Zebra — Āfrikas nevaldāmais zirgs

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ĀFRIKĀ

SIMTIEM zebru auļo pāri Āfrikas zālainajiem līdzenumiem. Spēcīgo kustību ritmā zib dzīvnieku svītrotie sāni un šūpojas biezām krēpēm noaugušie kakli. Soļu dipoņa, zebru kājām sitoties pret saules izkveldēto zemi, piedimdina visu līdzenumu, un baram aiz muguras paceļas sarkanu putekļu mākonis, kas saskatāms vēl kilometriem tālu. Zebras traucas uz priekšu brīvas un neapturamas.

Tad it kā pēc kāda neredzama signāla tās palēnina gaitu un apstājas. Ar saviem lielajiem, spēcīgajiem zobiem plūkdamas sauso zāli, zebras ne mirkli nezaudē modrību: tās ik pa brīdim paceļ galvu, ieklausās un osta gaisu. Kad vējš līdz viņu ausīm atnes tālas lauvas rēciena skaņas, zebras sastingst, jo šīs skaņas viņas labi pazīst. Saslietām ausīm un nekustīgām, zāles pilnām mutēm visas skatās virzienā, no kura ir atskanējusi rēkoņa. Pārliecinājušās, ka tūlītējas briesmas nedraud, zebras noliec galvu un atsāk ēst.

Kad saules svelme pieņemas, tās atkal dodas ceļā un, ūdens smaržas pievilinātas, auļo upes virzienā. Pie upes augstā krasta tās apstājas un lūkojas lejup brūnajā, lēnajā straumē, sprauslādamas un ar priekškājām kārpīdamas sauso zemi. Zebras vilcinās doties lejā, apzinādamās briesmas, ko sevī slēpj rāmais ūdens klajs. Tomēr, stipro slāpju dzītas, dažas sāk virzīties uz priekšu, un visbeidzot viss bars ar izmisīgu rāvienu traucas pie ūdens. Kad dzīvnieki ir remdējuši slāpes, tie pagriežas un dodas atpakaļ uz plašajiem līdzenumiem.

 Tuvojoties vakaram, zebru bars nesteidzīgi bradā pa līdzenuma garo zāli. Uz Āfrikas līdzenumu fona rietošās saules tumšsarkanajā gaismā zebras izskatās majestātiski skaistas.

Svītrainas un sabiedriskas

Dienas kārtība zebrām allaž ir vienāda — tās nemitīgi pārvietojas barības un ūdens meklējumos. Ganīdamās zāļainos līdzenumos, zebras ir brangas un tīras, un svītrainā āda izskatās kā nostiepta pāri muskuļainajiem ķermeņiem. Šīs svītras ir unikālas — kā daži uzskata, nav iespējams atrast divus pilnīgi vienādus paraugus. Svītrainā ķermeņa krāsojuma dēļ zebras izskatās diezgan ekscentriski citu dzīvnieku vidū un tajā pašā laikā labi iederas Āfrikas pirmatnīgās dabas ainā.

Zebras pēc savas dabas ir ļoti sabiedriskas. Atsevišķas zebras veido ciešas attiecības, kas var ilgt visu mūžu. Zebru ganāmpulks, kurā mēdz būt vairāki tūkstoši dzīvnieku, sastāv no ģimenēm, ko veido ērzelis un viņa ķēves. Šajās ģimenēs valda stingra kārtība, ko nodrošina ģimenes locekļu iedalījums pēc to stāvokļa. Vadošā ķēve nosaka ģimenes pārvietošanos. Viņa šajos klejojumos uzņemas vadību, bet pārējās ķēves ar saviem kumeļiem, sakārtojušies ierindā pēc to stāvokļa, viņai seko. Tomēr atbildīgais par ģimeni ir ērzelis. Ja ērzelis grib, lai ģimene mainītu kursu, viņš pieauļo pie vadošās ķēves un, piebikstot tai, norāda jauno virzienu.

Zebrām patīk, ka citas zebras tās tīra, tāpēc tās bieži var redzēt berzējamies citu gar citas sāniem, pleciem un muguru. Šķiet, tādā veidā zebras stiprina savas ģimenes saites, un zebrēni ar šo procedūru saskaras jau dažas dienas pēc piedzimšanas. Ja kādā brīdī starp ģimenes locekļiem nav neviena, kas zebru varētu uzpost, viņa izvārtās zemē vai paberž niezošos sānus gar koku, termītu pauguru vai kādu citu nekustīgu priekšmetu.

