Kā piepildījās mans sapnis

PASTĀSTĪJUSI ALENA ŽITŅIKOVA

Mūsu ģimene, kas dzīvoja Čehoslovakijas Sociālistiskajā Republikā, ar ilgām gaidīja, kad visā pasaulē iestāsies miers, ko solīja panākt komunisms. Taču komunisma sapnim par vienotu sabiedrību, kurā cilvēki dzīvotu laimīgi, pienāca gals, kad 1991. gadā izjuka Padomju Savienība. Ļaujiet man pastāstīt, kādā veidā mans sapnis tomēr piepildījās.

ES PIEDZIMU 1962. gada 12. septembrī pārliecinātu komunistu ģimenē, kas dzīvoja Horni Benešovā — ciematā nepilnus 300 kilometrus no Prāgas. Mans tēvs ticēja komunisma ideāliem, dzīvoja saskaņā ar tiem un arī manus abus brāļus, māsu un mani viņš audzināja atbilstoši šiem ideāliem. Viņš mums mācīja, ka ar čaklu darbu, godīgu un pieticīgu dzīvi mēs palīdzam celt labāku pasauli. Sociālisms, pēc tēva domām, bija vislabākā sabiedriskā iekārta, un viņš to aktīvi atbalstīja.

Tēvs bieži gāja uz sapulcēm, kurās tika cildināts komunisms. Baznīcu liekulības dēļ viņš ienīda reliģiju un mums, bērniem, mācīja, ka Dieva nav, un mēs tam sākām ticēt. Tēvs uzskatīja, ka tad, kad visi būs nodrošināti ar mājokli un pārtiku, cilvēki kļūs labāki un dzīvos mierā. Tas izklausījās brīnišķīgi, un es bērnībā bieži par to dzirdēju. Es ticēju visam, ko tēvs mums mācīja, un arī es biju apņēmusies atbalstīt komunismu.

Kad biju maza, es gatavojos iestāties pionieros — bērnu un pusaudžu komunistiskā masu organizācijā. Pionieriem bija jāattīsta augstas morālās īpašības un jābūt savas dzimtenes patriotiem. Deviņu gadu vecumā es nodevu pionieres zvērestu un saņēmu sarkano kaklautu, man bija arī oficiālā pionieru forma, ko valkāt īpašos gadījumos. Es centos būt laba pioniere, un tāpēc, kad dzirdēju skolas biedrenes rupji runājam, es viņām aizrādīju un atgādināju, ka šāda valoda nav pionieru cienīga.

Taču ar laiku es redzēju, ka daudzi, kas sauca sevi par komunistiem, neatbalstīja komunisma ideālus. Viņi nevis pretojās cilvēku dabai raksturīgajai alkatībai un skaudībai, bet piesavinājās sabiedrības īpašumu. Daudzi, kas citus mudināja strādāt tautas labā, paši to nedarīja. Kļuva izplatīts šāds teiciens: ”Tas, kas nezog, apzog pats savu ģimeni.” Es nevarēju saprast, kāpēc visapkārt ir tik daudz  liekulības. Kāpēc ir tik maz cilvēku, kas atbalsta skaistos komunisma ideālus? Kāpēc visi pūliņi tos sasniegt izrādās veltīgi?

Pārvērtēju uzskatus

Kad man bija kādi piecpadsmit gadi, daļu vasaras brīvdienu es pavadīju pie skolas biedrenes, ko arī sauca par Alenu. Kādu vakaru ciemos ieradās Alenas pieaugusī draudzene Taņa. ”Es gribu jums pastāstīt kaut ko ļoti svarīgu,” viņa iesāka. ”Es esmu pārliecinājusies, ka Dievs pastāv.” Mēs bijām izbrīnītas par šādu secinājumu. Nedaudz atjēgušās no pirmā pārsteiguma, mēs apbērām Taņu jautājumiem. ”Kā tu to vari pierādīt?” ”Kā viņš izskatās?” ”Kur viņš dzīvo?” ”Kāpēc viņš tagad neko nedara?”

