Viesos Olimpesa nacionālajā parkā

TĀ KĀ esmu uzaudzis netālu no leģendārā Olimpa kalna Eiropas dienvidos, man, gluži dabiski, kārojās uzzināt, kādas olimpiskas īpašības piemīt pussalai, kas iesniedzas Klusajā okeānā no Ziemeļamerikas krasta kaut kur tūkstošiem kilometru attālumā. Kāds draugs pieminēja, ka šajā tālajā nostūrī, kas atrodas 8000 kilometru uz ziemeļrietumiem no Amazones džungļiem, aug lietusmeži, un ar to pietika, lai manī pamostos vēlēšanās apciemot Olimpesa nacionālo parku.

Pirms brauciena papētījis dažus uzziņu avotus, es noskaidroju, ka šis vairāk nekā 3500 kvadrātkilometru lielais parks Amerikas Savienoto Valstu ziemeļrietumos, Vašingtonas štatā, ir aizraujoša dabas bagātību krātuve. Te, kur robotā piekraste un kalnu meži slēpjas Klusā okeāna dūmakā, aug milzīgi koki un klimats ir tik mitrs kā gandrīz nekur citur uz zemeslodes. Parkā slienas augsti kalni, kuru virsotnes klāj sniegs un pa kuru nogāzēm lēni slīd šļūdoņi, un lietusmežs te ir tikpat noslēpumains un tumšs kā Amazones krastos.

1788. gadā kāds angļu kapteinis nosauca augstāko, vairāk nekā 2400 metru augsto virsotni mītisko grieķu dievu leģendārā mājokļa vārdā par Olimpesa kalnu. Lai saglabātu šī apvidus neskarto dabu, 1938. gadā tika nodibināts Olimpesa nacionālais parks.

Lietusmeži Ziemeļamerikā?

Jaukā rudens rītā parka pārvaldē, kas izvietojusies Portandželosā, mūs ar sievu sagaida kāds garš un spēcīgs vīrs. Tas ir Maiks, vietējais iedzīvotājs un tūristu pavadonis, kurš ar lepnumu izrāda lietusmežu dārgumus tādiem ciemiņiem kā mēs. ”Lietusmeži varbūt ir visizcilākais no visa, ko var redzēt Olimpesa parkā,” viņš sacīja ar neslēptu sajūsmu. ”Parasti ar šo vārdu apzīmē tropu mežus. Mūsējie pieder pie ne tik plašajiem mērenās joslas lietusmežiem.” Kad es lūdzu sīkākus paskaidrojumus, Maiks tūlīt pat nosauc skaitļus: šos mežus dzirda neparasti bagātīgs lietus, kas līst Olimpisko kalnu rietumu nogāzēs, — nokrišņu daudzums ir aptuveni 2000 milimetru gadā krasta tuvumā un 4000 milimetru vai pat vairāk upju ielejās kalnu pakājē. Lielākā daļa lietusmežu aug trīs upju, Ho, Kvītsas un Kvinoltas, ielejās.

Gandrīz pusmetru biezā zemsega slāpē mūsu soļu troksni. Koki ir saauguši tik biezi, ka vēju nemaz nejūt un pat lietus, kas te līst tik bieži, rasina kā zaļgana migla. Saules gaisma sasniedz mūs tikai sīku, ņirbošu plankumiņu veidā. Pat vismaigākā putna dziesma izklausās skaļa, un laiku pa laikam kāds briedis kā brūns rēgs pavīd starp apsūnojušajiem stumbriem.

Kur koki aug uz kokiem

Meža zemsega ir tik bieza, ka sēklām reti rodas iespēja uzdīgt, tāpēc vairākums meža lielāko koku savulaik ir sākuši augt uz kritalām — nogāzušos, trūdošu koku stumbriem, kas uz tiem nokritušajām sēklām noder par bagātīgu barības vielu krājumu. Vairāki lieli koki, kas saauguši vienā līnijā uz kāda satrūdējuša giganta stumbra, šeit nav nekāds retums, un, tā kā kritalu ir ļoti daudz, vietām koki veido veselas kolonādes, it kā tie tīšuprāt būtu sastādīti taisnās rindās.

 Kad mēs atstājam lēzenās takas aiz sevis un kāpjam augstāk, mežs mainās un sāk dominēt milzīgas Klusā okeāna baltegles un kalnu baltegles. Olimpesa kalna nogāzēs ir 7 šļūdoņi, kuros ledus vietām ir 300 metru biezs, un visā kalnienē ir vairāk nekā 50 šļūdoņu.

Robotās virsotnes un sniegotās kraujas

Enerģiskais pārgājiens prasīja daudz spēka, kas mums bija jāatgūst, tāpēc nākamo dienu mēs sākām ar krietnām brokastīm kādā Portandželosas restorāniņā. Laipnā oficiante Arlīna, kas mūs apkalpoja, vairāk jūsmoja par šī apvidus sniegu, nevis lietu. Viņa apgalvoja, ka mēs nenieka nebūsim redzējuši no Olimpijas pussalas krāšņuma, ja nebūsim bijuši augstāk kalnos parka austrumdaļā, kur paceļas sniegiem klātas virsotnes.

