Es zaudēju savu vēl nedzimušo bērnu

PIRMDIENA, 2000. gada 10. aprīlis, bija silta un saulaina diena, tāpēc nolēmu uz kādu brīdi iziet no mājas. Man bija tikko sācies ceturtais grūtniecības mēnesis, un, kaut arī es nejutos ļoti stipra, iespēja pabūt laukā man sagādāja prieku. Es atrados pārtikas veikalā, kad, stāvot rindā pie kases, jutu, ka kaut kas nav kārtībā.

Atnācu mājās, un manas bažas apstiprinājās — man bija sākusies asiņošana. Tas mani izbiedēja, jo abu iepriekšējo grūtniecību laikā nekas tāds nebija noticis. Es piezvanīju ārstam, bet viņš man ieteica pagaidīt līdz rītdienai, kad man bija paredzēta kārtējā pārbaude. Pienāca vakars, un, pirms mēs ar vīru likām bērnus gulēt, mēs kopīgi lūdzām Jehovu, lai viņš mums dod spēku izturēt, lai kas arī notiktu. Galu galā es iemigu.

Ap pulksten diviem mani atmodināja stipras sāpes. Pēc kāda laika sāpes pierima, bet, tiklīdz es no jauna laidos miegā, tās atsākās. Kopš tā brīža sāpes ar regulāriem intervāliem uznāca atkal un atkal. Arī asiņošana kļuva spēcīgāka, un es sapratu, ka man ir sākušās dzemdību kontrakcijas. Es visu laiku drudžaini domāju, ko gan esmu izdarījusi nepareizi, bet neko nevarēju izdomāt.

Piecos no rīta bija skaidrs, ka ir jābrauc uz slimnīcu. Kad mēs ar vīru tur ieradāmies, mūs sagaidīja ļoti laipni, izpalīdzīgi un iejūtīgi neatliekamās palīdzības darbinieki. Divas stundas vēlāk ārsts pateica ziņu, kuru tik ļoti baidījāmies izdzirdēt: bērns bija zaudēts.

Ņemot vērā satraucošos simptomus, es biju gatava šādam iznākumam un ārsta teikto uzņēmu samērā mierīgi. Turklāt man visu laiku līdzās bija vīrs, kas mani ļoti atbalstīja. Taču tagad mums bija jāatgriežas mājās, un mēs domājām, ko lai sakām mūsu bērniem — sešgadīgajai Keitlinai un četrgadīgajam Deividam.

Ko teikt bērniem?

Bērni bija gājuši gulēt ar nojautu, ka kaut kas nav labi, bet kā lai viņiem tagad paskaidrojam, ka bērns, kam bija jākļūst par viņu brālīti vai māsiņu, ir miris? Mēs nolēmām būt atklāti un godīgi. Mana māte mums bija izpalīdzējusi, pastāstīdama bērniem, ka mēs neatgriezīsimies kopā ar mazuli. Tiklīdz parādījāmies durvīs, bērni skrēja mums pretī, lai mūs apskautu un noskūpstītu. Viņu pirmais jautājums bija: ”Vai bērniņš ir vesels?” Es nespēju atbildēt. Tad mans vīrs, turot mūs cieši apskautus, sacīja: ”Bērniņš ir miris.” Mēs stāvējām, piespiedušies cits pie cita, un raudājām. Tas bija pirmais solis uz atveseļošanos.

Taču mēs nebijām īsti gatavi bērnu vēlākām reakcijām. Apmēram pēc divām nedēļām Jehovas liecinieku draudzē, pie kuras pieder arī mūsu ģimene, tika paziņots par kāda paveca draudzes locekļa nāvi. Šis vīrietis mūsu ģimenei bija bijis tuvs draugs. Izdzirdējis šo paziņojumu, Deivids sāka  tik nevaldāmi raudāt, ka vīram bija jāizved viņš ārā no zāles. Kad Deivids bija nomierinājies, viņš pavaicāja, kāpēc viņa draugs ir miris. Pēc tam viņš prasīja, kāpēc ir nomiris mūsu mazulis. Tad sekoja jautājums: ”Tēt, vai arī tu nomirsi?” Tāpat Deivids gribēja zināt, kāpēc Dievs Jehova vēl nav iznīcinājis Sātanu un nav sācis visu vērst uz labu. Mēs bijām diezgan pārsteigti, redzot, cik daudz domu nodarbināja mūsu mazā dēlēna prātu.

Arī Keitlinai bija daudz jautājumu. Spēlējoties ar lellēm, viņa mēdza iztēloties, ka viena lelle ir slima, bet pārējās ir vai nu medmāsas, vai slimās lelles ģimenes locekļi. Viņa izveidoja no kartona kastes leļļu slimnīcu un laiku pa laikam spēlējās, pieņemot, ka viena no viņas lellēm ir mirusi. Mūsu bērnu jautājumi un rotaļas deva mums iespēju sniegt viņiem svarīgas zināšanas par dzīvi un to, kā Bībele var mums palīdzēt tikt galā ar dzīves grūtībām. Tāpat mēs viņiem atgādinājām par Dieva nodomu izveidot uz zemes paradīzi, kurā vairs nebūs ciešanu, sāpju un pat nāves. (Atklāsmes 21:3, 4.)