Taņa pēc kārtas atbildēja uz visiem mūsu jautājumiem. Alenas draudzene paskaidroja, ka Dievs sākotnēji bija paredzējis, lai cilvēki dzīvotu uz zemes paradīzes apstākļos, un pastāstīja, kā šis Dieva nodoms galu galā īstenosies. Kad viņa mums parādīja Bībelē vietas, kur bija solīts, ka uz attīrītas zemes dzīvos krietni cilvēki, kas neslimos un rūpēsies cits par citu, man šie vārdi izklausījās līdzīgi tiem solījumiem, kuriem jau ticēju. Bet es biju pārliecināta, ka tētis būtu ļoti neapmierināts, ja es viņam pateiktu, ka tik brīnišķīgus apstākļus radīs Dieva Valstība, nevis komunisms.

Iemesls, kāpēc es tā domāju, bija, lūk, kāds. Kad man bija seši vai septiņi gadi, kaimiņu meitene bez manu vecāku ziņas bija paņēmusi mani līdzi uz baznīcu. Mācītājs baznīcā stāstīja kādu notikumu no Bībeles, un man tas tik ļoti patika, ka es vēlējos uzzināt kaut ko vairāk. Es pat iegādājos dažus reliģiska satura izdevumus. Kad pastāstīju to vecākiem, viņi man stingri aizliedza kaut vēl vienu reizi iet uz baznīcu un izmeta laukā visu, ko biju atnesusi. Lai tas būtu skaidrs reizi par visām reizēm, tēvs mani piedevām nopēra.

Pēc šī gadījuma Dievs mūsu mājās vairs netika pieminēts, un ar laiku es sāku uzskatīt, ka Dievam tic tikai tumši, neizglītoti ļautiņi un ka reliģija ir cilvēku prāta auglis. Skolā mums bija mācīts, ka cilvēki Dievu bija izdomājuši tāpēc, ka nebija varējuši izskaidrot daudzas dabas parādības. Bet te, lūk, Taņa, inteliģents cilvēks, kas turklāt strādā par skolotāju, tic Dievam! ”Noteikti viņai ir sava daļa taisnības,” es nospriedu.

Taņa runāja ar tādu entuziasmu, ka mums likās: viņa no tiesas pati tam tic. Tāpēc mēs pavaicājām: ”Taņa, kas tevi pārliecināja par to, ka Dievs pastāv?”

”Bībele,” viņa atteica. ”Uz visiem jautājumiem, ko jūs uzdevāt, Bībelē ir atbildes. Vai jūs gribētu ar to iepazīties?”

Es zināju, ka vecāki nebūtu vis priecīgi, ja es sāktu lasīt Bībeli, taču man tik ļoti gribējās uzzināt kaut ko vairāk! Taņa man iedeva kādas Jehovas liecinieces adresi — Ludmila dzīvoja netālu no manām mājām Horni Benešovā. Mēs ar Ludmilu satikāmies, bet, kad mēs lasījām Dieva solījumus radīt uz zemeslodes paradīzi, man nelika mieru jautājums: vai ir kāda garantija, ka tas viss patiešām piepildīsies?

Ludmila paskaidroja, ka man ir jāuzzina vairāk par Dievu, lai es varētu ticēt viņam un viņa solījumiem. Šajās nodarbībās es iemantoju pārliecību, ka zemeslode un daudzās sarežģītās dzīvības formas nav radušās aklas nejaušības dēļ, un man bija jāatzīst, ka pastāv ļoti gudrs Radītājs. Es sapratu, cik loģisks ir Bībelē rakstītais secinājums: ”Katru namu kāds cēlējs uzceļ, bet kas visu ir uzcēlis, ir Dievs.” (Ebrejiem 3:4.)

Es vēlējos, lai to uzzina arī mani ģimenes locekļi, taču nojautu, ka viņus tas neinteresēs, tāpēc atliku šo sarunu uz vēlāku laiku. Bet tad kādu dienu māte manās mantās ieraudzīja Bībeles lapu, kas bija izkritusi no man uzdāvinātās Bībeles, kura jau bija daudz lasīta. Vecāki bija satriekti.

