Žangadas — Brazīlijas savdabīgās buru laivas

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA BRAZĪLIJĀ

GADSIMTIEM ilgi Brazīlijas saulainajā ziemeļaustrumu piekrastē bezbailīgi zvejnieki, saukti par žangadeiro, ir burājuši savās vienkāršajās, bet skaistajās žangadās. Atļaujiet man pastāstīt, ko esmu uzzinājis par šīm savdabīgajām buru laivām.

No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka žangadu steigā sameistarojuši katastrofā cietuši jūrnieki. Taču neļaujiet tās izskatam jūs pievilt. Žangadas var sasniegt ātrumu 12 kilometri stundā, un tās piedalās regatēs. Lai gan žangadas ir vienkāršas konstrukcijas, ar tām uz ūdens var pavadīt vairākas dienas un reizēm tās ieraugāmas pat 60 kilometrus no krasta blakus lielajiem okeāna laineriem. *

Žangadas radās 17. gadsimta beigās, kad portugāļu kolonizatori papildināja vietējo iedzīvotāju neveiklos plostus ar trīsstūrainu buru. Tiek uzskatīts, ka vārdu ”žangada”, kas nozīmē ’savienošana kopā’, tām arī devuši portugāļi, kuri pirms ierašanās Brazīlijā bija iepazinuši Indijas krastus un tur šo vārdu aizguvuši no tamilu valodas.

Kopš tiem laikiem žangadas ir nedaudz mainījušās. Sākotnēji to korpusu veidoja pieci līdz astoņi tādu koku baļķi, kuriem bija viegla, balsai līdzīga koksne (piemēram, piuvas baļķi). Baļķus sastiprināja ar augu šķiedru virvēm, neizmantojot nevienu bultskrūvi vai naglu. Mūsdienās žangadu korpusus lielākoties taisa no kokmateriāliem, kas līdzīgi laivu būvē izmantotajiem; tādas žangadas ir izturīgākas. Vēl viens jaunievedums ir koka kaste, kura no iekšienes apdarināta ar cinka un putu polistirola plāksnēm un kurā tiek glabāts loms. Žangadas izmērs  nav mainījies — tās ir 5 līdz 8 metrus garas un līdz 2 metriem platas.

Pēdējo gadu desmitu laikā sīvās konkurences dēļ, ko ir radījuši modernie zvejas kuģi, daudzi žangadeiro ir bijuši spiesti meklēt citu darbu, piemēram, vizināt tūristus ar žangadām. Tomēr Brazīlijas ziemeļaustrumu piekrastē vēl pastāv daži nelieli ciemati, kuru iedzīvotāji nodarbojas ar tradicionālo zveju. Dzīve tajos rit vienkārši — kamēr vīrieši dodas jūrā, sievietes bieži papildina ģimenes ienākumus, gatavojot smalkas mežģīnes.

No viena šāda ciemata Mukuripi krastā es došos savā pirmajā braucienā ar žangadu.

Diena uz žangadas

Četros no rīta es krastmalā iepazīstos ar četriem komandas locekļiem. Kapteiņa vārds ir Asīss. Kad bura ir uzvilkta, mans pirmais uzdevums ir palīdzēt nostumt žangadu no karnaubas bluķēniem, uz kuriem tā balstās, un iestumt to jūrā. Bet žangada tūlīt piesmeļas ar ūdeni un, kā man šķiet, sāk grimt. Par laimi, tā tikai liekas. Žangadas ir grūti nogremdēt. Tiesa, kā man pastāsta komandas locekļi, tās dažreiz apgāžas, un ir jābūt pieredzējušam jūrniekam un labam peldētājam, lai to atkal iztaisnotu. Lai kā arī būtu, viļņi nemitīgi skalojas pāri klājam, kad mēs dodamies aizvien tālāk un tālāk okeānā.

Kapteinis ieņem savu vietu laivas pakaļgalā, kur viņš uzrauga buru un stūri. Otrs žangadeiro stāv kuģa priekšgalā. Atlikušie divi komandas locekļi, piestiprinājušies pie žangadas, liecas uz vienu vai otru pusi, lai noturētu līdzsvarā zvalstīgo žangadu. Tā kā esmu vērotāja lomā, nolemju, ka pati labākā taktika ir cieši turēties pie laivas masta. Cilvēkus, kas pirmo reizi ir jūrā, bieži vien piemeklē jūras slimība, bet es, cik vien ir manos spēkos, cenšos apvaldīt nelabumu.

Pēc apmēram divu stundu brauciena mēs sasniedzam galamērķi. Komanda veikli nolaiž buru un izmet enkuru — koka rāmī iestiprinātu akmeni —, un zvejošana sākas. Zvejnieki lieto ūdas, nevis makšķeres, tāpēc viņu rokas ir vienās rētās un tulznās. Reizēm, izmantodami no neilona auklas un bambusa veidotus murdus, ko sauc par manzuá, zvejnieki ķer arī omārus. Lai paslēptos no saules stariem, dažiem galvā ir salmenīcas, bet citiem parastas naģenes.

Žangadeiro skarbā ikdiena paiet saules svelmē, vaiga sviedros strādājot, un viņu rokas ir sāļā okeāna ūdens saēstas. Laikam tāpēc aizvien mazāk jaunu vīriešu izraugās žangadeiro profesiju, ko gadsimtiem ilgi tēvi tika nodevuši dēliem.

Pēcpusdienā kopā ar vairākām citām žangadām mēs dodamies atpakaļ. To elegantajām, baltajām burām izceļoties uz smaragdzaļā okeāna un zilo debesu fona, žangadas šķeļ viļņus, un tas ir patiešām aizraujošs skats — ne velti žangadas ir apdziedātas dziesmās un vārsmās.

Kad esam sasnieguši sauszemi, es palīdzu aizstumt žangadu atpakaļ uz tās vietu smilšainajā krastā. Žangada parasti sver aptuveni 300 kilogramus, bet mūsu nogurušajām rokām tā šķiet daudz smagāka. Žangadeiro pārdod lomu uzpircējam, kas zivis realizēs tālāk. Mūsu ceļojums nebija garš, un mēs noķērām tikai nedaudzus kilogramus zivju, bet žangadā var transportēt līdz pat tonnai zivju. Es pateicos komandai un atgriežos mājās noguris, bet gandarīts. Vakarā pirms aizmigšanas es vēl arvien jūtu, kā zvārojās žangada — vienkāršā, bet savdabīgā Brazīlijas buru laiva.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 25. lpp.]

Tradicionāla, no baļķiem darināta žangada, kas vairs netiek izmantota

[Attēls 25. lpp.]

Žangada sver aptuveni 300 kilogramus