Vai bēgļi var atrast jaunu mājvietu?

”Nav vietas, labākas par mājām, lai cik vienkāršas tās būtu.” (Džons Hauards Peins.)

VISPIRMS bija karš, nebeidzams karš. Tad iestājās sausums, sausums, kam nebija gala. Sausumam pa pēdām sekoja bads. Un ļaudis pameta savas mājas, lai dotos meklēt ūdeni, iztiku un darbu.

Tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku ieradās robežpunktā. Bet iepriekšējos gados kaimiņvalsts jau bija uzņēmusi miljonu bēgļu, un vairāk tā nevēlējās ielaist. Policisti ar stekiem rokās modri sekoja, lai neviens netiktu pāri robežai.

Kāds imigrācijas dienesta darbinieks atklāti pateica, kāpēc netiek ielaisti jauni bēgļi: ”Viņi nemaksā nodokļus, sabojā ceļus un izcērt kokus. Viņi izlieto visu mūsu ūdeni. Nē, mēs vairs nevēlamies uzņemt bēgļus.” *

Šādas traģiskas ainas ir redzamas ļoti bieži. Cilvēkiem, kas zaudējuši savas mājas, kļūst aizvien grūtāk atrast jaunu mājvietu. ”Pieaugot patvēruma meklētāju skaitam, ir palielinājusies arī valstu nevēlēšanās sniegt šo patvērumu,” bija teikts kādā nesenā organizācijas Amnesty International ziņojumā.

Tie, kam izdodas nokļūt bēgļu nometnē, atrod zināmu drošību, taču bēgļu nometne nav mājas. Turklāt apstākļi šādās nometnēs bieži vien ir tālu no ideāla.

Dzīve bēgļu nometnēs

”Tur [dzimtajā pusē] tu vari aiziet bojā no lodes, bet šeit [bēgļu nometnē] tavi bērni var nomirt badā,” sūrojās kāds afrikāņu bēglis. Kā minēja šis izmisušais tēvs, daudzās nometnēs hroniski trūkst pārtikas un ūdens, valda slikti sanitārie apstākļi un nepietiek mājokļu. Tā iemesls ir ļoti vienkāršs. Attīstības valstis, kurās ierodas milzīgs daudzums bēgļu, ar grūtībām spēj nodrošināt iztiku pašas saviem pilsoņiem un nevar neko daudz palīdzēt bēgļu pūļiem, kas vēlas šķērsot to robežu. Bagātākās valstis, kas cīnās pašas ar savām problēmām, vilcinās piedāvāt palīdzību bēgļiem citās zemēs.

Kad 1994. gadā kādu Āfrikas valsti pameta vairāk nekā divi miljoni cilvēku, steigā izveidotajās bēgļu nometnēs neizbēgami trūka ūdens un piemērotu sanitāro apstākļu. Tāpēc uzliesmoja holeras epidēmija, kurā nomira tūkstošiem cilvēku. Situāciju vēl vairāk pasliktināja tas, ka kopā ar civilajiem bēgļiem nometnēs bija iekļuvuši bruņoti karotāji, kas drīz vien pārņēma savā ziņā piegādāto palīdzības sūtījumu sadali. Šī problēma nebija nekas jauns. ”Bruņotu personu klātbūtne bēgļu vidū pakļauj civiliedzīvotājus lielam riskam. Viņi tiek iebiedēti, apspiesti, un viņus mēģina ar varu rekrutēt militārajās vienībās,” teikts kādā ANO ziņojumā.

Kad valstī ierodas milzum daudz izsalkušu bēgļu, cieš arī vietējie iedzīvotāji. Austrumāfrikas lielo ezeru apvidū dažas amatpersonas izpauž savu neapmierinātību: ”[Bēgļi] likvidē mūsu pārtikas rezerves, izposta mūsu tīrumus, atņem mums ganāmpulkus, nodara postu nacionālajiem parkiem, izraisa badu un izplata epidēmijas ... Viņiem  tiek sūtīta pārtika, bet mēs nesaņemam neko.”