Saruna ar tēvu

Kad apstiprinājās tēva aizdomas, ka esmu tikusies ar Jehovas lieciniekiem, viņš mani uzaicināja garā pastaigā. ”Tev tūlīt pat  jāsarauj visi sakari ar šiem ļaudīm,” viņš uzstāja. ”Ja tu to nedarīsi, es vairs nevarēšu būt ciema padomes priekšsēdētājs. Tu izpostīsi manu karjeru, man būs jāatstāj kantora darbs un atkal jāstrādā rūpnīcā! Tu apkaunosi visu ģimeni.”

”Bet, tēti, Bībele ir gudra grāmata, un tur ir ļoti labi padomi,” es nepadevos.

”Alenka,” tēvs turpināja, ”manai laimei nekad nav bijis vajadzīgs ne Dievs, ne Bībele. Es visu esmu panācis ar savām rokām, neviens man nav palīdzējis. Es brīnos, kā tu vari ticēt tādām muļķībām! Tev ir jādzīvo īsta dzīve, jāapprecas, jālaiž pasaulē bērni, un tad tu redzēsi, ka vari būt laimīga bez Dieva.”

Tēva neatlaidība mani iespaidoja. Manai ticībai vēl nebija stingra pamata, un kādu brīdi es sāku šaubīties. Tēvam bija taisnība tajā ziņā, ka viņu es pazinu ilgāk nekā Jehovas lieciniekus un mājās es vienmēr biju jutusies labi. Es biju pārliecināta, ka tēvs vēl man labu, zināju, ka viņš mani mīl, tāpēc apsolīju, ka vairs nemācīšos Bībeli. Drīz pēc tam es kļuvu 18 gadus veca, pabeidzu skolu un aizbraucu strādāt uz galvaspilsētu Prāgu.

Dzīve Prāgā

Es dabūju darbu bankā un sāku domāt, ka man pienācis laiks iepazīt īsto dzīvi, ko, pēc tēva vārdiem, atnesīs komunisms. Taču jau pēc neilga laiciņa redzēju, ka cilvēki pilsētā nemaz nav laimīgāki par mana ciema iedzīvotājiem. Daudzi dzīvoja netikumīgi, mēdza piedzerties, plaši bija izplatīta liekulība un savtīgums.

Tad kāds Jehovas liecinieks, kas dzīvoja Horni Benešovā netālu no manu vecāku mājām, apmeklēja Prāgu un sarunāja, lai ar mani pilsētā sazinās Jehovas liecinieki. Tā es Prāgā atsāku mācīties Bībeli, un nodarbības vadīja kāda sieviete, vārdā Eva. Katras nodarbības beigās Eva jautāja: ”Vai tu vēlies, lai es ierodos arī nākamnedēļ?” Viņa man nekad neuzspieda savu viedokli, lai gan es reizēm vaicāju, ko viņa darītu manā vietā.

”Es nevaru teikt, kā es būtu rīkojusies,” viņa vienmēr sacīja. Tad viņa pievērsa manu uzmanību kādiem Bībeles pantiem, kuri man palīdzēja pieņemt lēmumu. Tā kā es raizējos par savām attiecībām ar vecākiem, reiz pavaicāju, vai man būtu jāsarauj saites ar viņiem. Eva atvēra Bībelē 2. Mozus grāmatas 20. nodaļas 12. pantu, kur teikts, ka tēvs un māte jāgodā, un, to nolasījusi, uzdeva jautājumu: ”Bet vai ir kāds, kas ir svarīgāks par vecākiem?”

Īsti nezināju, ko teikt, tāpēc Eva atvēra Bībelē vietu, kur lasāmi Jēzus Kristus vārdi: ”Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā mani, tas manis nav vērts.” (Mateja 10:37.) Tad es sapratu, ka vecāki ir jāgodā, bet pret Jēzu un viņa debesu Tēvu man jājūt vēl lielāka mīlestība, nekā es jūtu pret vecākiem. Tādā veidā Eva vienmēr norādīja uz atbilstošiem Bībeles principiem un pēc tam ļāva man pašai pieņemt lēmumus.