Cīņa par izdzīvošanu

Zebras dzīve ir pilna briesmu. Lauvas, hiēnsuņi, hiēnas, leopardi un krokodili uzskata šo 250 kilogramu smago dzīvnieku par labu medījumu. Zebra spēj skriet ar ātrumu 55 kilometri stundā, taču gadās, ka plēsoņas to pārsteidz, izmantodami pēkšņu uzbrukumu vai viltību. Lai tiktu pie laupījuma, lauvas ierīko slēpņus, krokodili nomaskējas duļķainajā ūdenī, bet leopardi izmanto tumsas aizsegu.

Zebras izredzes palikt dzīvai ir atkarīgas no viņas pašas modrības un no bara kopīgās rīcības. Naktī, kad lielākā bara daļa guļ, dažas zebras vienmēr paliek nomodā, ieklausīdamās nakts trokšņos un sargādamas pārējās. Ja zebra ierauga tuvojamies plēsēju, viņa sāk sprauslāt, tādā veidā signalizējot  par briesmām pārējam baram. Kad bars bēg un kāds no tā locekļiem slimības vai vecuma dēļ netiek pārējiem līdzi, zebras parasti samazina tempu un to pagaida. Tāpat kritiskās situācijās ērzelis bezbailīgi nostājas starp ķēvēm un uzbrucēju, kož un sper tam, lai pārējie tikmēr varētu paglābties.

Par vienotību, kāda valda zebru ģimenes locekļu starpā, liecina kāds gadījums, par kura aculiecinieku kļuva naturālists Hugo van Laviks, atrazdamies Serengeti plato (Āfrika). Viņš stāsta, kā hiēnsuņu baram, vajājot zebru ganāmpulku, bija izdevies nošķirt no pārējiem vienu zebru ķēvi un divus tās kumeļus — vienu apmēram gadu vecu, otru pavisam mazu. Kamēr pārējais bars auļoja prom, māte un lielākais zebrēns drosmīgi atsita hiēnsuņu uzbrukumu. Pakāpeniski hiēnsuņi kļuva arvien agresīvāki, savukārt ķēve un gadu vecais kumeļš sāka pagurt. Iznākumu nebija grūti paredzēt. ”Pēkšņi es jutu nodrebam zemi un, paskatījies apkārt, sev par pārsteigumu ieraudzīju, ka desmit zebras atgriežas,” atceras van Laviks. Nākamajā mirklī šīs zebras iekļāva ķēvi un tās bērnus ciešā lokā un aizaulekšoja kopā ar tiem virzienā, no kura bija ieradušās. Hiēnsuņi vēl kādus 50 metrus dzinās viņām pakaļ, bet, nespēdami piekļūt ķēvei un kumeļiem, drīz vien padevās.”

Rūpes par pēcnācējiem

Zebru ķēve cītīgi sargā savu jaunpiedzimušo un sākumā turas ar viņu atstatus no pārējā  bara. Šajā laikā zebrēnam ir iespējams nodibināt ar savu māti ciešas savstarpējas attiecības. Mazulis iegaumē melnbalto svītru rakstu, kāds ir tikai viņa mātei. Ar laiku viņš iemācās atšķirt citu zebru vidū savas mātes balsi, smaržu un svītraino ķermeņa krāsojumu un nesajauc to ne ar vienu citu.

Zebru mazuļi nepiedzimst ar raksturīgajām melnbaltajām svītrām, kādas ir viņu vecākiem. Viņu svītras ir sarkanbrūnas, un melnas tās kļūst tikai ar laiku. Lielākos baros zebrēni no vairākām ģimenēm sapulcējas kopā, lai nodotos rotaļām. Tie ķer cits citu, spārdās un skraidelē starp pieaugušajiem, kas dažkārt tiem pievienojas šajās draiskulībās. Tāpat zebrēni sev izdomā rotaļas, spriņģojot uz savām trauslajām kājiņām un tvarstot putnus un citus mazus dzīvniekus. Uz jaukajiem zebru mazuļiem ar viņu garajām, slaidajām kājām, lielajām, melnajām acīm un spožo, mīksto spalvu ir prieks noskatīties.

