgs dūmu, pelnu un putekļu mākonis. Izskatījās pēc filmas ainas ar speciālajiem efektiem, taču tā bija īstenība. Kad mākonis mūs bija sasniedzis, mēs tikko spējām elpot.

Es devos uz Manhetenas tiltu, kur nokļuvis palūkojos atpakaļ un ieraudzīju, kā sagrūst ziemeļu tornis ar visu milzīgo televīzijas antenu uz tā. Skriedams pa tiltu, es nemitīgi pie sevis lūdzu Dievu, kaut varētu sasniegt Bēteli — Jehovas liecinieku galveno pārvaldi. Es vēl nekad savā mūžā nebiju bijis tik laimīgs, redzot šo vietu. Pāri fabrikas sienai stiepās liels uzraksts, ko katru dienu var lasīt tūkstošiem cilvēku, — ”Lasiet Dieva Rakstus, Bībeli, katru dienu”. Centos sevi uzmundrināt: ”Nu jau gandrīz esmu klāt, atlicis vēl tikai neliels gabaliņš.”

Pārdomājot toreizējos notikumus, es vēl labāk esmu sapratis, ka tam, ko es savā dzīvē uzskatu par vissvarīgāko, patiešām ir jāveltī visvairāk uzmanības.”

”Es redzēju, kā cilvēki lēca pa logiem”

22 gadus vecā Džesika bija iznākusi no pazemes metro stacijas uz ielas. ”Skatoties augšup, es redzēju krītam pelnus, metāla gabalus un dažādas citas atlūzas. Cilvēki stāvēja rindā pie telefona automātiem, un gaidīšanas dēļ viņus aizvien vairāk pārņēma panika. Es lūdzu, lai Dievs man dotu mieru. Tad atskanēja otrs sprādziens. No debesīm krita metāla un stikla gabali. Izdzirdēju kliedzienus: ”Tā bija vēl viena lidmašīna!”

Pavēros augšup, un atklājās briesmīgs skats: cilvēki lēca pa augšējo stāvu logiem, no kuriem šāvās ārā liesmas un vēlās dūmu mutuļi. Man joprojām ir acu priekšā kāds vīrietis un sieviete. Kādu brītiņu viņi vēl turējās pie loga, bet tad viņiem bija jālec, un viņi krita, krita, krita ... Tas bija šausmīgi.

Es metos skriet uz Bruklinas tiltu, kur noāvu neērtās kurpes un skrēju pāri upei uz Bruklinu. Kad nonācu Watchtower biroju ēkā, man nekavējoties palīdzēja nomierināties.

Vakarā, kad biju nokļuvusi mājās, es izlasīju [2001. gada] 22. augusta Atmostieties! ievietotos rakstus par to, kā pārvarēt pēctraumas stresa sindromu. Cik gan ļoti man bija vajadzīga šī informācija!”

Neaptveramā katastrofa pamudināja cilvēkus palīdzēt visos iespējamos veidos. Par to ir stāstīts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

 [Shēma/Attēli 8., 9. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

SAGRUVIS

1 ZIEMEĻU TORNIS Pasaules tirdzniecības centrs I

2 DIENVIDU TORNIS Pasaules tirdzniecības centrs II

3 VIESNĪCA MARRIOTT Pasaules tirdzniecības centrs III

7 PASAULES TIRDZNIECĪBAS CENTRS VII

SMAGI BOJĀTS

4 PASAULES TIRDZNIECĪBAS CENTRS IV

5 PASAULES TIRDZNIECĪBAS CENTRS V

L ONE LIBERTY PLAZA

D DEUTSCHE BANK Libertīstrīta 130

6 MUITAS NAMS Pasaules tirdzniecības centrs VI

ZT DT ZIEMEĻU UN DIENVIDU TILTIŅŠ

DAĻĒJI BOJĀTS

F2 PASAULES FINANSU CENTRS II

F3 PASAULES FINANSU CENTRS III

ZD ZIEMAS DĀRZS

[Norāde par autortiesībām]

As of October 4, 2001 3D Map of Lower Manhattan by Urban Data Solutions, Inc.

[Attēli]

Augšā: dienvidu tornis sabruka pirmais

Zemāk: daži meklēja patvērumu ”Watchtower” ēkās

Pa labi: katastrofas vietā nepārtraukti strādāja simtiem ugunsdzēsēju un glābēju

[Norādes par autortiesībām]

AP Photo/Jerry Torrens

Andrea Booher/FEMA News Photo

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

AP Photo/Marty Lederhandler

[Norāde par attēla autortiesībām 4. lpp.]

AP Photo/Suzanne Plunkett