Saduras pretējas intereses

1982. gadā septembrī es Prāgā iestājos augstskolā un sāku studēt agronomiju, taču drīz vien atklāju, ka nespēju sekmīgi apvienot mācības ar Bībeles studijām, kurām arī vēlējos veltīt lielu uzmanību. Tāpēc es ieminējos kādai pasniedzējai, ka apsveru iespēju atstāt augstskolu. ”Es aizsūtīšu jūs pie kāda, kas jūs sapratīs un jums palīdzēs,” pasniedzēja sacīja. Pēc viņas lūguma mani pie sevis uzaicināja dekāns.

Dekāns mani sagaidīja ar jautājumu: ”Nu, kāpēc tad mūsu labākā studente grib izstāties?”

”Tāpēc, ka man pietrūkst laika daudz kam citam, kas mani interesē tikpat lielā mērā,” es paskaidroju. Jehovas liecinieku darbība Čehoslovakijā toreiz bija aizliegta, tāpēc es negrasījos skaidrot, kāpēc domāju pamest studijas. Bet tad, kad mēs bijām norunājuši kādas pāris stundas, man likās, ka varu viņam uzticēties, un es pastāstīju, ka mācos Bībeli.

”Studējiet gan Bībeli, gan Marksu,” dekāns atteica, ”un pēc tam izdariet savu izvēli.” Izklausījās,  ka viņš pat mudina mani iedziļināties Bībelē!

Slepeni mēģinājumi likt man šķēršļus

Tomēr nākamajā dienā dekāns kopā ar minēto pasniedzēju devās garajā ceļā uz manu dzimto ciemu, lai satiktu manus vecākus. Viņi brīdināja vecākus, ka es esot saistījusies ar kādu bīstamu un aizliegtu sektu un grasoties pamest studijas. ”Ja jūsu meita tiešām izstāsies,” dekāns tēvam apsolīja, ”mēs parūpēsimies, lai viņa Prāgā nevarētu dabūt darbu, un tad viņai būs jāatgriežas pie jums un jāsarauj saites ar sektu.”

1983. gada janvārī es izstājos no augstskolas. Draudzene, kas arī mācījās Bībeli, man palīdzēja noīrēt istabu pie kādas padzīvojušas sievietes. Tā kā es nezināju par dekāna braucienu pie vecākiem un solījumu tēvam, es nekādi nevarēju saprast, kāpēc mani nekur neņem darbā. Tas likās neparasti arī dzīvokļa saimniecei, tāpēc, man neko nesakot, viņa devās pie dekāna, lai noskaidrotu manas izstāšanās iemeslu.

”Uzmanieties!” dekāns brīdināja. ”Viņa ir iesaistījusies bīstamā sektā, Jehovas lieciniekos, un tāpēc pametusi studijas. Viņai ir jāatgriežas pie vecākiem un tas viss jāizbeidz. Es parūpēšos, lai viņa Prāgā nevarētu dabūt darbu!”

Kad dzīvokļa saimniece vakarā pārnāca mājās, viņa pasauca mani un sacīja: ”Zini, Alenka, es šodien biju tavā augstskolā.” Man likās, ka šādam ievadam sekos rīkojums nekavējoties sakravāt mantas un atbrīvot viņas dzīvokli. Bet saimniece turpināja: ”Es nepiekrītu tam, ko darījis dekāns. Tu vari ticēt, kam tu gribi, galvenais ir tas, kā tu uzvedies. Es tev palīdzēšu atrast darbu.” Tovakar lūgšanā es sirsnīgi pateicos Jehovam par palīdzību.

