Masaji — savdabīga un spilgta tauta

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KENIJĀ

TĀLU pāri ielejai rītausmas smagajā, mitrajā gaisā skan masaju zēna dzidrā balss. Līdz ar pirmajiem saules stariem zēna dziedāšana, tāpat kā dziedātājputnu vīterošana, kļūst aizvien līksmāka.

Es klausos dziesmās, līdz kamēr lecošā saule atklāj skatienam masaju ganu zēnu ar tēva lopiem. Apmetis garu, sarkanu drānu, kas daļēji nosedz viņa augumu, un atbalstījies uz šķēpa, puisēns stāv kā stārķis uz vienas kājas un dzied savam apmierinātajam ganāmpulkam. Ļaujiet man pastāstīt par savdabīgo masaju tautu.

Laipni lūgti masaju zemē

Masaji, kolorīta lopkopju tauta, dzīvo plašajās Austrumāfrikas lūzumzonas ielejās, Kenijas un Tanzānijas teritorijā. Masaju dzīvesveids būtībā ir saglabājies tāds pats, kāds bija viņu senčiem pirms daudziem gadu simtiem. Viņi nepievērš lielu uzmanību laika ritumam, viņu dzīves gaitu nosaka saule un gadalaiku maiņa.

Masaji spēj sekmīgi izdzīvot lūzumzonas nemīlīgajā vidē un šķēršļotajā apvidū. Ejot platiem, atsperīgiem soļiem, viņi pārvar lielus attālumus, lai meklētu zaļas ganības un ūdeni saviem lopiem. Šī tauta gana savus liellopus tajās pašās teritorijās, kur klejo zebru, žirafu, gnu un citu savannu iemītnieku bari.

Lopkopju tauta

Masaji tic, ka visi liellopi uz zemes pieder viņiem. Šis ticējums ir cēlies no leģendas: iesākumā Dievam bijuši trīs dēli, un katram viņš devis dāvanu — pirmais saņēmis bultu medībām, otrais kapli zemes apstrādāšanai un trešais nūju, lai ganītu liellopus. Šis pēdējais dēls esot kļuvis par masaju ciltstēvu. Kaut gan arī citas ciltis audzē liellopus, masaji tic, ka patiesībā tie pieder viņiem.

Masaju kopienā vīrieša sociālo statusu un nozīmību nosaka bērnu skaits un ganāmpulka lielums. Vīrietis, kuram pieder mazāk  nekā 50 liellopu, tiek uzskatīts par nabadzīgu. Masajs cer pakāpeniski izveidot līdz pat tūkstoš lopu lielu saimi, ko palīdzēs aprūpēt daudzie bērni un sievas.

Masaju ģimenes pieķeras saviem mājdzīvniekiem, viņi pazīst katra ragaiņa balsi un uzvedību. Lopiem tiek iededzinātas īpašas zīmes, un tos izrotā ar garām, viļņveida līnijām un sarežģītiem rakstiem; atsevišķu ganāmpulka pārstāvju diženums tiek pat apdziedāts. Masaji sevišķi augstu vērtē buļļus ar lieliem, līkiem ragiem un par telēniem rūpējas un uztraucas kā par jaundzimušiem bērniem.

Mājokļu celšana tradicionāli ir sieviešu pienākums, mājas tiek veidotas no zariem, ko sasaista ar zāli un nostiprina un apmet ar govs mēsliem. Šādas iegarenas būves atrodas aplī, veidojot aizsargātu pagalmu, kurā pa nakti uzturas lopi. Apkārt apmetnei no dzeloņainiem zariem ir uzcelts žogs, kas gan masajus, gan viņu ganāmpulkus pasargā no klejojošiem leopardiem, hiēnām un lauvām.

Masaju izdzīvošana ir atkarīga no viņu mājlopu veselīguma un izturības. Piens tiek lietots uzturā, govju mēsli ir vajadzīgi, lai nostiprinātu un apmestu mājas. Masaji reti izmanto liellopu gaļu pārtikā, šim nolūkam parasti tiek turētas dažas aitas un kazas. Ja kāds no liellopiem tomēr ir nokauts, tas tiek patērēts pilnībā: ragi kļūst par traukiem, nagi un kauli par rotājumiem, āda par apaviem, drēbēm, gultas pārsegiem vai virvēm.