Izbraucām no Portandželosas austrumu virzienā pa ceļu, kas ved uz Briežu parku, un drīz vien pārliecinājāmies, ka ceļš ir stāvs, lielākoties neasfaltēts un ļoti līkumots. Mūs atalgoja lieliskais skats uz ziemeļiem un dienvidiem — pār Huana de Fukas šaurumu uz Vankūveras salu un uz Olimpisko kalnu majestātisko, ledū mirdzošo vidieni. Kalnu pļavās mēs redzējām daudz briežu, kā arī dažus gleznus augus, kas neaug nekur citur uz zemes, piemēram, dūdnieku pulkstenīti un Fleta vijolīti.

Pēc tam mēs nonācām pie Orkāna grēdas. Nav grūti saprast, kāpēc ceļš, kas ved uz turieni, ir viens no parka populārākajiem kalnu maršrutiem. Tas ir labs ceļš, kas sākas netālu no parka pārvaldes un beidzas 1755 metru augstumā ziedošās pļavās tieši uz Olimpisko kalnu kraujas. No šejienes uz dienvidiem tālumā sniedzas sniegotu kalnu galotņu virkne, no kuras lejup, piepildīdami ielejas, slīd šļūdoņi. Kamēr mēs vērojām šo skatu, no rietumu puses šurp jau traucās biezi mākoņu vāli.

Kad sniegi atkāpjas no pļavām, tajās uzzied pirmās kalnu eritronijas, un turpmākos trīs mēnešus, cita citu nomainot, savus ziedus ver dažnedažādas krāsainas puķes. Uz krāšņo kalnu fona var ieraudzīt ganāmies briežus, un klinšu kraujās virs autoceļa dažkārt izdodas pamanīt kalnu kazas.

Klusā okeāna bangas

Lai nokļūtu pašās labākajās Olimpijas pludmalēs, ceļā jādodas nevis ar automašīnu, bet kājām. Mēs soļojām cauri mežam no austrumpuses pilsētiņas Forksas, līdz sasniedzām  pludmali, kur bēguma atstātajās lāmās ņudzēt ņudzēja bezgala interesanti ūdeņu iemītnieki. Aiz Tīvita raga uzdūrāmies Milžu Kapsētai — dīvainu, greizu piekrastes klinšu jūklim, pret kuru varenie Klusā okeāna viļņi sakuļas baltās putās. Koki šajos krastos ir nolīkuši gandrīz plakaniski līdz zemei, jo no okeāna neatņemdamies pūš brāzmains vējš. Gājām pa vējaino krastu, un mūsu acis valdzināja krastā izskaloto koku īpatnējās formas un gludi nopulētie akmeņi.

Mums Olimpesa nacionālais parks galvenokārt ir palicis atmiņā kā dabas nostūris, kur valda pirmatnējs skaistums un laiks, šķiet, stāv uz vietas. Tur mūsu sirdis piepildīja dziļa bijība pret Radītāju, ”kā rokā ir zemes dziļumi un kam pieder arī kalnu galotnes; Viņam pieder jūŗa, jo Viņš to ir radījis, un cietzeme, — Viņa rokas to ir veidojušas”. (Psalms 95:4, 5.) (Atsūtīts.)

[Papildmateriāls 25. lpp.]

Kāpēc te tik daudz līst?

Mitruma piesātinātie mākoņi, ko vējš no siltas Klusā okeāna piekrastes straumes nes iekšzemes virzienā, sastapuši ceļā šķērsli — augstos Olimpiskos kalnus —, ir spiesti celties augšup. Celdamies tie atdziest, un ūdens kondensējas un izkrīt bagātīga lietus vai sniega veidā, tāpēc kalnu rietumu nogāzes saņem vairāk nekā 3500 milimetru nokrišņu gadā. Pats Olimpesa kalns saņem aptuveni 5000 milimetru — galvenokārt sniega veidā. Taču zeme kalna austrumu pusē, kas atrodas aizvēnī, ir samērā sausa.

[Karte 22. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KLUSAIS OKEĀNS

KANĀDA

ASV

OLIMPESA NACIONĀLAIS PARKS

 [Attēli 23. lpp.]

Šļūdoņiem rotātā Olimpesa kalna pakājes klāj Ho lietusmežs

[Attēls 23. lpp.]

Homa ezers Dandženesas upes ielejas sākumā

[Attēli 24. lpp.]

Kalnu pļavās ganās daudz briežu un aug endēmiski augi, piemēram, Fleta vijolīte

[Attēls 24., 25. lpp.]

Kalalokas pludmale Klusā okeāna krastā

[Attēls 25. lpp.]

Solduka ūdenskritums

[Attēls 25. lpp.]

Krastā izskalots koks Rialto pludmalē