Bībeles viedoklis

Vai cilvēkiem vajadzīga vainas apziņa?

MŪSU dienās daudziem šķiet, ka vainas apziņa ir nevajadzīga nasta. Viņi domā līdzīgi vācu filozofam Frīdriham Nīčem, kas teica: ”Vainas izjūta ir visbriesmīgākā slimība, kāda jebkad plosījusies cilvēkā.”

Bet tagad daudzi speciālisti sāk mainīt savu viedokli. ”Vainas apziņa ir svarīga cilvēka būtības sastāvdaļa, tā liecina ka cilvēks ir iejūtīgs un apzinīgs,” raksta filozofijas doktore Sūzana Forvarda, starptautiski atzīta psihoterapeite un vairāku zinātnisku grāmatu autore. ”Tā ir sirdsapziņas daļa.” Kas būtu jāsecina? Vai cilvēkiem ir vai nav vajadzīga vainas apziņa? Vai pastāv tādas situācijas, kad vainas apziņa ir derīga?

Kas ir vainas apziņa?

Vainas apziņa cilvēkā rodas tad, ja viņš nav rīkojies atbilstoši normām, pēc kurām vēlas dzīvot, piemēram, ir nodarījis pāri kādam citam, kas viņam kaut ko nozīmē. Kā bija minēts kādā enciklopēdijā, vainas apziņa attiecas uz ”morāla pienākuma izjūtu, kad indivīds ir vainojams kļūdas, pārkāpuma, nozieguma vai grēka izdarīšanā”.

Ebreju rakstos vaina bija saistīta ar izraēliešiem dotās Dieva bauslības nepildīšanu — vairāk nekā puse gadījumu, kad tā ir pieminēta, atrodas 3. un 4. Mozus grāmatā. Interesants ir fakts, ka vārds, ko tulko ”vaina” vai ”vainas apziņa”, gandrīz nav atrodams Kristiešu grieķu rakstos. Bet tajos dažos gadījumos, kad tas ir pieminēts, tas, tāpat kā Ebreju rakstos, ir attiecināts uz smagiem grēkiem pret Dievu. (Marka 3:29; 1. Korintiešiem 11:27.)

Diemžēl vainas apziņa cilvēkus var mocīt arī tad, kad viņi nemaz nav vainīgi. Piemēram, ja cilvēks ir maksimālists un izvirza sev nesaprātīgi augstas prasības, ikkatra neveiksme viņā var radīt vainas izjūtu. (Salamans Mācītājs 7:16.) Gadās arī tā, ka pamatoti sirdsapziņas pārmetumi par kļūdu vai nepareizu  rīcību pāraug kaunā un beidzas ar paššaustīšanu. Bet kāds tad var būt labums no vainas apziņas?

Kāpēc ir vajadzīga vainas apziņa

Ir vismaz trīs iemesli, kāpēc vainas apziņu var saukt par derīgu. Pirmkārt, tā liecina, ka cilvēks zina morāles normas, ka viņa sirdsapziņa ir dzīva. (Romiešiem 2:15.) Amerikas Psihiatru asociācijas izdotā grāmatā vainas izjūtas trūkums ir saistīts ar sociāli bīstamu uzvedību. Cilvēki ar notrulinātu vai pilnībā apklusušu sirdsapziņu nespēj atšķirt labu no ļauna, un tas ir bīstami. (Titam 1:15, 16.)

Otrkārt, sirdsapziņas pārmetumi palīdz izvairīties no nevēlamas rīcības. Tāpat kā fiziskās sāpes dažkārt liecina par kādu kaiti, emocionālās sāpes, kas saistītas ar vainas apziņu, liek domāt, ka pastāv kāda morālas vai garīgas dabas problēma, kurai jāpievērš uzmanība. Kad cilvēks apzinās savas vājības, viņš cenšas turpmāk vairs nenodarīt pāri nedz pats sev, ne saviem tuviniekiem, ne citiem cilvēkiem. (Mateja 7:12.)

