Skolotāju skarbā ikdiena

”No skolotājiem tiek prasīts ļoti daudz, tomēr bieži pedagogi, kas veltījuši savu dzīvi darbam skolā, nesaņem pienācīgu sabiedrības.. atzinību par savām pūlēm.” (Kens Eltiss, Sidnejas Universitāte, Austrālija)

JĀATZĪST, ka ”vissvarīgākās profesijas” pārstāvjiem ir jāsaskaras ar daudzām problēmām — no mazas algas līdz nepiemērotiem apstākļiem klasē, no pārmērīgi daudziem kancelejiskiem pienākumiem līdz pārpildītām klasēm, no necieņas un varmācības līdz vecāku vienaldzībai. Kā skolotāji tiek galā ar šādām grūtībām?

 Cieņas trūkums

Četriem skolotājiem no Ņujorkas mēs pajautājām, kāda ir lielākā problēma, ar ko viņi saskaras darbā. Viņi vienprātīgi atbildēja: ”Necieņa pret skolotājiem.”

Pēc kenijieša Viljama vārdiem, arī Āfrikā attieksme pret skolotājiem ir mainījusies. Viņš sacīja: ”Bērni kļūst aizvien nedisciplinētāki. Manā bērnībā [tagad Viljamam ir pāri 40 gadiem] skolotāji bija cienījamākie afrikāņu sabiedrības locekļi un gan jauni, gan veci uzskatīja skolotāju par paraugu. Tāda cieņa viņiem vairs netiek izrādīta. Rietumu kultūra ietekmē bērnus un jauniešus pat Āfrikas lauku rajonos, un filmas un periodiskie izdevumi popularizē uzskatu, ka necieņa pret tiem, kam pieder kāda vara, ir varonības izpausme.”

Itāliešu skolotājs Džuljāno ar nožēlu atzīmēja: ”Bērnus ietekmē sabiedrībā izplatītais dumpīguma, nepakļāvības un nepaklausības gars.”

Narkotikas un vardarbība

Par problēmu skolās ir kļuvušas arī narkotikas, turklāt tik lielā mērā, ka amerikāņu skolotāja un rakstniece Luenna Džonsone rakstīja: ”Cīņai ar narkotikām tiek pievērsta uzmanība gandrīz ikvienā skolā un arī daudzos bērnudārzos. [Kursīvs mūsu.] Bērni par narkotikām zina vairāk.. nekā lielākā daļa pieaugušo.” Tālāk viņa rakstīja: ”Narkotikas visbiežāk sāk lietot skolēni, kas jūtas nevērtīgi, nemīlēti, vientuļi, garlaikoti vai nedroši.” (Two Parts Textbook, One Part Love.)

Austrāliešu skolotājs Kens jautāja: ”Kā lai skolotāji māca deviņgadīgu bērnu, kam paša vecāki ir iemācījuši lietot narkotikas un kas tagad ir no tām atkarīgs?” Mihaels, kam ir pāri 30 gadiem, strādā par skolotāju kādā Vācijas vispārizglītojošā skolā. Viņš rakstīja: ”Mēs labi zinām, ka skolā tiek tirgotas un lietotas narkotikas, tikai pārāk reti šādi gadījumi tiek atklāti.” Tāpat viņš pieminēja disciplīnas trūkumu, kas izpaužas skolēnu tieksmē visu postīt, un paskaidroja: ”Sienas un galdi tiek nosmērēti, un daudzas mēbeles tiek salauztas. Dažus no maniem audzēkņiem policija ir aizturējusi par zādzībām veikalā vai ko tamlīdzīgu. Nav brīnums, ka arī skolā bieži notiek zādzības.”

Amira ir skolotāja Meksikā, Gvanahvato štatā. Viņa atzina: ”Daudzās ģimenēs bērnus ietekmē vardarbība un narkomānija, viņi dzīvo vidē, kurā iemācās rupji runāt un pārņem citus netikumus. Liela problēma ir arī nabadzība. Kaut gan par skolu nav jāmaksā, vecākiem ir jāpērk burtnīcas, pildspalvas un citi skolas piederumi, bet vispirms ir nepieciešama pārtika.”

 Ieroči skolā?

Nesenie gadījumi, kad Amerikas Savienoto Valstu skolās tika lietoti šaujamieroči, skaidri norāda, ka vardarbība ir diezgan liela problēma šajā valstī. Kādā avotā bija teikts: ”Pēc mūsu datiem, 87 125 valsts skolās katru dienu tiek ienesti 135 000 ieroču. Lai samazinātu ieroču skaitu skolās, tiek izmantoti metāla detektori, novērošanas kameras, suņi, kas mācīti meklēt ieročus, identifikācijas kartītes, tiek pārbaudīti skolēnu skapīši un skolās ir aizliegts ierasties ar somu.” (Teaching in America.) Lasot par šādiem drošības pasākumiem, var rasties jautājums, vai runa ir par skolām vai cietumiem. Minētajā avotā bija piebilsts, ka ASV vairāk nekā 6000 audzēkņu ir izslēgti no skolas, jo bija nēsājuši ieroci.