Mežonīgas un skaistas

Mūsdienās joprojām var redzēt zebras, kas, mežonīgas un brīvas, milzīgos ganāmpulkos auļo pāri plašajiem, zeltainajiem Āfrikas līdzenumiem. Tas ir iespaidīgs skats.

Kurš gan nepiekritīs, ka zebras ar tām raksturīgo unikālo svītrojumu, izcilo lojalitāti pret savu ģimeni un mežonīgo un brīvo garu ir majestātiski un brīnišķīgi radījumi? Uzzinot par šo dzīvnieku vairāk, mēs varam atbildēt uz jautājumu, kas tika uzdots pirms vairākiem tūkstošiem gadu: ”Kas tad ir savā vaļā palaidis meža ēzeli [”zebru”, NW]?” (Ījaba 39:5.) Atbilde ir skaidra: tas ir visu dzīvo būtņu Radītājs — Dievs Jehova.

[Papildmateriāls 14. lpp.]

Kāpēc zebras ir svītrainas?

Tiem, kas tic evolūcijai, atbildēt uz jautājumu, kāpēc zebrām ir svītras, nav viegli. Daži ir izteikuši viedokli, ka tās pilda brīdinājuma funkcijas. Taču ir acīmredzams, ka lauvas un citi lieli plēsēji ne mazākajā mērā nebaidās no zebras svītrām.

Citi ir izteikuši minējumu, ka svītras varētu būt līdzeklis partnera piesaistīšanai. Bet, tā kā svītrains ir nevis viens zebru dzimums, bet visas zebras, šis minējums nešķiet ticams.

Vēl viena teorija ir tāda, ka melnbaltais krāsojums zebrām ir attīstījies tāpēc, lai atstarotu svelmainos Āfrikas saules starus un pasargātu zebras no karstuma. Bet tad rodas jautājums, kāpēc šādu svītru nav arī citiem dzīvniekiem.

Saskaņā ar vienu no visplašāk izplatītajām teorijām, zebrām svītras ir izveidojušās kā maskēšanās līdzeklis. Zinātnieki ir atklājuši, ka svelme, kas ceļas uz augšu no Āfrikas līdzenumiem, deformē un padara neskaidrus zebru apveidus, tāpēc iztālēm šos dzīvniekus ir grūti pamanīt. Taču no šāda maskēšanās līdzekļa būtu mazs labums, jo lauvas — zebru galvenie ienaidnieki — uzbrūk vienīgi no neliela attāluma.

Tāpat pastāv uzskats, ka, panikā bēgot, zebru bars ar savām svītrām apmulsina lauvas, traucējot tām koncentrēties uz atsevišķiem dzīvniekiem. Taču savvaļā izdarītie pētījumi liecina, ka, medījot zebras, lauvas ir tikpat veiklas un sekmīgas kā medījot jebkuru citu dzīvnieku.

Vēl lielāku neskaidrību šajā jautājumā rada fakts, ka dažkārt svītras zebrām nevis palīdz, bet drīzāk traucē. Naktī mēness apspīdētos līdzenumos melnbaltā ķermeņa krāsojuma dēļ zebras ir pat vieglāk pamanāmas nekā vienkrāsainie dzīvnieki. Tā kā lauvas parasti medī naktī, šāds ķermeņa krāsojums zebras nostāda visai neizdevīgā stāvoklī.

Bet kāpēc tad zebras ir svītrainas? Norāde uz atbildi slēpjas kādā vienkāršā izteikumā, proti, ”tā Kunga roka to visu.. ir darījusi”. (Ījaba 12:9.) Jā, veidojot dažādus dzīvniekus, Radītājs ikvienam no tiem ir piešķīris raksturīgas īpašības, kuras tiem ir nepieciešamas dzīvei uz zemes, bet kuru nozīmi cilvēki, iespējams, vēl līdz galam neizprot. Taču tam, kādus Radītājs ir izveidojis dzīvniekus, ir vēl kāds mērķis — lai tie iepriecinātu cilvēka sirdi. Novērtējot visa radītā skaistumu, daudzus pārņem tādas pašas izjūtas, kādas pirms daudziem gadsimtiem savos vārdos pauda Dāvids: ”Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radījumu pilna.” (Psalms 104:24.)