Spilgti un savdabīgi

Masaji ir izskatīgi, slaida auguma cilvēki ar izcilām fiziskām dotībām. Viņi nēsā spilgtas drēbes — ap viņu lokanajiem augumiem brīvi krīt koši sarkanos un zilos toņos krāsots audums. Sievietes parasti izdaiļojas ar daudzkrāsainām galvas rotām un platām, no neskaitāmām pērlīšu virtenēm veidotām kaklarotām. Ap rokām un virs kāju potītēm viņas valkā cieši pieguļošas vara stīpas. Gan vīrieši, gan sievietes mēdz izstiept auss ļipiņas, nēsādami tajās smagus auskarus un pērlīšu rotājumus. Viņi veido  maisījumu no okera, sarkanīgas minerālkrāsas, un govs taukiem un to mākslinieciski uzklāj uz ķermeņa.

Kādu vakaru ugunskura gaismā es vēroju, kā masaji pulcējas kopā, lai dejotu. Stāvēdami aplī, viņi kustas vienā ritmā. Kad dejas temps kāpinās, meiteņu smagās kaklarotas lēkā augšā lejā, atsizdamās pret viņu pleciem. Tad masaju kareivji pa vienam nostājas apļa vidū, kur demonstrē iespaidīgus augstus lēcienus. Dejošana mēdz ieilgt līdz dziļai naktij un beidzas tikai tad, kad visiem ir izsīkuši spēki.

Masaju ģimenes dzīve

Visas karstās dienas garumā es sēžu kopā ar masaju sievietēm akācijas paēnā un vēroju, kā viņas uz apstrādātām ādām šuj pērlīšu virtenes. Viņas smejas un sarunājas, un nepievērš nekādu uzmanību audējputniem, kas trokšņodami virs viņu galvām vij ligzdas no sausas zāles stiebriem. Dienas gaitā sievietes dara arī citus darbus: nes ūdeni un malku, pielabo mājas un aprūpē mazos bērnus.

Kad saule laižas uz rieta pusi, sāk atgriezties gani ar ragaino saimi. Dzīvnieki lēniem, smagiem soļiem nāk mājās, un viņu kājas saceļ sarkanu putekļu mākoni, ko izgaismo saules horizontālie, gaistošie dzintarkrāsas stari. Ieraudzījušas tālumā putekļu mākoni, sievietes uzreiz pārtrauc darbu, lai sagaidītu ganāmpulku.

Kad lopi ir pagalma drošībā, vīrieši staigā starp tiem, glauda buļļu ragus un apbrīno dzīvnieku skaistumu. Mazs zēns iešļāc sev mutē tievu piena strūkliņu no govs pupa un tūlīt pat saņem rājienu no mātes. Meitenes, droši staigādamas milzīgajā ragu un nagu labirintā, prasmīgi  slauc govis un līdz malām piepilda izgrebtu pudeļveida ķirbju traukus.

Vakarā mēs visi sapulcējamies ap ugunskuru, kas izkliedē dzestrumu. Gaisā ir jūtama dūmu un ceptas gaļas smarža un spēcīgs tuvumā esošo lopu smārds. Kāds vecāks vīrs sēž un stāsta par masaju pagātni un masaju kareivju varoņdarbiem. Viņš pieklust tikai, kad tālumā ierēcas lauva, un tad, nemaz neiztrūcies, turpina izteiksmīgo stāstījumu klausītājiem par prieku. Visbeidzot visi cits pēc cita pazūd savu vienkāršo mitekļu tumsā. Ja neņem vērā guļošā ganāmpulka mierīgo elpu, piķa melnajā naktī valda dziļš klusums, kāds iespējams vienīgi tik nomaļā pasaules nostūrī.

Masaju bērnība

Saulei lecot, apmetne jau ir pilna dzīvības. Mazi bērni, kuru vienīgais apģērbs ir ar pērlītēm rotāts gurnu apsējs un krelles ap kaklu, rotaļājas rītausmas vēsumā. To smiekli ir kā dzīvības balzams masajiem, jo viņi mīl bērnus un viņu nākotne un pat izdzīvošana ir atkarīga no pēcnācējiem.