Airisa, kas strādā par skolotāju Ņujorkā, pastāstīja Atmostieties!: ”Skolēni slepus nes ieročus uz skolu, metāla detektori neko daudz nepalīdz. Vēl viena aktuāla problēma skolās ir vandalisms.”

Šādā anarhiskā vidē apzinīgi pedagogi cenšas mācīt bērnus un veidot viņu vērtību sistēmu. Nav brīnums, ka daudzi skolotāji cieš no spēku izsīkuma un jūtas nomākti. Tīringenes (Vācija) Skolotāju apvienības prezidents Rolfs Bušs sacīja: ”Vācijā ir apmēram miljons skolotāju un gandrīz trešajai daļai stresa dēļ rodas veselības traucējumi. Darbā viņi jūtas iztukšoti.”

Mazgadīgas māmiņas

Vēl viena problēma ir skolēnu seksuālā aktivitāte. Grāmatas Teaching in America autors Džordžs Morisons par situāciju ASV izteicās: ”Ik gadus aptuveni 1 miljonam skolnieču (11 procentiem 15 — 19 gadus vecu meiteņu) iestājas grūtniecība.” ASV meiteņu grūtniecība ir daudz vairāk izplatīta nekā citās attīstītajās valstīs.

To apstiprināja Airisa: ”Jaunieši runā tikai par seksu un ballītēm — tas robežojas ar apsēstību. Un tagad skolas datori ir pieslēgti Internetam, tātad ir pieejamas tērzēšanas istabas un pornogrāfija.” Anhels, kas dzīvo Madridē (Spānija), stāstīja: ”Izlaidīgs dzīvesveids skolēnu vidū ir plaši izplatīts. Ir bijuši gadījumi, kad grūtniecība iestājas pavisam mazām meitenēm.”

Nenovērtēta profesija

Daudzi skolotāji ir apbēdināti, ka vecāki ne vienmēr uzņemas savu daļu atbildības bērna izglītošanā. Pedagogi uzskata, ka vecākiem ir jābūt pirmajiem savu bērnu audzinātājiem, jo labas manieres un uzvedības normas ir jāiemācās jau mājās. Nav pārsteidzošs Amerikas Skolotāju federācijas prezidentes Sandras Feldmanes izteikums, ka ”pret pedagogiem.. vajadzētu izturēties ar tādu pašu cieņu kā pret citu profesiju pārstāvjiem”.

Vecāki bieži vien neatbalsta bērna disciplinēšanu skolā. Līmerisa, kas bija minēta iepriekšējā rakstā, stāstīja Atmostieties!: ”Ja skolotājs paziņo direktoram par kādiem audzēkņu pārkāpumiem, viņam pēc tam jāuzklausa vecāku pārmetumi.” Buša kungs, kura vārdi minēti iepriekš, sacīja: ”Vecāki aizvien mazāk audzina savus bērnus. Mēs vairs nevaram rēķināties ar to, ka lielākā daļa bērnu ģimenē būs saņēmuši labu audzināšanu.” Estela, kas strādā Mendosā (Argentīna), teica: ”Mēs, skolotāji, baidāmies no skolēniem. Ja mēs kādam ieliekam sliktu atzīmi, viņš mums met ar akmeņiem vai citādi uzbrūk, un, ja skolotājam ir mašīna, tiek bojāta arī tā.”

 Tāpēc nav brīnums, ka daudzās valstīs trūkst skolotāju. Ņujorkas Kārnegija korporācijas prezidents Vartans Gregorjans atzīmēja: ”Nākamo desmit gadu laikā [ASV] būs vajadzīgi kādi 2,5 miljoni jaunu skolotāju.” Tāpēc uz lielpilsētu skolām ”tiek aicināti pedagogi no Indijas, Vestindijas salām, Dienvidāfrikas, Eiropas un citām vietām, kur vien atrodami labi skolotāji.” Tas, protams, nozīmē, ka arī šajās vietās skolotāju var pietrūkt.

Kāpēc trūkst skolotāju?

Josinori, japāņu skolotājs ar 32 gadu stāžu, sacīja, ka ”skolotāja darbs ir cildens un japāņu sabiedrībā skolotāji tiek dziļi cienīti”. Diemžēl to nevar teikt par visām kultūrām. Gregorjana kungs uzskata, ka pedagogiem ”neizrāda pelnīto cieņu, atzinību un viņu darbs netiek pienācīgi apmaksāts. [..] Lielākajā daļā [ASV] štatu skolotājam maksā mazāk nekā citu profesiju pārstāvjiem ar bakalaura vai maģistra grādu.”