Neilgi pēc tam uz Prāgu atbrauca tēvs, gribēdams mani aizvest atpakaļ uz mājām. Bet nu viņa argumenti vairs mani nepārliecināja, jo ticība Jehovam un viņa solījumiem bija guvusi daudz stingrāku pamatu nekā agrāk. Beigās tēvs aizbrauca viens pats bez manis, un pirmo reizi mūžā es redzēju viņu raudam. Lai gan mums abiem bija smagi, šis gadījums mani tuvināja Jehovam. Es vēlējos veltīt viņam savu dzīvi un kalpot viņam. Tāpēc 1983. gada 19. novembrī es to apliecināju ar kristīšanos — mani kristīja kādā Prāgas dzīvoklī, vannā.

Mans lēmums tiek atalgots

Pēc kāda laika es sāku palīdzēt Jehovas liecinieku literatūras izgatavošanā — šī literatūra valstī bija aizliegta. Darbā bija jāievēro liela slepenība, jo daži, kas izgatavoja literatūru, jau bija arestēti. Mans pirmais uzdevums bija pārrakstīt ar rakstāmmašīnu čehu valodā iztulkoto Sargtorni. Tādā veidā pavairotie žurnāla eksemplāri pēc tam tika izdalīti lieciniekiem, lai viņiem būtu Bībeles studēšanas palīglīdzekļi.

Vēlāk mani uzaicināja pievienoties grupai, kas kādā Prāgas dzīvoklī izgatavoja grāmatas. Tur no vienas istabas bija iznestas gandrīz visas mēbeles, tikai istabas vidū bija atstāts garš galds — uz tā tika saliktas gatavās lapas, un mēs tās kārtojām. Pēc tam lapas tika salīmētas vai sašūtas kopā, lai izveidotu grāmatas. Bieži es domāju par to, cik jauki būtu, ja es varētu pilnībā nodoties tikai šim darbam.

Bērnībā, kad biju komunistiskās pionieru organizācijas locekle, es biju mācījusi citus bērnus kļūt labākiem. Būdama Jehovas lieciniece, es turpinu mācīt jauniešus, un daudziem es esmu palīdzējusi kļūt par kristītiem Jehovas kalpiem. Lai gan neviens no manas ģimenes locekļiem vēl nav kļuvis par Jehovas liecinieku, es esmu iemantojusi, kā Bībelē apsolīts, daudzus garīgos tēvus, mātes, brāļus un māsas. (Marka 10:29, 30.)

1989. gadā mūsu valstī komunistu varu nomainīja demokrātiska valdība. Jehovas lieciniekiem juridiski tika nodrošināta brīvība darboties — atklāti sapulcēties, lai kopīgi studētu Bībeli, sludināt pa mājām bez bailēm no aresta un ceļot uz citām zemēm, lai apmeklētu starptautiskus kongresus. Mums vairs  nebija jāuztraucas, ka mūs pratinās, arestēs un visādi pūlēsies iebiedēt.

Kalpoju kopā ar vīru

1990. gadā es apprecējos ar Petru, kurš, tāpat kā es, bija kristietis. 1992. gada aprīlī mums abiem izdevās sasniegt savu mērķi un kļūt par pionieriem, kā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus. Bet 1994. gada jūnijā mūs uzaicināja strādāt Jehovas liecinieku organizācijas filiālē Prāgā. Tagad mums vairs nav jāizgatavo literatūra slepeni, mēs pilnīgi atklāti varam darboties, lai apmierinātu visu Čehijas iedzīvotāju garīgās vajadzības.

Pirms dažiem gadiem Petram un man bija ļoti priecīgs notikums — mani vecāki beidzot pieņēma ielūgumu apciemot mūs ēkā, kur mēs dzīvojam un strādājam kopā ar vēl apmēram 60 darbiniekiem. Apskatījis māju un darba telpas, tēvs atzina: ”Jūsu vidū es patiešām jūtu īstu mīlestību.” Tie bija paši jaukākie vārdi, ko es jebkad esmu dzirdējusi no sava tēva.

Jau tagad varu izjust to, ko solīja panākt tikai komunisms

Mūsu cerība dzīvot labākā, komunisma uzceltā pasaulē patiesībā bija tikai nereāls sapnis. Vēsture ir pierādījusi, ka nekādas, pat visdedzīgākās cilvēku pūles nav palīdzējušas izveidot taisnīgu sabiedrību. Es domāju, ka vēl daudz cilvēku sapratīs, ka cilvēki nevar būt laimīgi bez Dieva palīdzības. (Jeremijas 10:23.)

