Kāpēc mums vajadzīgi skolotāji?

”Viena diena kopā ar izcilu skolotāju ir labāka nekā tūkstoš dienas, kas pavadītas, cītīgi mācoties.” (Japāņu sakāmvārds)

VAI jūs atceraties kādu skolotāju, kas jūs ir dziļi ietekmējis skolas gados? Vai jums, skolēni, ir kāds īpaši mīļš skolotājs? Kāpēc jums patīk tieši šis pedagogs?

Labs skolotājs iedveš audzēkņos ticību viņu spēkiem un padara mācības aizraujošas. Piemēram, kādam 70 gadus vecam anglim, kas skolu apmeklēja Birmingemā, ir saglabājušās sirsnīgas atmiņas par angļu valodas skolotāju. ”Klūlija kunga iedrošināts, es atklāju sevī spējas, par kurām nemaz nebiju nojautis. Es biju kautrīgs un sevī noslēdzies, tomēr viņš mudināja mani piedalīties skolas daiļlasīšanas konkursā. Kad mācījos pēdējā klasē, es šajā konkursā ieguvu pirmo vietu. Bez viņa atbalsta es nebūtu to paveicis. Man ir ļoti žēl, ka vēlākos gados es viņu vairs nesatiku un nevarēju viņam pateikties par nesavtīgo darbu skolēnu labā.”

Margita, jauka, apmēram 50 gadus veca sieviete, kas dzīvo Minhenē (Vācija), stāsta: ”Viena skolotāja man bija sevišķi mīļa, viņa prata pavisam vienkārši paskaidrot vissarežģītākās lietas un aicināja mūs uzdot jautājumus, ja kaut ko nesapratām. Attiecībās ar mums viņa nebija vēsa, drīzāk draudzīga, un tas padarīja nodarbības patīkamas.”

Austrālietis Pīters atceras matemātikas skolotāju, kas ar piemēru palīdzību ļāva saskatīt apgūstamās vielas praktisko vērtību. Viņš stāsta: ”Kad mēs mācījāmies trigonometriju, skolotājs parādīja, kā ar trigonometrijas likumu palīdzību var izmērīt ēkas augstumu, tai pat nepieskaroties. Atceros, ka teicu pie sevis: ”Tas nu gan ir kaut kas!””

Polīna, kas dzīvo Ziemeļanglijā, atceras, kā reiz atzinusies skolotājam, ka viņai ir grūtības ar rēķināšanu. Viņš esot jautājis, vai meitene grib uzlabot zināšanas, un piedāvājis savu palīdzību. Polīna stāsta: ”Dažus turpmākos mēnešus viņš pievērsa man papildu uzmanību, pat veltīja laiku pēc stundām. Es redzēju, ka viņš tiešām vēlas, lai es saprastu matemātiku. Šī apziņa man palīdzēja saņemties, un manas pūles vainagojās panākumiem.”

Endžija, kura dzīvo Skotijā un kurai ir pāri 30 gadiem, atceras vēstures skolotāju Greiema kungu: ”Viņš padarīja vēsturi tik interesantu! Par katru tematu viņš stāstīja ļoti dzīvi un ar entuziasmu, tā ka mēs viegli varējām iztēloties pagātnes notikumus.” Tāpat Endžija ar sirsnību stāsta par savu padzīvojušo pirmās klases skolotāju Hjūitas kundzi: ”Viņa bija laipna un uzmanīga. Kādu dienu es piegāju pie viņas kaut ko pajautāt, bet skolotāja pieliecās un mani apskāva. Es jutu, ka viņa tiešām rūpējas par mani.”

Timotijs, kas dzīvo Dienvidgrieķijā, izsaka atzinību: ”Es vēl arvien atceros savu dabaszinātņu skolotāju. Viņš uz visiem laikiem izmainīja manu viedokli par dzīvi un apkārtējo pasauli. Viņa stundās klasē valdīja bijības un apbrīnas pilna gaisotne. Viņš mūsos pamodināja kāri pēc zināšanām un vēlēšanos izprast dabā notiekošo.”

Arī Ramonai, kas dzīvo Kalifornijā (ASV), ir palikušas patīkamas atmiņas par kādu skolotāju. Viņa raksta: ”Manas vidusskolas skolotājas mīlestība pret angļu valodu un viņas entuziasms aizrāva skolēnus. Pat grūtākos jautājumus viņa prata padarīt vienkāršus.”

Kanādiete Džeina ar sajūsmu runā par fiziskās audzināšanas skolotāju, kam ”vienmēr krājumā bija idejas, kā patīkami atpūsties un mācīties. Viņš mums organizēja brīnišķīgus pārgājienus un palīdzēja iemīlēt slēpošanu un zemledus makšķerēšanu. Reiz mēs iekūrām ugunskuru, uz  kura cepām tradicionālu indiāņu maizi. Meitenei, kas parasti sēž pie grāmatām, tie bija brīnišķīgi piedzīvojumi.”

Helēna ir kautrīga sieviete, kas dzimusi Šanhajā (Ķīna), bet skolā gājusi Honkongā. Viņa atceras: ”Piektajā klasē fizisko kultūru un zīmēšanu mums pasniedza Čjana kungs. Es biju sīka auguma, tāpēc man nemaz neveicās volejbolā un basketbolā, bet, lai es nejustos neērti, Čjana kungs ļāva man spēlēt badmintonu un citas spēles, kam es biju vairāk piemērota. Viņš bija uzmanīgs un laipns.

Arī ar zīmēšanu man bija kāda problēma — es nepratu zīmēt priekšmetus un cilvēkus. Bet skolotājs man ļāva zīmēt dažādus rakstus un ornamentus, kas man sanāca labāk. Es biju jaunāka par citiem klases bērniem, tāpēc Čjana kungs pārliecināja mani palikt vēl gadu tajā pašā klasē. Tas bija pavērsiena punkts manā izglītošanās procesā — es sāku gūt pārliecību par savām spējām, un manas sekmes uzlabojās. Es vienmēr jutīšos pateicīga Čjana kungam.”

Kādi skolotāji visbiežāk atstāj paliekošu iespaidu? Viljamss Eijerss savā grāmatā To Teach—The Journey of a Teacher sniedz atbildi: ”Pirmām kārtām skolotājam jābūt iejūtīgam un nesavtīgi jāinteresējas par katru skolēnu. [..] Laba mācītprasme nebalstās tikai uz speciālu metodiku un mācību plāniem. [..] Svarīgākais skolotāja darbā ir mīlestība.” Grāmatā autors atbild uz jautājumu, kas ir labs skolotājs. Viņš raksta: ”Skolotājs, kas aizkustina sirdi, kas saprot skolēnus un personīgi interesējas par katru no viņiem, skolotājs, kura aizraušanās ar mūziku, matemātiku, latīņu valodu vai papīra pūķiem iedvesmo audzēkņus uz aktīvu darbību.”

Bez šaubām, ne mazums skolēnu un viņu vecāku ir apliecinājuši pateicību pedagogiem par viņu patieso ieinteresētību un sirsnību. Daudziem skolotājiem tas ir devis spēkus arī turpmāk strādāt skolā par spīti grūtībām.

Protams, ne visi pedagogi izturas pret audzēkņiem ar sapratni. Bet arī skolotājiem nākas sastapties ar daudzām problēmām, kas ierobežo viņu iespējas palīdzēt skolēniem. Tāpēc rodas jautājums: kas liek cilvēkiem izvēlēties šo grūto profesiju?

[Izceltais teksts 4. lpp.]

”Svarīgākais skolotāja darbā ir mīlestība”