Treškārt, savas vainas atzīšana nāk par labu gan vainīgajam, gan tam, kuram nodarīts pāri. Piemēram, kad ķēniņš Dāvids apzinājās savu vainu, viņš ļoti mocījās. ”Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu,” Dāvids rakstīja. Bet, kad Dāvids atzinās Dievam savā grēkā, viņš ar atvieglojumu dziedāja: ”Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm.” (Psalms 32:3, 7.) Atzīšanās var iepriecināt arī cietušo, jo tā liecina — vainīgais viņu mīl tik spēcīgi, ka nožēlo izdarīto. (2. Samuēla 11:2—15.)

Līdzsvarots viedoklis

Lai iegūtu līdzsvarotu viedokli par vainas apziņu, apskatīsim, cik krasi atšķīrās Jēzus uzskati par grēciniekiem un grēku no farizeju uzskatiem. Lūkas 7:36—50 ir stāstīts par kādu netiklu sievieti, kas iegāja farizeja namā, kur uz mielastu bija uzaicināts Jēzus. Viņa pienāca pie Jēzus, ar savām asarām mazgāja viņa kājas un lēja uz tām dārgu, smaržīgu eļļu.

Svētulīgais farizejs domāja, ka zem viņa goda ir veltīt šai sievietei uzmanību. Viņš sprieda: ”Ja šis [Jēzus] būtu pravietis, tad viņš zinātu, kas šī sieviete tāda ir, kas viņu aiz[s]kaŗ, jo tā ir grēciniece.” (Lūkas 7:39.) Jēzus nekavējoties iebilda. ”Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu,” viņš norādīja, ”bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi manas kājas. Tādēļ es tev saku: viņas grēki, kuŗu bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi.” Laipnie vārdi noteikti uzmundrināja sievieti un lika viņai sajust atvieglojumu. (Lūkas 7:46, 47.)

Jēzus nekādā gadījumā neattaisnoja amorālu rīcību. Ar minētajiem vārdiem viņš pamācīja lepno farizeju, ka Dievam jākalpo galvenokārt aiz mīlestības. (Mateja 22:36—40.) Protams, bija pareizi, ka sieviete jutās vainīga par netikumīgo dzīvi pagātnē. Pēc visa spriežot, viņa to nožēloja, jo raudāja, pat nemēģinādama attaisnot savu agrāko uzvedību, un rīkojās, lai ļaužu priekšā godinātu Jēzu. To redzot, Jēzus sievietei sacīja: ”Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.” (Lūkas 7:50.)

Bet farizejs joprojām augstprātīgi ieskatīja sievieti par grēcinieci. Varbūt viņš cerēja sievieti nokaunināt. Taču, ja kāds nemitīgi liek citiem justies vainīgiem tāpēc, ka tie nedara viņam kaut ko pa prātam, tad viņam trūkst mīlestības pret citiem, un galu galā tiek panākts pretējais efekts. (2. Korintiešiem 9:7.) Vislabāk ir rīkoties tā, kā darīja Jēzus, — rādīt labu priekšzīmi, no sirds uzslavēt un apliecināt savu ticību tam, ka cilvēks labosies, lai gan viņam varbūt ir nepieciešams dot aizrādījumu un padomu. (Mateja 11:28—30; Romiešiem 12:10; Efeziešiem 4:29.)

Tātad vainas apziņa ir derīga un pat nepieciešama, ja cilvēks ir izdarījis kaut ko sliktu. Salamana Pamācībās 14:9 (LB-1882) ir teikts: ”Ģeķi smejas par grēka darbu.” Sirdsapziņas pārmetumiem būtu jāmudina cilvēki nožēlot izdarīto un labot situāciju. Taču galvenajam iemeslam, kāpēc kāds kalpo Dievam, ir jābūt mīlestībai, nevis vainas apziņai. (Ījaba 1:9—11; 2:4, 5.) Kā uzsvērts Bībelē, kad labi cilvēki tiek uzmundrināti un spēcināti, viņi dara visu, kas ir viņu spēkos. Vēl svarīgāk: kalpojot aiz mīlestības, viņi ir laimīgi.