Kāpēc tiek izraudzīta skolotāja profesija?

”Lielākoties skolotāji ir izraudzījušies šo profesiju tāpēc, ka tā dod iespēju palīdzēt citiem. Mācīt bērnus nozīmē dot viņiem kaut ko ļoti vērtīgu.” (Teachers, Schools, and Society)

LAI gan, vērojot dažus skolotājus, var šķist, ka mācīt ir viegli, patiesībā darbs skolā bieži liek pārvarēt dažādus šķēršļus — klasēs ir daudz skolēnu, spēkus izsmeļ neskaitāmi kancelejiski pienākumi, birokrātija, skolēnu neatsaucība un mazā alga. Pedro, kas strādā Madridē (Spānija), par to izteicās šādi: ”Strādāt skolā nemaz nav viegli — ir jābūt gatavam uzupurēties. Tomēr es uzskatu, ka skolotāja darbs dod lielāku gandarījumu nekā darbs komercijas pasaulē.”

Daudzās valstīs lielpilsētu skolās problēmu ir pārpārēm — narkotikas, noziedzība, morāles pagrimums un vecāku vienaldzība nopietni ietekmē disciplīnu un skolā valdošo gaisotni. Arī dumpīgums ir ļoti izplatīts. Kāpēc tomēr tik daudzi izglītoti cilvēki izvēlas skolotāja profesiju?

Līmerisa un Daiena strādā Ņujorkā un māca piecus līdz desmit gadus vecus bērnus, kas galvenokārt ir latīņamerikāņu izcelsmes. Abas skolotājas brīvi runā angļu un spāņu valodā. Viņām tika uzdots tālāk minētais jautājums.

Kas mudina cilvēkus kļūt par skolotājiem?

Līmerisa atbildēja: ”Kas mani pamudināja? Mīlestība pret bērniem. Es zinu, ka dažiem bērniem nav neviena cita, kas viņus atbalstītu.”

Daiena sacīja: ”Es palīdzēju brāļa astoņgadīgajam dēlam, kam mācībās gāja grūti — it sevišķi viņam nevedās lasīšana. Kad es redzēju, kā viņš un citi mācās, mani pārņēma brīnišķīga sajūta. Tad es nolēmu, ka vēlos būt skolotāja, un pametu darbu bankā.”

Atmostieties! korespondents uzdeva šo pašu jautājumu skolotājiem vairākās valstīs, un, lūk, kādas bija dažas no atbildēm.

Džuljāno, itālietis, kas tuvojas pusmūžam, paskaidroja: ”Mani skolotāja profesija sāka valdzināt jau tad, kad pats vēl biju skolnieks [fotogrāfijā pa labi]. Man tā šķita radoša profesija, kas dod daudz iespēju labvēlīgi ietekmēt citus. Entuziasms  man palīdzēja pārvarēt problēmas, ar ko es saskāros, kad sāku strādāt par skolotāju.”

Niks, kas dzīvo Jaundienvidvelsas štatā (Austrālija), teica: ”Ķīmiskās pētniecības nozarē, kurā es darbojos, nebija darba piedāvājumu, bet izglītības jomā iespēju nekad nav trūcis. Pamazām es atklāju, ka man patīk mācīt, un, šķiet, arī bērni ir apmierināti ar manu mācītprasmi.”

Daudziem cilvēkiem profesijas izvēlē noteicošais ir bijis vecāku piemērs. Viljams, kas dzīvo Kenijā, atbildēdams uz mūsu jautājumu, sacīja: ”Tā kā mans tēvs jau kopš 1952. gada strādāja par skolotāju, arī man radās vēlēšanās mācīt bērnus. Apziņa, ka es varu pozitīvi ietekmēt skolēnu jaunos prātus, man ir palīdzējusi veltīt šai profesijai daudzus gadus.”

Rozmarija, kas arī dzīvo Kenijā, mums pastāstīja: ”Es vienmēr esmu vēlējusies palīdzēt citiem, tāpēc gribēju strādāt vai nu par medmāsu, vai skolotāju. Iespēja kļūt par skolotāju pavērās pirmā. Arī tas, ka man pašai ir bērni, vairo manu mīlestību pret šo profesiju.”