Bērnu audzināšana ir visas kopienas ziņā — jebkurš vecāks cilvēks var pamācīt vai sodīt nepaklausīgu bērnu. Bērniem tiek mācīts cienīt vecākus cilvēkus, un viņi ātri apgūst masaju ģimenes dzīves pamatlikumus. Viņu agrā bērnība ir bezrūpīga, bet drīz vien meitenēm jāsāk mācīties veikt mājas soli un zēni tiek apmācīti rūpēties par mājdzīvniekiem un tos sargāt. Vecāki bērniem nodod zināšanas par tautas medicīnu un masaju rituāliem un tradīcijām, kas skar ikvienu dzīves jomu.

Pāreja pieaugušo kārtā

Ar laiku jaunieši tiek iepazīstināti ar paražām un ceremonijām, kas iezīmēs viņu pāriešanu pieaugušo kārtā. Viņi iemācās veikt rituālus, kas saistīti ar slimībām, nelaimes atvairīšanu, laulībām un nāvi. Masaji uzskata, ka, neizpildot šīs ceremonijas, viņi pakļautu sevi lāstam.

Masaji mēdz vienoties par meitas laulībām, kamēr tā ir vēl pavisam maza. Meiteni apsola vīrietim, kam ir pietiekami daudz liellopu, lai samaksātu izpirkšanas maksu par līgavu, kādu pieprasa viņas tēvs. Pa lielākajai daļai masaju meitenes tiek izdotas pie daudz vecāka vīra, kam jau ir vairākas sievas.

Starp viena vecuma masaju zēniem veidojas ļoti ciešas attiecības, un šīs īpašās attiecības var ilgt visu mūžu. Viņi visi kopā no nepieredzējušiem zēniem kļūst par kareivjiem, kuru uzdevums ir rūpēties par apmetnes drošību, uzturēt kārtībā ūdens avotus un aizsargāt mājlopus pret plēsīgiem zvēriem un zagļiem. Masaji, kas ir slaveni ar savu drošsirdību un vīrišķību, vienmēr nēsā līdzi asus šķēpus.

Kad kareivjiem ir apmēram 30 gadi, viņi, izturējuši pēdējo pārbaudi, kļūst par nobriedušiem sabiedrības locekļiem. Satraukuma pilnā ceremonijā viņi tiek iesvaidīti par vecajiem; tagad viņiem ir atļauts precēties. Ieguvuši šādu cienījamu stāvokli, viņi sāk domāt par sievas apņemšanu un ganāmpulku vairošanu, pie viņiem turpmāk nāks pēc padoma, un viņiem būs jāizšķir strīdi.

Masaju nākotne

Mūslaikos masaju savdabīgās tradīcijas un kultūra strauji izzūd. Dažviet masaji vairs nevar brīvi klejot ar saviem ganāmpulkiem jaunu ganību meklējumos. Plaši apgabali, kur viņi bija dzīvojuši kopš seniem laikiem, tagad tiek izmantoti lauksaimniecībā vai tiek apbūvēti, vai arī tajos ir izveidotas aizsargājamās dabas teritorijas. Sausums un ekonomiskās grūtības piespiež daudzus masajus pārdot liellopus, kam viņi ir ļoti pieķērušies. Kad masaji pārceļas uz lielām pilsētām, viņus piemeklē tās pašas problēmas, ar ko saskaras citi cilvēki mūsdienu pasaulē.

Patlaban masaju kopienās Austrumāfrikā ir sākuši sludināt Jehovas liecinieki. Masaju valodā ir iespiesti vairāk nekā 6000 brošūras Laimīga dzīve uz zemes mūžīgi! eksemplāru. Tā masaji var izprast atšķirību starp nepamatotu māņticību un Bībeles patiesību. Ir aizkustinoši redzēt, ka mūsu Radītājs, Dievs Jehova, ir devis iespēju šīs savdabīgās un spilgtās tautas pārstāvjiem būt lielajā pulkā, ko veido cilvēki ”no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām”, un pārdzīvot šīs sistēmas galu. (Atklāsmes 7:9.)

[Attēls 25. lpp.]

Tradicionāla masaju māja

[Attēls 26. lpp.]

Masaji pulcējas, lai dejotu

[Attēli 26. lpp.]

Divas masaju Jehovas liecinieces