Bieži atceros, ka tēvs vēlējās, lai es dzīvotu ”īstu dzīvi”, ko sagādāšot komunisms. Iedziļinoties Bībelē, esmu sapratusi, ka cilvēki var paļauties tikai uz Bībelē apsolīto ”īsto dzīvību” — dzīvi Dieva taisnīgajā jaunajā pasaulē. (1. Timotejam 6:19.) Šāda pārliecība man radusies tāpēc, ka tie cilvēki, kas no sirds cenšas dzīvot pēc Bībeles, spēj dzīvot kopā mierā, kaut arī viņi, tāpat kā visi citi, ir grēcīgi un viņiem piemīt trūkumi. Nekam un nevienam nav izdevies sagraut viņu vienotību vai atsvešināt viņus no Dieva Jehovas.

Īpaši skaidri es to redzēju, kad mums ar vīru bija priekšrocība apmeklēt Jehovas  liecinieku organizācijas Ukrainas filiāles atklāšanu, kas notika 2001. gada 19. maijā. Netālu no Ļvovas uzceltajā filiālē es satiku arī citus Jehovas lieciniekus, kas kādreiz bija bijuši komunistiskās pionieru organizācijas biedri. Viņi tāpat kā es bija cerējuši, ka komunisms visai cilvēcei nesīs patiesu mieru un vienotību. Viens no viņiem bija Vladimirs Grigorjevs, kas tagad kopā ar sievu strādā Jehovas liecinieku Krievijas filiālē.

Interesanti ir tas, ka Jehovas liecinieku filiāle Ukrainā ir uzcelta vietā, kur kādreiz atradās pionieru nometne. Ierobežotā vietu skaita dēļ filiāles veltīšanas programmu varēja noklausīties tikai 839 cilvēki no 35 valstīm. Bet nākamajā dienā Ļvovā 30 881 cilvēks sanāca kopā futbola stadionā, lai noklausītos pārskatu par filiāles veltīšanu. * Daži bija braukuši pat vairāk nekā sešas stundas no tālām vietām, lai apmeklētu šo sanāksmi.

Kad tika paziņots par iespēju doties ekskursijā uz jauno filiāli, neskaitāmi daudz autobusu, ar kuriem šie brāļi un māsas bija atbraukuši uz stadionu, devās uz filiāli. Vēlā pēcpusdienā autobusi sāka ierasties filiālē, kur bijām apmetušies mēs abi. Līdz vakaram filiāles ēkas bija apskatījuši krietni vairāk nekā 16 000 mūsu ticības biedru, pēc tam viņi sēdās autobusos un devās garajā mājupceļā.

Ukrainā, tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs, miljoniem cilvēku bija ticējuši, ka tikai komunisms var izveidot jaunu sabiedrību, kurā valdīs miers. Bet tagad Ukrainā vien vairāk nekā 120 000 cilvēku stāsta citiem par Dieva Valstību. Daudzi no tiem, kas, līdzīgi man, kādreiz ir ticējuši komunismam, tagad uzskata, ka Dieva valdība ir vienīgā, kas spēj apvienot cilvēkus īstā brāļu saimē un visu tautu starpā nodibināt mieru.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 12. lpp.]

Apmēram 10 gadu vecumā, neilgi pēc iestāšanās pionieros

[Attēls 16. lpp.]

Kopā ar vīru Petru

[Attēls 16. lpp.]

Vladimirs, kurš arī kādreiz bija komunistiskajā pionieru organizācijā un kuru es satiku Ukrainas filiāles atklāšanā

[Attēls 17. lpp.]

Vairāk nekā 30 000 cilvēku noklausījās programmas pārskatu

[Attēls 16., 17. lpp.]

Vairāk nekā 16 000 cilvēku apskatīja jauno filiāli