Pie delfīniem uz Jaunzēlandes krastiem

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA JAUNZĒLANDĒ

 ”TAS ir vienīgais radījums, kas mīl cilvēku viņa paša dēļ,” rakstīja sengrieķu autors Plūtarhs. Par ko viņš runāja? Ne par vienu citu kā par delfīnu — zīdītāju, kas tuvu radniecīgs vaļiem.

Kā teikts enciklopēdijā The World Book Encyclopedia, ”daudzi zinātnieki uzskata, ka delfīni ir pieskaitāmi pie visgudrākajiem dzīvniekiem, tāpat kā šimpanzes un suņi.” Taču, kā atzīmēja Plūtarhs, delfīni interesējas par cilvēkiem ne tikai tāpēc, ka cer dabūt no tiem kaut ko ēdamu. Šķiet, daudziem delfīniem gluži vienkārši patīk mūsu sabiedrība. ”Lai gan delfīniem cilvēki varbūt nemaz nav vajadzīgi,” teikts grāmatā Mysteries of the Deep (Dzīļu noslēpumi), ”tie ir ziņkārīgi, un droši vien mūsu izdarības tiem sagādā tikpat daudz prieka kā mums viņējās.” No 32 jūras delfīnu sugām Jaunzēlandes ūdeņos mājo četras: parastais delfīns, afalīna, tumšais delfīns un augumā vismazākā delfīnu suga — Hektora delfīns. *

Daudz delfīnu mēdz uzturēties Jaunzēlandes gleznainajā Salu līcī. Degam nepacietībā tur nokļūt, tāpēc Raselas pilsētā iesēžamies kuģītī un dodamies ceļā. Pavadone stāsta, ka bez afalīnām un parastajiem delfīniem mums varbūt izdosies ieraudzīt arī tādus delfīnu ”brālēnus” kā zobenvaļus un pilotvaļus. Lai tos pamanītu, viņa iesaka pavērot, vai nav redzamas strūklas, ko šie dzīvnieki izšļāc izelpojot, vai to muguras spuras. ”Reizēm tie mūs ierauga pirmie,” viņa piebilst.

Ūdenī kopā ar delfīniem

Drīz vien mums priekšā parādās afalīnu lielie, tumšie, līdz četrus metrus garie silueti, un delfīnu muguras spuras šķietami bez jebkādas piepūles strauji šķeļ viļņus. Tie draiskodamies vizinās uz viļņa kuģa priekšgalā. Kuģītis apstājas, un mēs ar gidi uzmanīgi ieslīdam dziļajā, zaļganajā ūdenī, kur šie savvaļas delfīni ļauj mums peldēt kopā ar tiem.

Nonācis muguras spuru ielenkumā un īsti nesaprazdams, uz kuru pusi vispirms lai skatās, es dziļi ievelku elpu un bijīgā apbrīnā vēroju pelēkās ēnas, kas kustas zem manis. Viens no delfīniem uznirst, lai papētītu tuvāk, kas es tāds esmu, un tad uzgriež man savu balto vēderu. Lai gan delfīni turas gabaliņu nost no mums, to svilpieni ir labi dzirdami. Delfīni neliekas ne zinis par maniem mēģinājumiem  atdarināt to signālus, bet uz brīdi aizpeld, lai tad atkal parādītos un turpinātu mest savus lokus.

Medības un rotaļas

Kad esam atgriezušies uz klāja, kuģītis seko delfīniem uz mierīgu līci. Tur mēs ieraugām visapkārt lēkājam un šļakstināmies tik daudz delfīnu, ka nespējam ne saskaitīt. Patlaban delfīni ir aizņemti ar medībām. To ēdienkartē ietilpst galvenokārt kalmāri, zivis un vēžveidīgie. Mēs pat kļūstam par lieciniekiem norisei, kas atgādina zivju ķeršanas mācību stundu: māte, šķiet, apdullina nelielu zivtiņu ar savu ultraskaņas signālu, un mazulis mēģina to noķert, sizdams ar asti. Izskatās, ka delfīnēnam būs vajadzīgas papildu stundas!

