Cīņa ar sekām

”MĒS EJAM JAU KOPŠ PAŠA RĪTA. MĒS BĒGAM, LAI GLĀBTU SAVU DZĪVĪBU. NAV NE DZERAMĀ ŪDENS, NE PĀRTIKAS. VISAS MĀJAS GUĻ DRUPĀS.” (HARDŽIVANS, KAS PĀRCIETIS 7,9 MAGNITŪDAS STIPRU ZEMESTRĪCI INDIJĀ)

PIEREDZĒT spēcīgas zemestrīces plosīšanos ir briesmīgi. ”Man visapkārt lidoja grāmatas, kas krita no divarpus metru augsta koka skapja pie manas gultas,” atceras kāda sieviete, kas piedzīvoja 1999. gada zemestrīci Taivānā. ”Nesen nopirkta motociklista ķivere nolidoja no pašas skapjaugšas un nokrita gultā tieši blakus manai galvai. Daudz netrūka, ka tā būtu mani nositusi.”

Kad zemestrīce garām

Zemestrīce ir baismīgs notikums, bet tajā izdzīvot — tas vēl ir tikai pats sākums. Pēc katastrofas glābēju vienības drosmīgi pūlas atrast ievainotos un sniegt tiem palīdzību. Bieži vien viņus apdraud iespējami pēcgrūdieni. ”Mums jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem,” sacīja kāds vīrietis, kas pēc zemestrīces Salvadorā apdomāja, kā rakties cauri zemes kalnam, kas bija apbēris kādu kvartālu. ”Ja zeme pēkšņi atkal sakustēsies, viss pārējais kalns var uzgrūt mums virsū.”

Reizēm cilvēki, cenšoties palīdzēt cietušajiem, izrāda neparastu pašaizliedzību. Piemēram, kad 2001. gada sākumā Indijā notika postoša zemestrīce, kāds vecs vīrs, vārdā Manu, kurš bija pārcēlies uz Amerikas Savienotajām Valstīm, nolēma doties atpakaļ uz savu dzimteni. ”Man jābrauc, lai palīdzētu ne tikai savai ģimenei, bet visiem, kam klājas grūti,” viņš teica. Manu redzēja, ka tajos apvidos, kurus viņš apmeklēja, apstākļi ir ļoti smagi. Tomēr viņš atzīmēja: ”Drosme, kas izpaužas cilvēku rīcībā, ir apbrīnojama.” Kāds žurnālists rakstīja: ”Es nezinu tuvākajā apkaimē nevienu cilvēku, kurš nebūtu kaut ko devis, lai palīdzētu citiem, — dienas, nedēļas vai mēneša algu, daļu no saviem ietaupījumiem vai kaut ko citu, bez kā vien viņš spēj iztikt.”

Protams, viens ir novākt gruvešus un ārstēt ievainotos, bet pavisam kas cits — palīdzēt cilvēkiem pēc pārciestajām šausmām atkal ievirzīt dzīvi normālās sliedēs. Lūk, ko stāsta Salvadoras iedzīvotāja Deloresa, kas zemestrīcē zaudēja mājas. ”Tas ir vēl ļaunāk nekā kara laikā,” viņa saka. ”Toreiz mums vismaz bija jumts virs galvas.”

Kā jau bija minēts pirmajā rakstā, reizēm ļoti vajadzīga ir ne tikai materiāla palīdzība, bet arī emocionāls  atbalsts. Piemēram, kad 1999. gada sākumā zemestrīce piemeklēja Armenijas pilsētu Kolumbijas rietumos, vairāk nekā tūkstoš cilvēku gāja bojā un daudzi pēc katastrofas bija satriekti un izmisuši. Psihiatrs Roberto Estefans, kurš pats bija dzīvojis mājā, kas zemestrīcē tika izpostīta, stāstīja: ”Ej, kur gribi, visur cilvēki lūdz palīdzību. Kad es dodos iekost kādu hamburgeru, lielākā daļa cilvēku, kas mani sveicina, izmanto gadījumu, lai man pastāstītu par savu bezmiegu un bēdām.”