Raksta sākumā citētais Kens Eltiss rakstīja: ”Kā skolotājus ietekmē tas, ka daudzās darbavietās, kur nepieciešama mazāka kvalifikācija, maksā vairāk nekā skolā? Kā lai jūtas skolotāji, ja jaunietis, ko viņi mācīja pirms gada.., tagad pelna vairāk nekā viņi un vairāk nekā viņiem ir izredzes pelnīt pēc pieciem gadiem? Tas var iedragāt skolotāju pašvērtības apziņu.”

Viljamss Eijerss rakstīja: ”Skolotājiem maksā ļoti maz.. Pedagoga alga ir četrreiz mazāka nekā jurista alga un uz pusi mazāka par grāmatveža algu, mūsu algas ir mazākas  nekā tālbraucējiem šoferiem un kuģubūvētavas strādniekiem. [..] Nav citas profesijas, kas prasītu no cilvēka tik daudz un tik maz kompensētu finansiālā ziņā.” (To Teach—The Journey of a Teacher.) 2000. gada novembrī bijusī ASV ģenerālprokurore Dženeta Reno sacīja: ”Mēs varam sūtīt cilvēkus uz Mēnesi. [..] Mēs maksājam lielas algas sportistiem. Kāpēc mēs nevaram pienācīgi maksāt skolotājiem?”

”Lielākoties skolotāji nesaņem pietiekami lielu algu,” atzīmēja Līmerisa. ”Kaut arī esmu daudzus gadus pavadījusi studējot, es saņemu zemu algu salīdzinājumā ar citiem šeit, Ņujorkā, bet man tāpat jāsaskaras ar lielpilsētas stresu un citām grūtībām.” Valentīna no Sanktpēterburgas sacīja: ”Pedagoga darbs ir nepateicīgs, ja runājam par ienākumiem. Skolotājiem atvēlētie līdzekļi vienmēr ir bijuši zem iztikas minimuma.” Marlēne, kas strādā Čuvutā (Argentīna), domā tāpat: ”Zemo algu dēļ mēs esam spiesti strādāt divos vai trijos darbos un skriet no vienas vietas uz otru. Tas jūtami mazina darba kvalitāti.” Arturs, kas strādā Nairobi (Kenija), pastāstīja Atmostieties!: ”Ekonomiskajam stāvoklim pasliktinoties, mana dzīve kļūst grūtāka. Daudzi kolēģi man piekritīs, ka mazais atalgojums vienmēr ir atturējis cilvēkus kļūt par skolotājiem.”

Ņujorkiete Daiena pauda neapmierinātību ar dažādu dokumentu pildīšanu, kas no skolotājiem prasa garas stundas. Kāds skolotājs rakstīja: ”Lielu darba dienas daļu aizņem dažādas formalitātes.” Daudzi pedagogi sūdzas: ”Visi tie bezjēdzīgie papīri, kas jāraksta cauru dienu!”

Skolēnu daudz — skolotāju maz

Bertolds no Dīrenes minēja vēl kādu biežu problēmu: ”Klases ir pārblīvētas — dažkārt tajās ir pat 34 skolēni. Mēs nevaram pievērst īpašu uzmanību skolēniem, kam ir grūtības; viņi paliek nepamanīti. Skolēnu individuālās vajadzības tiek pamestas novārtā.”

Līmerisa piebilda: ”Bez vecāku vienaldzības lielākā problēma, ar ko es saskāros pagājušajā gadā, bija skolēnu skaits manā klasē. Iedomājieties, kā tas ir, — strādāt ar 35 sešgadīgajiem!”

Airisa sacīja: ”Šeit, Ņujorkā, nepietiek pedagogu, it sevišķi matemātikas un dabaszinātņu nozarē. Viņiem ir iespēja atrast labāku darbu citur. Tāpēc pilsētā strādā daudzi skolotāji no citām valstīm.”

Skolotāja darbā nepārprotami ir jāiegulda daudz laika un pūļu. Kas skolotājus mudina turpināt darbu? Kāpēc viņi neatmet visam ar roku un turpina neatlaidīgi strādāt? Šie jautājumi tiks apspriesti pēdējā rakstā.

[Izceltais teksts 9. lpp.]

ASV skolās katru dienu tiek ienesti 135 000 ieroču

[Papildmateriāls/Attēls 10. lpp.]

Kāds ir labs skolotājs?

