Pusaudzis, kas lepojas ar savu reliģiju

KAD Endrū bija 13 gadi, viņa klasei bija uzdots sagatavot darbu par tēmu ”Vēstures mantojums”. ”Sākumā man bija nodoms rakstīt par sava vectēva dzīvi,” viņš stāsta, ”bet pēc tam es sāku domāt: ”Es esmu Jehovas liecinieks, un šī man būtu lieliska iespēja runāt par savu ticību!”

Es nosaucu savu darbu ”Nelokāmība” un uzzīmēju lielu plakātu par Jehovas liecinieku vajāšanām nacistiskajā Vācijā. Starp uzskates līdzekļiem man bija apģērbs ar violetu trijstūri, kāds bija jāvalkā koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem Jehovas lieciniekiem, vairāki attēli un Kuserovu ģimenes vēstules. * Tāpat es biju nokopējis Jehovas liecinieku vēstuli Vācijas valdībai, kurā politiski neitrālā, tomēr stingrā veidā bija nosodīta netaisnīgā izturēšanās pret Jehovas lieciniekiem, un visi, kas gribēja, varēja to saņemt. Mana darba demonstrēšanas laikā nemitīgi tika rādīta videofilma Jehovas liecinieku nelokāmība nacistu laika vajāšanās. Biju izstādījis arī Bībeles, brošūras un bukletus.

Vispirms skolas vingrošanas zālē mūsu darbi tika rādīti visiem skolēniem un skolotājiem. Nākamajā vakarā bija uzaicināti ģimenes locekļi un draugi. Daudzi man uzdeva dažādus jautājumus, jo iepriekš neko nebija dzirdējuši par Jehovas liecinieku vajāšanām nacistu režīma laikā.”

Endrū atzīst, ka viņam bija nepieciešama drosme, lai runātu par savu ticību. ”Es sapratu, ka būs cilvēki, kas mani apsmies, bet arī zināju — ja es nerunāšu, es jutīšos briesmīgi,” stāsta Endrū. ”Šie kristieši bija gatavi atdot dzīvību, lai aizstāvētu savu ticību Jehovam, tāpēc man vismaz jābūt gatavam paciest kritiku, es nospriedu.”

Galu galā Endrū bija priecīgs, ka bija izmantojis izdevību sludināt. ”Man bija daudz sarunu par to, kāpēc mēs atsakāmies karot, un ieinteresēti cilvēki no manis pieņēma Bībeles, grāmatas un bukletus. Es neatceros nevienu citu reizi, kad būtu tik ļoti lepojies ar to, ka esmu Jehovas liecinieks.”

[Zemsvītras piezīme]