Zemestrīces atstātās emocionālās sekas, kā varēja pārliecināties Dr. Estefans, mēdz būt ļoti smagas. Kāda sieviete, kas brīvprātīgi piedalījās zemestrīces upuriem paredzētas nometnes ierīkošanā, atzīmēja, ka daži cilvēki, kuriem ir darbs, tomēr neiet strādāt, jo ir pārliecināti, ka viņiem drīz jāmirst.

Cerība izmisušajiem

Kad notiek šādas nelaimes, Jehovas liecinieki pūlas palīdzēt cietušajiem ne tikai fiziski, bet  arī garīgi un emocionāli. Piemēram, tūlīt pēc jau pieminētās zemestrīces Kolumbijā vietējā Jehovas liecinieku filiāle organizēja ārkārtas komiteju. Tūkstošiem liecinieku no visām valsts malām ziedoja pārtikas produktus un naudu. Drīz vien uz katastrofas rajonu bija nosūtīts ap 70 tonnu pārtikas.

Bieži vissvarīgākais ir garīgais atbalsts. Kādu rītu pēc zemestrīces Kolumbijā kāda Jehovas lieciniece ievēroja ļoti nomāktu sievieti, kas gāja pa sapostītās Armenijas ielu. Viņa piegāja šai sievietei klāt un piedāvāja bukletu Kāda cerība pastāv mīļajiem aizgājējiem? *.

Sieviete paņēma bukletu un mājās to rūpīgi izlasīja. Nākamreiz, kad pie viņas durvīm ieradās kāda Jehovas lieciniece, viņa ļoti vēlējās pastāstīt, kas ar viņu noticis. Izrādījās, ka zemestrīce bija sagrāvusi vairākas mājas, kas šai sievietei pilsētā bija piederējušas un kas bija nesušas viņai diezgan lielus ienākumus. Tagad viņa bija nonākusi nabadzībā. Bet tas vēl nebija ļaunākais. Zemestrīcē bija sabrukusi arī māja, kurā viņa bija dzīvojusi kopā ar savu 25 gadus veco dēlu, un dēls bija gājis bojā. Sieviete sacīja lieciniecei, kas pie viņas bija atnākusi, ka nekad agrāk viņa nav interesējusies par reliģiju, bet tagad viņai ir radušies daudzi jautājumi. Izlasītais buklets bija modinājis viņā cerību. Drīz pēc tam ar šo sievieti tika uzsāktas mājas Bībeles nodarbības.

Jehovas liecinieki ir pārliecināti, ka pienāks laiks, kad cilvēkus vairs neapdraudēs ne zemestrīces, ne arī kādas citas dabas katastrofas. Nākamajā rakstā būs paskaidrots, uz ko balstās šī pārliecība.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 6. lpp.]

KĀ SAGATAVOTIES ZEMESTRĪCEI

▪ Pieskrūvējiet ūdens sildītājus un smagus priekšmetus novietojiet vai nu uz grīdas, vai uz zemākajiem plauktiem.

▪ Iemāciet visiem ģimenes locekļiem, kā atslēgt elektrību, gāzi un ūdeni.

▪ Turiet mājās ugunsdzēšamo aparātu un pirmās palīdzības aptieciņu.

▪ Parūpējieties, lai jūsu rīcībā būtu pārnēsājamais radio un jaunas baterijas.

▪ Izmēģiniet kopā ar savu ģimeni, kā izturēties zemestrīces gadījumā, sevišķu uzmanību pievēršot nepieciešamībai 1) saglabāt mieru, 2) izslēgt plīti un sildītājus, 3) nostāties durvīs vai paslēpties zem galda, 4) turēties nost no logiem, spoguļiem un skursteņiem.