Taču vislielākā problēma ir tā, ka daudzas pagaidu nometnes kļūst par pastāvīgām apmešanās vietām. Piemēram, kādā Tuvo Austrumu zemē apmēram 200 000 bēgļu dzīvo nometnē, kas bija celta četrreiz mazākam cilvēku skaitam. ”Mums nav, kur iet,” sarūgtināts skaidroja viens no šīs nometnes iemītniekiem. Zemē, kas šos bēgļus ir uzņēmusi, viņiem ir noteikti stingri darba ierobežojumi, un 95 procenti bēgļu tiek uzskatīti par bezdarbniekiem vai nepietiekami nodarbinātiem. ”Es patiešām nezinu, no kā viņi iztiek,” atzina kāda amatpersona, kas risina šo bēgļu jautājumus.

Kaut arī apstākļi bēgļu nometnēs ir slikti, taču vēl grūtāk klājas tiem cilvēkiem, kas ir bijuši spiesti pamest mājas, bet nav varējuši atstāt savu valsti.

Bēgļi, kas nevar pamest savu valsti

Kā bija teikts ziņojumā, ko bija sagatavojis ANO Komisariāts bēgļu jautājumos, ”aizvien vairāk cilvēku visā pasaulē ir spiesti atstāt mājas, taču viņiem neizdodas pamest savu valsti; ar to saistītās milzīgās ciešanas, šīs problēmas apjoms un tās ietekme uz starptautisko mieru un drošību ir pamats satraukumam pasaules mērogā”. Vairāku iemeslu dēļ cilvēki, kas zaudējuši pajumti, ir daudz neaizsargātāki par tiem, kas raduši patvērumu citā valstī.

Neviena starptautiska organizācija nerūpējas par šo bēgļu labklājību, un masu saziņas līdzekļos par viņu bēdīgo stāvokli tikai paretam pavīd kāda skopa ziņa. Šo valstu valdības, iestigušas militāros konfliktos, vai nu nevēlas, vai nespēj viņiem palīdzēt. Kad steigā tiek pamestas bīstamās zonas, ģimenes bieži tiek izšķirtas. Tā kā bieži vien bēgļiem jāiet kājām, daudzi neiztur grūto ceļu un pa ceļam mirst.

Daudzi meklē patvērumu pilsētās, kur ir lemti nožēlojamai eksistencei būdās vai graustos. Citi izveido nometnes, bet tām savukārt dažreiz uzbrūk kaujinieki. Mirstība šo bēgļu vidū parasti ir augstāka nekā citu iedzīvotāju grupu vidū.

Pat palīdzības sūtījumi, kas domāti situācijas uzlabošanai, var izraisīt pretēju efektu. 2000. gada pārskatā par bēgļu stāvokli pasaulē ir rakstīts: ”20. gadsimta pēdējos desmit gados humānās palīdzības organizācijas, kas darbojas kara plosītās valstīs, ir glābušas dzīvību tūkstošiem cilvēku un ir daudz darījušas, lai mazinātu ļaužu ciešanas. Taču viena no būtiskākajām mācībām, ko snieguši pēdējie desmit gadi, ir tā, ka konfliktsituācijās  karojošās partijas var viegli manipulēt ar humāno palīdzību, un tādā veidā bez iepriekšēja nodoma tiek stiprinātas tās varas pozīcijas, kura ir atbildīga par cilvēktiesību pārkāpumiem. Turklāt humānās palīdzības organizāciju sūtījumi var stiprināt kara ekonomiku, tā veicinot un ievelkot garumā karadarbību.”

Labākas dzīves meklējumos

Pieaug ne tikai dažādu bēgļu, bet arī imigrantu skaits, un tā iemesli ir vairāki. Plaisa, kas šķir pasaules bagātās un nabadzīgās valstis, aizvien padziļinās, televīzija ik dienas pasaules nabadzīgākajiem iedzīvotājiem rāda, cik grezna dzīve ir dažās valstīs. Ir kļuvis vieglāk ceļot pa pasauli un šķērsot valstu robežas. Arī pilsoņu kari, kā arī etniskā un reliģiskā diskriminācija liek cilvēkiem domāt par pārcelšanos uz pārtikušām zemēm.

Bet, kaut arī daļai imigrantu, īpaši tiem, kam daži radinieki jau dzīvo rūpnieciski attīstītajās valstīs, izdodas sekmīgi pārcelties, citi piedzīvo rūgtu vilšanos. Sevišķi apdraudēti ir tie, kas nokļūst cilvēku kontrabandistu rokās. (Skat. materiālu 8., 9. lappusē, kā arī zemāk šajā lappusē.) Tāpēc, ja kāda ģimene aiz ekonomiskiem apsvērumiem grib pārcelties uz citu valsti, ir rūpīgi jāapsver visas iespējamās briesmas.

