Jauniešu jautājumi

Ja nu es satieku kādu no skolas?

”Doties pirmdienā uz skolu bija īstas mokas. Ja kāds no maniem draugiem brīvdienās bija mani redzējis, es jau mājās sacerēju dažādus izskaidrojumus. Piemēram, es stāstīju, ka biju vākt naudu leiboristu partijai.” (Džeimss, Anglija)

”Skolasbiedri, kas bija mani redzējuši, mani izsmēja. Es jutu ārkārtīgi lielu spiedienu.” (Debora, Brazīlija)

KĀPĒC šie jaunieši tik ļoti baidījās, ka draugi varētu viņus ieraudzīt? Vai viņi nodarbojās ar kaut ko pretlikumīgu? Nē, gluži otrādi — viņi darīja visgodājamāko un svarīgāko darbu no visiem, kādi mūsdienās tiek darīti visā pasaulē. Viņi pildīja uzdevumu, ko Jēzus bija pavēlējis veikt, sacīdams: ”Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, ..tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mateja 28:19, 20.)

Pēc ASV Gelapa institūta aptaujas datiem, Dievam tic vairāk nekā 90 procenti pusaudžu. Apmēram puse no viņiem katru nedēļu apmeklē baznīcu. Kaut arī daudzi jaunieši iesaistās baznīcas darbībā, piemēram, dzied baznīcas korī, tikai retais no viņiem runā ar saviem skolasbiedriem par Dievu. Turpretī Jehovas liecinieki visā pasaulē ir pazīstami ar to, ka iet pie cilvēkiem mājās un viņiem sludina. Arī tūkstošiem gados jaunu Jehovas liecinieku dara šo darbu.

Ja tu esi Jehovas liecinieks, arī tu, bez šaubām, sludini labo vēsti. Bet tas nenozīmē, ka to darīt tev noteikti ir viegli. Iespējams, tāpat kā jauniešiem, kuru vārdi bija citēti raksta ievadā, doma, ka tu varētu satikt kalpošanā kādu no skolas, tevī vieš nemieru. Dženija, kas dzīvo Anglijā, atzīst: ”Es ar šausmām atceros, kā viens no skolasbiedriem mani ieraudzīja izejamās drēbēs — svārkos un ar somu rokās. Tik priekšzīmīgi ģērbusies es skolā nekad neparādījos.”

Dažiem jauniem kristiešiem bailes satikt kādu no skolas ir tik spēcīgas, ka viņi ķeras pie dažādām viltībām. Kāds jaunietis, vārdā Leons, stāsta: ”Es pazīstu kādu jaunu Jehovas liecinieku, kurš kalpošanā valkā jaku ar kapuci, lai, satiekot draugus no skolas, varētu to  novilkt pāri sejai.” Citi jaunieši vienkārši izvairās sludināt noteiktos rajonos. ”Es atceros, ka es lūdzu Jehovu, kaut mēs nesludinātu mājās, kas atradās noteiktā ielā, jo es zināju, ka tajās dzīvo daudzi no manas skolas,” atceras Saimons.

Ir normāli justies nedaudz satrauktam, domājot par iespēju sludināšanā satikt kādu paziņu. Taču, pieļaujot, ka šīs bailes valda pār tevi, tu sev nodarītu vienīgi ļaunu. ”Man bija tik slikta attieksme pret sludināšanu, ka tas negatīvi ietekmēja manu garīgumu,” atzīst Vācijā dzīvojošā Alīsija.

Bet vai vispār vajag sludināt — īpaši, ja tas tev sagādā grūtības? Lai atbildētu uz šo jautājumu, pārdomāsim, kāpēc Dievs ir licis tev to darīt. Pēc tam apspriedīsim, kā ar apņēmīgām pūlēm ir iespējams pārvarēt bailes.

Pienākums sludināt

Vispirms tev būtu labi zināt, ka runāt ar citiem par savu ticību nav nekas jauns vai neparasts. Dievbijīgi vīrieši un sievietes to ir darījuši jau kopš seniem laikiem. Piemēram, Noa ir labi pazīstams kā cilvēks, kas ir uzbūvējis milzīgu šķirstu. (1. Mozus 6:14—16.) Bet, saskaņā ar 2. Pētera 2:5, viņš bija arī ”taisnības sludinātājs”. Noa juta pienākumu brīdināt citus par gaidāmo iznīcināšanu. (Mateja 24:37—39.)

Vēlāk arī ebreji runāja ar citiem par savu ticību, kaut arī viņiem netika dota pavēle sludināt neebrejiem. Tādā veidā svešzemniece, vārdā Rute, uzzināja par Jehovu. Juzdamās dziļi pateicīga savai vīramātei Naomijai, kas pēc tautības bija ebrejiete, Rute teica: ”Tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs.” (Rutes 1:16.) Ķēniņš Salamans norādīja, ka daudzi cittautieši nāks pielūgt Jehovu viņa templī, jo būs dzirdējuši par viņa ”lielo slavu”. (1. Ķēniņu 8:41, 42.)