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

ZEMESTRĪCES IZRAĒLĀ

Zemestrīču vēsture, par ko ir saglabājušās ziņas, Izraēlā ir ”senāka un nepārtrauktāka nekā jebkurā citā vietā uz zemes”, raksta profesors Amoss Nurs. Daudzās zemestrīces ir izskaidrojamas ar to, ka Izraēlu virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem šķērso Austrumāfrikas lūzumzonas ziemeļu gals, kur saduras Vidusjūras un Arābijas plātne.

Daļa arheologu uzskata, ka senie celtnieki ir izmantojuši īpašu metodi, lai padarītu ēkas izturīgākas pret zemestrīcēm. Ar to saskan Bībelē atrodamais Salamana būvju apraksts: ”Lielais pagalms bija apjozts visapkārt ar mūri no trim kārtām četrstūŗainu apcirstu akmeņu, uz kuŗām atradās viena kārta aptēstu ciedru baļķu. Bet tā Kunga nama iekšējais pagalms un ailes pie nama bija tāda pat veida.” (1. Ķēniņu 6:36; 7:12.) Pierādījumi, kas liecina, ka ir izmantota šī metode — akmens celtnēs iebūvēti koka baļķi —, ir konstatēti dažādās vietās, arī kādos vārtos Megidā, kuri, domājams, celti Salamana laikā vai vēl senāk. Pēc zinātnieka Deivida Rola domām, šo baļķu uzdevums, iespējams, bija ”pasargāt celtni no postījumiem zemestrīču laikā”.

[Attēls]

Zemestrīcē sagrautas celtnes drupas pie Beitšeanas Izraēlā

[Papildmateriāls/Attēli 8. lpp.]

DIVAS MINŪTES ŠAUSMU. ACULIECINIEKA STĀSTS

Indijas pilsētā Ahmadabadā mūsu ģimene gatavojās manas māsīcas kāzām. 2001. gada 26. janvāra rītā mani pamodināja nevis modinātājpulksteņa zvans, bet spēcīgi grūdieni. Es dzirdēju, kā zvārojas metāla skapji, un sapratu, ka notiek kaut kas nelāgs. Mans tēvocis kliedza: ”Visi ārā no mājas!” Kad bijām izkļuvuši laukā, mēs redzējām, ka māja līgojas. Likās, tas turpinās veselu mūžību. Bet patiesībā zemestrīce ilga tikai divas minūtes.

Emocionālais satricinājums likās pārāk liels un pēkšņs, lai tam tiktu pāri. Mēs pārbaudījām, vai ar mūsu ģimenes locekļiem viss kārtībā. Telefona sakari bija pārtrūkuši un arī elektrības nebija, tāpēc nebija iespējams tūlīt uzzināt, kas noticis ar mūsu radiniekiem apkārtējās pilsētās. Pēc stundas, kas aizritēja mokošā neziņā, mums beidzot izdevās noskaidrot, ka viņi ir drošībā. Tomēr ne visiem bija tā veicies. Ahmadabadā, piemēram, bija sagruvušas vairāk nekā simts mājas un gājuši bojā vairāk nekā 500 cilvēki.

Nedēļām ilgi visus mocīja bailes. Vakarā ejot gulēt, ļaudis baidījās, ka varētu notikt vēl viena zemestrīce, kā bija prognozēts. Katastrofas sekas tika novērstas pavisam lēni, un daudzi bija zaudējuši pajumti. To visu bija izraisījusi zemestrīce, kas ilga tikai divas minūtes, bet paliks mūsu atmiņā uz visiem laikiem. (Pastāstījis Samīrs Saraija.)

[Attēls 6., 7. lpp.]

Vīrietis, kas palicis dzīvs pēc 2001. gada janvāra zemestrīces Indijā, tur rokās savas bojā gājušās mātes fotogrāfiju pie viņas bēru sārta

[Norāde par autortiesībām]

© Randolph Langenbach/UNESCO (www.conservationtech.com)