Bertoldam, kas strādā Dīrenē (Vācija), bija cits pamudinājums: ”Mana sieva apgalvoja, ka no manis iznāktu labs skolotājs.” Viņai izrādījās taisnība. Bertolds piebilda: ”Šis darbs man sagādā lielu prieku. Ja cilvēks nav pārliecināts par izglītības vērtīgumu un neizjūt patiesu interesi par jauniešiem, viņš nevar kļūt par labu skolotāju, kas izjūt gandarījumu par savu darbu.”

Masahiro, kas strādā par skolotāju Japānas pilsētā Nakacu, sacīja: ”Vidusskolā mums bija brīnišķīgs skolotājs, kas savā darbā ielika visu sirdi. Tas pamudināja mani kļūt par skolotāju, bet palikt šajā darbā man palīdz mīlestība pret bērniem.”

Josijam tagad ir 54 gadi, arī viņš dzīvo Japānā, un viņam bija labi apmaksāts darbs rūpnīcā. Tomēr Josija šajā darbā jutās kā vergs, un viņu nogurdināja tālais ceļš uz rūpnīcu. ”Kādu dienu es domāju par to, cik ilgi var turpināt tādu dzīvi, un nolēmu pameklēt darbu, kas būtu vairāk saistīts ar cilvēkiem, nevis lietām. Strādāt ar jauniešiem ir brīnišķīgi, man ļoti patīk darbs ar cilvēkiem.”

Arī Valentīnu, kas dzīvo Sanktpēterburgā (Krievija), skolotājas profesijai piesaista tieši šis aspekts. Viņa teica: ”Kļūt par skolotāju bija mans aicinājums. Tagad pamatskolā esmu nostrādājusi jau 37 gadus. Man ļoti patīk nodarboties ar bērniem, it sevišķi ar maziem bērniem. Es no sirds mīlu savu darbu, tāpēc vēl neesmu aizgājusi pensijā.”

 Viljams Eijerss, kas arī pats ir skolotājs, rakstīja: ”Cilvēki izjūt aicinājumu mācīt, tāpēc ka viņi mīl bērnus un jauniešus vai arī viņiem patīk būt ar tiem kopā un noraudzīties, kā tie attīstās, aug un kļūst aizvien spējīgāki, zinošāki, stiprāki šajā pasaulē. [..] Mācot cilvēki ..dāvina sevi citiem. Es mācu ar cerību padarīt pasauli labāku.”

Tūkstošiem sieviešu un vīriešu ir veltījuši savu dzīvi skolotāja profesijai, kaut arī šajā darbā ir daudz grūtību un šķēršļu. Ar kādām problēmām viņiem lielākoties jāsaskaras? Tas ir apskatīts nākamajā rakstā.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Kā uzlabot sadarbību ar vecākiem

✔ Iepazīstieties ar vecākiem — tā nav laika izšķērdēšana, bet gan kopīgs ieguldījums bērnu nākotnē. Skolotājam tā ir iespēja nodibināt labas attiecības ar cilvēkiem, kas var kļūt par viņa labākajiem sabiedrotajiem bērnu mācīšanā.

✔ Nerunājiet ar vecākiem augstprātīgā tonī vai skolotāju žargonā.

✔ Runājot par bērnu, akcentējiet pozitīvo, jo ar uzslavu var panākt vairāk nekā ar nosodījumu. Paskaidrojiet, kā vecāki var palīdzēt bērnam mācībās.

✔ Ļaujiet vecākiem izteikt savu viedokli un uzmanīgi klausieties.

✔ Centieties saprast, kāda atmosfēra valda bērna ģimenē. Ja iespējams, apciemojiet ģimeni mājās.

✔ Sarunājiet, kad satiksieties nākamo reizi. Ir svarīgi regulāri satikties — tas liecinās par jūsu patieso interesi. (Informācija ņemta no grāmatas Teaching in America.)

[Attēls 6. lpp.]

”Mans tēvs bija skolotājs.” (VILJAMS, KENIJA)

[Attēls 7. lpp.]

”Man ļoti patīk nodarboties ar bērniem.” (VALENTĪNA, KRIEVIJA)

[Attēli 7. lpp.]

”Strādāt ar jauniešiem ir brīnišķīgi.” (JOSIJA, JAPĀNA)