Ja reiz šie senie Dieva kalpi, nesaņēmuši īpašu pavēli, runāja par savu ticību ar citiem, cik gan vairāk kristiešiem mūsdienās, kad ir dota pavēle sludināt Valstības labo vēsti, būtu jājūt pienākums to darīt! (Mateja 24:14.) Šādu pienākumu juta arī apustulis Pāvils, un mums būtu viņam jālīdzinās. (1. Korintiešiem 9:16.) No tā, vai sludinām evaņģēliju, ir atkarīgas mūsu izredzes izglābties. Romiešiem 10:9, 10 ir teikts: ”Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu, ..tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību — pestīšana.”

Kur tu vari dot šādu ”mutes liecību”? Kaut arī neformāla sludināšana ir labs liecināšanas veids, viens no efektīvākajiem paņēmieniem, kā darīt zināmu cilvēkiem labo vēsti, joprojām ir sludināšana pa mājām. (Apustuļu darbi 5:42; 20:20.) Vai tu esi atbrīvots no piedalīšanās šajā darbā, tāpēc ka esi jauns? Nē, tā nav. 148. psalmā, 12. un 13. pantā, ir lasāma šāda pavēle: ”Jaunekļi un jaunavas, sirmgalvji un bērni! Viņiem visiem būs teikt tā Kunga vārdu.”

Sludināt vienaudžiem nav viegli

Tiesa, satiekot sludināšanā kādu no skolas, var rasties neveiklības sajūta un satraukums. Galu galā vēlēties, lai cilvēki mūs novērtē un pieņem, ir gluži dabiski. Neviens negrib tikt izsmiets, apvainots vai nozākāts. Kā izteicās jauniete, vārdā Taņa, ”bērni skolā var būt tik cietsirdīgi”! Tāpēc ir saprotams, ka tu domā, kā skolasbiedri reaģēs, ieraugot tevi uzposušos un ar Bībeli rokā. Diemžēl ir ļoti iespējams, ka viņi tevi izsmies. ”Manā mājā dzīvoja kāds zēns no manas klases,” atceras gados jauns brazīlietis Felipe. ”Mani ieraugot, viņš mēdza teikt: ”Re, kur viņš nāk ar Bībeli! Un kas tev ir tajā portfelī?””

Kļūt par izsmiekla objektu nav nekāda joka lieta. Bībelē var lasīt, ka Ābrahāma dēlu  Īzāku nežēlīgi izsmēja viņa pusbrālis Ismaēls. (1. Mozus 21:9.) Apustulis Pāvils šo pāridarījumu neuzskatīja par sīkumu — Galatiešiem 4:29 viņš to pamatoti nosauca par vajāšanu.

Jēzus savulaik brīdināja, ka būs cilvēki, kas pret viņa sekotājiem izturēsies naidīgi. Viņš sacīja: ”Kad pasaule jūs ienīst, — ziniet, viņa mani papriekš ir ienīdusi. Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet tā kā jūs neesat no pasaules, bet es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst.” (Jāņa 15:18, 19.)

Tātad, ja tu esi kristietis, tev ir jābūt gatavam paciest lielākas vai mazākas vajāšanas. (2. Timotejam 3:12.) Pat ja tu saviem vienaudžiem neteiktu neviena vārda par Bībeli, daži, iespējams, tevi ienīstu tāpēc vien, ka tu ievēro augstas uzvedības normas un nepievienojies viņiem nepareizā rīcībā. (1. Pētera 4:4.) Taču Jēzus mierināja savus sekotājus ar šādiem vārdiem: ”Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu manis dēļ.” (Mateja 5:11.) Kāpēc Jēzus tā teica? Tāpēc, ka laimi sniedz apziņa, ka tu iepriecini Dieva Jehovas sirdi, lai kāds izsmiekls un apvainojumi jāpieredz! (Salamana Pamācības 27:11.) Turklāt, darīdams pa prātam Dievam, tu iegūsti cerību uz viņa balvu — mūžīgu dzīvi. (Lūkas 10:25—28.)

Par laimi, var diezgan droši teikt, ka ne visi un pat ne lielākā daļa tavu skolasbiedru izturēsies naidīgi, ja tev gadīsies viņus sastapt sludināšanā. Kāda jauniete no Anglijas, vārdā Anžela, atgādina: ”Kad iznāk pie durvīm satikt kādu no skolas, viņš parasti ir vairāk nobijies nekā es!” Dažus pat varētu ļoti interesēt, ko tu grasies teikt. Daudzi jauni kristieši, sludinot saviem skolasbiedriem, ir guvuši ļoti labus rezultātus. Nākamajā šīs rubrikas rakstā mēs apspriedīsim, kā arī tu vari tikpat sekmīgi sludināt saviem vienaudžiem.

[Attēls 21. lpp.]

Daudzi jaunieši baidās kalpošanā satikt kādu no saviem skolasbiedriem

[Attēls 23. lpp.]

Nekad nepieļauj, ka izsmiekls tev liktu kaunēties par savu ticību