Lielu daļu dienas delfīni pavada rotaļās un citās kopīgās nodarbībās. Lūk, kāds delfīns aiztraucas garām, dižmanīgi izrotājis savu muguras spuru ar ūdenszāli. Pavadone paskaidro, ka ūdenszāles delfīniem ir iemīļotas rotaļlietas, ko tie mēdz uzķert ar spuru vai purnu, lai pēc tam draiskotos pēc sirds patikas. Kad viens ir beidzis spēlēties, ūdenszāli paķer otrs un rotaļa turpinās.

”Skaņas attēli”

Lai precīzāk ”redzētu” apkārtējo zemūdens ainavu, delfīni izmanto savdabīgu eholokācijas sistēmu, izdodami skaņas, kas pēc frekvences līdzinās tām, ko lieto ultrasonogrāfijā. Delfīni raida savus klikšķus, un ”attēli”, ko tie uztver, palīdz tiem noteikt, kur atrodams medījums un citi interesanti objekti, piemēram, mēs — cilvēki. Savā starpā delfīni sazinās ar svilpieniem, kuru frekvence ir desmitreiz augstāka nekā cilvēku valodas skaņām un kuri tiek izdoti četrarpus reizes ātrāk. Tie nelieto valodu tādā nozīmē, kā to saprotam mēs, bet, šķiet, veido ”skaņas attēlus”.

Protams, mēs par delfīniem vēl daudz ko nezinām. Varbūt reiz pienāks diena, kad mēs tos spēsim pilnībā saprast un izdibināsim, kā tie domā un ko tie domā par mums. Pilni apbrīnas un siltu jūtu, mēs dodamies prom no šī skaistā, vientuļā līča ar dūmakā tītajām klintīm un baltajām smilšu pludmalēm un atstājam to delfīniem. Mūsu cieņa pret šiem radījumiem ir augusi, tāpat kā mūsu bijība pret to Radītāju. (Atklāsmes 4:11.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 18., 19. lpp.]

Zīdainis zem ūdens

Delfīni ir nevis zivis, bet zīdītāji. Tas nozīmē, ka delfīnu mazulis barojas ar pienu, kas rodas mātes ķermenī. Trīs gadu laikā, kamēr mazulis ir mātes aprūpē, viņa tam iemāca izdzīvošanai nepieciešamās iemaņas. Piemēram, viņa to apmāca, kā lietot eholokācijas sistēmu, arī īpašo ”parakstu”, ar ko tas beigs katru savu ”teikumu”. Tāpat jaunais delfīns no mātes mācās ķert zivis, pāroties un kontaktēties ar citiem delfīniem.

Delfīnēns, kas mātes ķermenī ir salocīts uz pusēm, piedzimst ar asti pa priekšu. Uz jaundzimušā sāniem ir redzamas vertikālas līnijas, kas palikušas locījuma vietās. Mazais delfīnēns zīž pienu peldējuma laikā, ar mātes kustību radīto hidrodinamisko spēku palīdzību visu laiku turēdamies viņai cieši blakus.

[Norāde par autortiesībām]

© Jeffrey L. Rotman/CORBIS

[Karte 19. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

JAUNZĒLANDE

Salu līcis

[Attēls 17. lpp.]

Afalīna

[Norāde par autortiesībām]

© Jeff Rotman

[Attēls 17. lpp.]

Hektora delfīns

[Norāde par autortiesībām]

Photo by Zoe Battersby

 [Attēls 18. lpp.]

Tumšais delfīns

[Norāde par autortiesībām]

Mark Jones

[Attēls 18. lpp.]

Parastie delfīni

[Norāde par autortiesībām]

© R.E. Barber/Visuals Unlimited