Smaržas laika ritumā
Smaržas laika ritumā
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA MEKSIKĀ
Smaržām ir ļoti sena vēsture. Pastāv uzskats, ka pirmie soļi smaržvielu izmantošanā saistīti ar senām reliģiskām ceremonijām, kuru laikā tika dedzināti augu balzami un sveķi smaržīgu dūmu iegūšanai. Ir liecības, ka smaržas bijušas pazīstamas jau senajā Ēģiptē. Kad tika atklātas faraona Tutanhamona kapenes, tajās tika atrasti vairāk nekā 3000 smaržvielu trauciņi, kas vēl glabāja kaut ko no šo smaržu aromāta, kaut arī bija pagājuši vairāk nekā trīs tūkstoši gadu!
Tūkstoš piecsimt gadu pirms mūsu ēras izraēliešu priesteri izmantoja svēto svaidāmo eļļu, kuras sastāvā, kas bija izveidots pēc Dieva norādījumiem, ietilpa ”vislabākās svaidāmās zāles”. (2. Mozus 30:23—33.) Smaržīgas ziedes ebreji izmantoja kosmētiskos un medicīniskos nolūkos, kā arī miruša cilvēka ķermeņa sagatavošanai bērēm — dezinfekcijai un nepatīkamas smakas novēršanai. Piemēram, sievietes, kas devās uz Jēzus kapu, bija paņēmušas līdzi ”smaržīgas svaidāmās zāles”, lai ieziestu Jēzus ķermeni. (Lūkas 23:56; 24:1.) Izraēlā ciemiņa kāju ieziešana ar smaržīgu eļļu tika uzskatīta par viesmīlības apliecinājumu. (Lūkas 7:37—46.)
Ir ziņas, ka pirmajā gadsimtā Romā viena gada laikā izlietots aptuveni 2800 tonnu vīraka un 550 tonnu mirru. Šādas smaržīgas vielas reiz tika dāvinātas arī mazajam Jēzum. (Mateja 2:1, 11.) Lai aromatizētu gaisu kādu viesību laikā, mūsu ēras 54. gadā Romas imperators Nerons esot iztērējis summu, kas atbilst apmēram 60 000 latu. Pa īpašām mielasta zālēs noslēptām caurulītēm pār viesiem tika izsmidzināts smaržūdens. Mūsu ēras 7. gadsimtā smaržas plaši sāka lietot ķīnieši, un viņi izmantoja arī sauso smaržu maisiņus. Viduslaikos smaržas tika izmantotas zemēs, kur dominēja islāma kultūra, un īpaši iecienītas tur bija smaržas ar rožu aromātu.
17. gadsimtā Francijā bija tik labi attīstīta parfīmu rūpnieciskā izgatavošana, ka Luija XV galms ticis nosaukts par ”iesmaržoto galmu”. Cilvēki ne tikvien smaržojās paši, bet arī iesmaržoja apģērbu, cimdus, vēdekļus un pat mēbeles.
Odekolonu izgudroja 18. gadsimtā, un to mēdza pievienot vannas ūdenim, sajaukt ar vīnu, uzpilināt uz cukura gabaliņa, kuru tad sūkāja elpas atsvaidzināšanai, kā arī lietot ārstnieciskos nolūkos — klizmām un sautējošām kompresēm. 19. gadsimtā sāka izgatavot sintētiskās smaržas, un tā pārdošanā parādījās pirmās smaržas, kas nebija lietojamas medicīniskiem mērķiem. Šodien parfimērijas rūpniecība nes miljoniem dolāru lielu peļņu. *
[Zemsvītras piezīme]
^ 7. rk. Jautājums par alerģiju pret smaržām ir apspriests 2000. gada 8. augusta numurā.
[Attēls 31. lpp.]
Smaržvielu trauciņš no Tutanhamona kapenēm; 14. gadsimts pirms mūsu ēras, Ēģipte
[Norāde par autortiesībām]
Werner Forman/Egyptian Museum, Cairo, Egypt/Art Resource, NY
[Attēls 31. lpp.]
5. gadsimts pirms mūsu ēras, Grieķija
[Norāde par autortiesībām]
Musée du Louvre, Paris
[Attēls 31. lpp.]
Mūsu ēras 18. gadsimts, Francija
[Norāde par autortiesībām]
Avec lʹaimable autorisation du Musée de la Parfumerie Fragonard, Paris
[Attēls 31. lpp.]
Mūsdienu smaržu flakons