1996. gadā Vidusjūrā apgāzās kāda veca liellaiva un noslīka 280 cilvēki. Bojāgājušie bija emigranti no Indijas, Pakistānas un Šrilankas, kuri par savu braucienu uz Eiropu bija samaksājuši 6000 līdz 8000 dolāru. Jau pirms liellaivas nogrimšanas viņi nedēļām ilgi bija cietuši badu, slāpes un varmācīgu izturēšanos. Ceļojums uz ”pārticības zemi” viņiem bija izvērties par briesmīgu murgu, kas galu galā beidzās ar traģēdiju.

Gandrīz katrs bēglis vai nelegālais imigrants var dalīties bēdīgā pieredzē. Lai kāda iemesla dēļ šie cilvēki būtu pametuši savu dzimto pusi — kara, vajāšanu vai nabadzības dēļ —, viņu ciešanas rada dažus jautājumus, piemēram: vai šī problēma reiz tiks atrisināta? Vai arī bēgļu straumes tikai joprojām pieaugs?

[Zemsvītras piezīme]

 [Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

Nelegālo imigrantu liktenis

Pasaulē ir ne tikai daudz bēgļu, bet arī 15 līdz 30 miljoni nelegālo imigrantu. Lielākoties tie ir cilvēki, kas cer, nokļuvuši bagātā valstī, izbēgt no nabadzības un varbūt arī no aizspriedumainas attieksmes un vajāšanas.

Tā kā pēdējos gados ir samazinājusies iespēja daudzās valstīs ieceļot legāli, ir sazēlusi cilvēku kontrabanda. Starptautiskajām noziedzīgajām organizācijām tā tagad ir kļuvusi par ļoti ienesīgu nodarbošanos — pēc dažu izmeklētāju aprēķiniem, nelegālo imigrantu vešana, kas pašām bandām nesagādā nekādu lielo risku, gadā nes 12 miljardu dolāru lielu peļņu. ANO ģenerālsekretāra vietnieks Pino Arlaki to nosauca par ”visstraujāk augošo kriminālo biznesu pasaulē”.

Nelegālos imigrantus neaizsargā likums, turklāt kontrabandisti parasti viņiem atņem pases. Viņus nežēlīgi ekspluatē dažādos rūpniecības, zivsaimniecības un lauksaimniecības uzņēmumos, vai arī viņus izdzen dažādos mājas darbos. Daudzas sievietes tiek padarītas par prostitūtām. Ja varas iestādes nelegālos imigrantus pieķer, viņus bez žēlastības izraida no valsts. Tie imigranti, kas nav mierā ar smagajiem darba apstākļiem, tiek piekauti vai seksuāli izmantoti, vai arī noziedznieki piedraud izrēķināties ar viņu mājās palikušajiem ģimenes locekļiem.

Bieži vien noziedznieku bandas potenciālajiem imigrantiem piesola sagādāt labi apmaksātu darbu, un trūcīgas ģimenes ieķīlā visu savu īpašumu tikai tāpēc vien, lai vienu ģimenes locekli nosūtītu uz Eiropu vai Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja imigrants nespēj samaksāt kontrabandistiem ceļošanas izdevumus, viņam liek parādu atstrādāt, un reizēm tas var sasniegt pat 40 000 dolāru. Apsolītā ”jaunā dzīve” izrādās verdzība.

[Attēls]

Nelegālie bēgļi Spānijā

 [Papildmateriāls/Attēls 9. lpp.]

Zaudētā nevainība

Ģimene, kurā uzauga Siri, dzīvoja kalnainā apvidū Dienvidaustrumāzijā un audzēja rīsu. Reiz kāda sieviete meitenes vecākiem pastāstīja, ka viņa varot dabūt Siri labi apmaksātu darbu pilsētā un piedāvāja par to vecākiem 2000 dolāru. Kalnu zemniekiem tā bija vesela bagātība, no kuras bija grūti atteikties. Taču Siri drīz vien nonāca publiskajā namā, kur tika turēta kā gūstekne. Publiskā nama īpašnieki Siri paziņoja, ka viņai jāatdod 8000 dolāru, lai nokļūtu brīvībā. Meitenei toreiz bija tikai 15 gadu.