Kāds īsti ir labs skolotājs? Vai tas ir cilvēks, kas spēj attīstīt bērna atmiņu, tā ka viņš var atcerēties faktus un nokārtot eksāmenus? Bet varbūt tas ir cilvēks, kas iemāca domāt, jautāt un spriest un palīdz bērnam kļūt par labu sabiedrības locekli?

”Kad mēs, skolotāji, saprotam, ka dzīves garajā un sarežģītajā ceļojumā skolēni ir mūsu ceļabiedri, un sākam izturēties pret viņiem ar cieņu, kādu viņi pelna, būdami cilvēki, mēs esam uz pareizā ceļa, lai kļūtu par labiem skolotājiem. Tas ir tik vienkārši un vienlaikus tik sarežģīti.” (To Teach—The Journey of a Teacher.)

Labs skolotājs saskata katra skolēna spējas un prot tās attīstīt. Viljamss Eijerss atzīmēja: ”Mums jāatrod labākas mācību metodes, metodes, kas koncentrējas uz bērna stiprajām pusēm, viņa pieredzi un spējām.. Man nāk prātā, ko kāda indiāniete teica par savu piecgadīgo dēlu, kam it kā bija ”grūta galva”: ”Vēju Vilks zina vairāk nekā četrdesmit putnu nosaukumus un pazīst viņu pārceļošanas paradumus. Viņš zina, ka ideāli līdzsvarotam lidojumam ērglim nepieciešamas trīspadsmit astes spalvas. Manam dēlam ir vajadzīgs skolotājs, kas prastu saskatīt viņa spējas.”

Lai skolotāja darbs būtu sekmīgs, viņam jāatklāj, kas interesē katru bērnu, kas liek viņa sirdij pukstēt straujāk. Skolotāja darba pamatā ir mīlestība pret bērniem.

[Norāde par autortiesībām]

United Nations/Photo by Saw Lwin

[Papildmateriāls 11. lpp.]

Vai mācībām vienmēr jālīdzinās izpriecai?

Skolotājs Viljamss Eijerss ir sastādījis sarakstu, kurā minēti desmit mīti par skolotāju darbu. Viens no tiem ir šāds: ”Labi skolotāji padara mācības līdzīgas izpriecai.” Viņš turpināja: ”Izprieca ir kaut kas tāds, kas uzjautrina un izklaidē — kā klauni vai joki. Savukārt mācības var būt ļoti saspringtas, koncentrētas, tās var sagādāt pārsteidzošus atklājumus, neizpratni un bieži arī lielu prieku. Ja mācības līdzinās izpriecai, tas nav nekas slikts. Bet mācību procesam nav obligāti jābūt izpriecai.” Viņš vēl piebilda: ”Skolotājam ir nepieciešamas plašas zināšanas, spējas, attapība un izpratne, bet, pats svarīgākais, viņam jābūt iejūtīgam cilvēkam, kas no sirds dara savu darbu.” (To Teach—The Journey of a Teacher.)

Sumio no Nagojas (Japāna) norāda uz skolēnu vidū izplatītu problēmu: ”Daudziem vidusskolēniem neinteresē nekas cits kā vienīgi izpriecas un nodarbes, kas neprasa piepūli.”

Skolēnu konsultante Rosa, kas strādā Bruklinā (Ņujorkā), sacīja: ”Pārsvarā skolēni uzskata, ka mācības ir garlaicīgas un skolotāji ir apnicīgi. Pēc viņu domām, visam vajadzētu būt vienai vienīgai izpriecai. Viņi aizmirst, ka mācību iznākums ir atkarīgs no tā, cik daudz pūļu tajās tiek ieguldīts.”

Tā kā jaunieši koncentrējas tikai uz izklaidi, viņiem ir grūti piepūlēties un kaut ko upurēt mācību labā. Sumio teica: ”Problēmas būtība ir tā, ka jauniešiem trūkst tālredzīguma. Ļoti maz vidusskolēnu apzinās, ka tagad ir vērts pūlēties, lai nākotnē gūtu labumu.”

[Attēls 7. lpp.]

DAIENA, ASV

[Attēls 8. lpp.]

”Skolā tiek tirgotas un lietotas narkotikas, tikai pārāk reti šādi gadījumi tiek atklāti.” (MIHAELS, VĀCIJA)

[Attēls 8. lpp.]

”Daudzās ģimenēs bērnus ietekmē vardarbība un narkomānija.” (AMIRA, MEKSIKA)

[Attēls 9. lpp.]

”Pret pedagogiem.. vajadzētu izturēties ar tādu pašu cieņu kā pret citu profesiju pārstāvjiem.” (SANDRA FELDMANE, AMERIKAS SKOLOTĀJU FEDERĀCIJAS PREZIDENTE)