Skolotāju gandarījums un prieks

”Kas man palīdz vēl arvien strādāt par skolotāju? Kaut arī darbs ir grūts un nogurdinošs, es saņemu uzmundrinājumu, redzot, ar kādu prieku bērni mācās un kā aug viņu zināšanas.” (Līmerisa, kas strādā par skolotāju Ņujorkā)

PAR SPĪTI grūtībām, neveiksmēm un sarūgtinājumam miljoniem skolotāju neatlaidīgi strādā izraudzītajā profesijā. Bet kas mudina tūkstošiem studentu mācīties, lai kļūtu par skolotājiem, kaut arī viņi zina, ka nesaņems pienācīgu atzinību? Kas viņus stiprina?

Krievu skolotāja Inna paskaidroja: ”Ir jauki satikt bijušos audzēkņus jau pieaugušus un uzzināt, ka manis sniegtās zināšanas viņiem ir izrādījušās noderīgas. Ir tik patīkami dzirdēt, ka par kopā pavadītajiem gadiem viņiem ir saglabājušās neizdzēšamas atmiņas.”

Džuljāno, skolotājs, kas bija pieminēts iepriekšējos rakstos, sacīja: ”Lielu gandarījumu sniedz apziņa, ka esmu varējis izraisīt skolēnos interesi par savu priekšmetu. Piemēram, reiz, kad es skolēniem biju paskaidrojis vēstures stundas vielu, viņi teica: ”Nepārtrauciet, stāstiet vēl!” Šādi vārdi var padarīt gaišu visdrūmāko rītu skolā, jo tu saproti, ka esi izraisījis jauniešos pavisam jaunas emocijas. Mani pārņem brīnišķīga sajūta, kad pēc skolēnu mirdzošajām acīm var redzēt, ka viņi ir izpratuši attiecīgo vielu.”

Itāliešu skolotāja Elena sacīja: ”Es uzskatu, ka gandarījums ir gūstams galvenokārt no ikdienišķām lietām, no nelieliem skolēnu sasniegumiem, nevis no grandioziem rezultātiem, kas gadās ļoti reti.”

Konija, austrāliete, kurai nedaudz pāri 30, sacīja: ”Ja skolēni atrod laiku uzrakstīt pateicības vēstuli, tas ir vērtīgs atalgojums par ieguldītajām pūlēm.”

Oskaram, kas dzīvo Mendosā (Argentīna), ir līdzīgs viedoklis: ”Kad bijušie skolēni mani satiek uz ielas vai kur citur un izsaka pateicību par to, ko es esmu viņiem iemācījis, es saprotu, ka mans darbs nav bijis veltīgs.” Madridietis Anhels sacīja: ”Es esmu veltījis šai brīnišķīgajai, bet grūtajai profesijai daļu savas dzīves, un lielāko gandarījumu es izjūtu, redzot jauniešus, ko esmu mācījis, kļūstam par godīgiem cilvēkiem un apzinoties, ka tas daļēji ir arī mans nopelns.”

Līmerisa, kuras vārdi bija citēti raksta sākumā, sacīja: ”Man šķiet, ka skolotāji kaut kādā ziņā ir sevišķi cilvēki. Mums jābūt mazliet  trakiem, lai uzņemtos tik milzīgu atbildību. Bet cik jauki ir apzināties, ka esmu padarījusi kaut vai viena bērna dzīvi labāku! Es savu darbu daru ar prieku.”

Vai jūs esat izteikuši pateicību skolotājiem?

Vai jūs, skolēni un skolēnu vecāki, esat pateikuši paldies pedagogiem par laiku, pūlēm un parādīto interesi? Varbūt jūs esat kādam skolotājam aizsūtījuši pateicības vēstuli? Arturs, kas dzīvo Nairobi (Kenija), norādīja uz kādu svarīgu domu: ”Skolotāji jūtas daudz vērtīgāki, kad viņus uzslavē. Valdībai, vecākiem un skolēniem vajadzētu augstu vērtēt pedagogus un viņu darbu.”

Rakstniece un skolotāja Luenna Džonsone rakstīja: ”Manu ticību tam, ka labu skolotāju ir vairāk nekā sliktu, apstiprina simtiem pozitīvu vēstuļu, ko es saņemu, bet vēstuļu, kurās ir sūdzības par kādu skolotāju, ir pavisam maz.” Interesants ir fakts, ka daudzi cilvēki, vēlēdamies ”atrast kādu no saviem bijušajiem skolotājiem”, pat nolīgst detektīvu, lai ”varētu saviem skolotājiem pateikties.”

Ikviena cilvēka izglītības pamatā ir pedagogu darbs. Pat izcilākajiem profesoriem, kas strādā prestižākajās universitātēs, jāpateicas skolotājiem, kuri ir veltījuši laiku un pūles, lai attīstītu viņu kāri pēc zināšanām, izpratnes un izglītības. Arturs no Nairobi sacīja: ”Pat visaugstākās amatpersonas, kas strādā privātajā vai valsts sektorā, kādreiz mūžā ir mācījis skolotājs.”

Cik pateicīgiem mums jābūt šiem vīriešiem un sievietēm, kas ir modinājuši mūsu zinātkāri, kas rosinājuši prātu, bagātinājuši emocionālo pasauli un mums iemācījuši, kā remdēt zināšanu slāpes!

Bet daudz vairāk mums jāpateicas Diženajam Skolotājam Dievam Jehovam, kas iedvesmojis Salamana Pamācībās 2:1—6 rakstītos vārdus: ”Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to, lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos, ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām, tad tu sapratīsi bijību tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu. Jo tas Kungs piešķiŗ zināšanu, un no Viņa mutes nāk atziņa un izpratne.”

Ievērojiet, ka šajos uz pārdomām vedinošajos pantos ir lietots nosacījuma saiklis ”ja”. Tātad, ja mēs esam gatavi pūlēties, mēs varam iegūt ”Dieva atziņu” — visvērtīgākās zināšanas, kādas vien var būt.

[Papildmateriāls 13. lpp.]

Iepriecināta māte

Kāds Ņujorkas skolotājs saņēma šādu vēstuli:

”Vēlos no visas sirds pateikties par jūsu darbu manu bērnu labā. Jūsu rūpes, laipnība un prasme ir palīdzējušas viņiem sasniegt ļoti labus panākumus mācībās, un es esmu pārliecināta, ka bez jūsu atbalsta tas nebūtu bijis iespējams. Pateicoties jums, es varu lepoties ar saviem bērniem, un es to nekad neaizmirsīšu. Ar cieņu, S. B.”

Vai jūs zināt kādu skolotāju, ko jūs varētu uzmundrināt?

[Attēls 12. lpp.]

”Mani pārņem brīnišķīga sajūta, kad pēc skolēnu mirdzošajām acīm var redzēt, ka viņi ir izpratuši attiecīgo vielu.” (DŽULJĀNO, ITĀLIJA)

[Attēli 13. lpp.]

”Ja skolēni atrod laiku uzrakstīt pateicības vēstuli, tas ir vērtīgs atalgojums par ieguldītajām pūlēm.” (KONIJA, AUSTRĀLIJA)