Protams, Siri nespēja atdot parādu. Ar sitieniem un seksuālu vardarbību viņu piespieda strādāt publiskajā namā. Kamēr vien viņu var izmantot, viņai nav nekādu cerību uz atbrīvošanu. Skarbā realitāte ir tāda, ka daudzas prostitūtas atlaiž vienīgi tad, kad viņām neatliek nekas cits kā pēc atgriešanās dzimtajā ciematā nomirt ar AIDS.

Šāda tirdzniecība zeļ arī citās pasaules malās. 1999. gadā ziņojumā par sieviešu nelegālu ievešanu Amerikas Savienotajās Valstīs bija teikts, ka, saskaņā ar aprēķiniem, ik gadus šajā zemē nelegāli tiek ievests 700 000 līdz 2 000 000 sieviešu un bērnu un liela daļa tiek spiesta nodarboties ar prostitūciju. Dažas tiek apmānītas, citas tiek nolaupītas, bet gandrīz visas piespiež strādāt pret savu gribu. Kāda austrumeiropiete — pusaudze, ko izdevās izraut no suteneru bandas nagiem, — par saviem nolaupītājiem teica: ”Es nekad nebiju varējusi iedomāties, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams. Šie cilvēki ir kā zvēri.”

Daži nelaimīgie upuri pat tiek savervēti bēgļu nometnēs, kur sievietēm ir ārkārtīgi grūti pretoties solījumiem, ka viņām Eiropā vai Amerikā tiks sagādāts labi apmaksāts darbs. Neskaitāmām sievietēm labākas dzīves meklējumi beidzas ar seksuālu verdzību.

[Papildmateriāls/Attēli 10. lpp.]

Apsveriet visu, pirms imigrējat ekonomisku apsvērumu dēļ

Tā kā cilvēku kontrabandā ir iesaistīti daudzi noziedzīgi grupējumi un attīstītajās valstīs ir grūti ieceļot legāli, vīriem un tēviem pirms lēmuma pieņemšanas ir rūpīgi jāapdomā tālāk minētie jautājumi.

1. Vai ekonomiskā situācija jūsu valstī patiešām ir tik slikta, ka vai nu vienam, vai visiem ģimenes locekļiem jāpārceļas uz valsti ar augstāku dzīves līmeni?

2. Cik daudz naudas jums jāaizņemas, lai samaksātu par ceļu, un kā šis parāds tiks atdots?

3. Vai ir vērts šķirt ģimenes locekļus materiālu labumu dēļ, kurus varbūt nemaz neizdosies iegūt? Daudziem nelegālajiem imigrantiem attīstītajās valstīs nemaz neizdodas atrast pastāvīgu darbu.

4. Vai ir prātīgi ticēt stāstiem par lielām algām un sociālajiem labumiem? Bībelē teikts: ”Nesapratīgais visam tic, bet gudrais novēro un pārbauda savus soļus.” (Salamana Pamācības 14:15.)

5. Kāda ir garantija, ka jūs nenonāksiet noziedzīgas organizācijas rokās?

6. Vai jūs apzināties, ka gadījumā, ja šo braucienu organizē noziedzīgs grupējums, jūsu sievu vai meitu varbūt piespiedīs nodarboties ar prostitūciju?

7. Vai jūs apzināties, ka, ieceļojuši valstī nelegāli, jūs varat nedabūt pastāvīgu darbu un jūs var izraidīt no valsts, un tādā gadījumā jūs zaudēsiet visu ceļojumā ieguldīto naudu?

8. Vai jūs saprotat, ka, kļūstot par nelegāliem imigrantiem, lai tikai iekļūtu bagātā valstī, jūs rīkojaties negodīgi un pārkāpjat valsts likumus? (Mateja 22:21; Ebrejiem 13:18.)

[Shēma/Karte 8., 9. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Bēgļu un imigrantu ceļi

Rajoni, kur ir visvairāk bēgļu

→ Galvenie imigrantu ceļi

[Norādes par autortiesībām]

Avoti: The State of the World’s Refugees; The Global Migration Crisis; and World Refugee Survey 1999.

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 7. lpp.]

Bēgle, kurai vēl nav vietas, kur apmesties

[Norāde par autortiesībām]

UN PHOTO 186226/M. Grafman