Kā es pārvarēju zaudējuma sāpes

Pēc atgriešanās no slimnīcas es jutos apjukusi un emocionāli sastingusi. Visapkārt bija darbi, kas bija jādara, bet es nevarēju saprast, pie kā man ķerties. Tad es piezvanīju dažām savām draudzenēm, kas bija pieredzējušas līdzīgu nelaimi. Sarunas ar viņām man sniedza lielu mierinājumu. Kāda tuva draudzene mums atsūtīja ziedus un piedāvājās uz pēcpusdienu paņemt pie sevis bērnus. Cik daudz man tobrīd nozīmēja viņas rūpes un praktiskā palīdzība!

Es sakārtoju albumos mūsu ģimenes fotogrāfijas un pārcilāju nevalkātās zīdaiņa drēbītes — vienīgo taustāmo atgādinājumu par mazuli, ko biju zaudējusi. Nākamo nedēļu laikā manā emocionālajā stāvoklī norisinājās nemitīgi kāpumi un kritumi. Bija dienas, kad, pat izjuzdama ģimenes locekļu un draugu sirsnīgo atbalstu, es nevarēju pārstāt raudāt. Brīžiem man likās, ka jūku prātā. Īpaši grūti bija atrasties kopā ar draudzenēm, kas gaidīja bērnu. Pirms tam es biju domājusi, ka spontānais aborts nav sevišķi liela problēma — ka sieviete to spēj pārvarēt bez īpašām grūtībām. Kā es biju kļūdījusies! *

 Mīlestība — labākās zāles

Ejot laikam, es pārliecinājos, ka labākās zāles ir mīlestība, ko man parādīja mans vīrs un ticības biedri. Kāda Jehovas lieciniece pagatavoja pusdienas un atveda tās mums uz mājām. Pie mums iegriezās kāds draudzes vecākais ar sievu, atnesa mums ziedus un kartīti un pavadīja kopā ar mums vakaru. Mēs zinājām, cik ļoti viņi ir aizņemti, tāpēc viņu iejūtība mūs dziļi aizkustināja. Arī citi mūsu draugi dāvināja mums kartītes un ziedus. Cik daudz mums nozīmēja vienkāršie vārdi: ”Mēs domājam par jums.”! Kāda māsa no mūsu draudzes rakstīja: ”Mēs, tāpat kā Jehova, dzīvību uzskatām par kaut ko ļoti vērtīgu. Ja viņš ievēro zvirbuli, kas nokrīt zemē, tad viņš noteikti ievēro arī vēl nedzimušu bērnu, kas aiziet bojā.” Un mana brālēna sieva rakstīja: ”Mēs jūtamies vienlīdz pārsteigti gan tad, kad dzimšanas brīnums notiek, gan tad, kad tas nenotiek.”

Kādā reizē, kad dažas nedēļas pēc spontānā aborta atrados Valstības zālē, es nevarēju apvaldīt raudas, tāpēc izgāju no zāles vēl pirms sapulces sākuma. Divas no manām draudzenēm to pamanīja, apsēdās ar mani kopā automašīnā, saņēma manas rokas, aprunājās ar mani, un jau pēc brīža es spēju pasmaidīt. Tad mēs visas trīs devāmies atpakaļ uz zāli. Kādu prieku sniedz draugi, kas ir ”labāki nekā brālis”! (Salamana Pamācības 18:24.)

Kad ziņas par bērna zaudējumu izplatījās mūsu ticības biedru vidū, es biju pārsteigta, uzzinot, cik daudzas kristietes ir pārdzīvojušas to pašu, ko es. Pat tādi ticības biedri, kurus es iepriekš nebiju tuvu pazinusi, spēja man sniegt īpašu mierinājumu un uzmundrinājumu. Viņu mīlestības pilnais atbalsts man atgādināja Bībeles sakāmvārdu: ”Draugs arvienu mīl draugu un likstas gadījumā viņu izjūt kā brāli.” (Salamana Pamācības 17:17.)

Mierinājums no Dieva Rakstiem

Kristus nāves atceres vakars bija nedēļu pēc tam, kad biju pārcietusi spontāno abortu. Kādu vakaru, lasot Bībelē par Jēzus pēdējām dienām uz zemes, man pēkšņi ienāca prātā: ”Jehova pazīst zaudējuma sāpes. Viņš zaudēja savu dēlu!” Es reizēm piemirstu, cik saprotošs ir mūsu debesu Tēvs Jehova un cik ļoti viņš jūt līdzi saviem kalpiem — gan vīriešiem, gan sievietēm. Pēkšņi mani pārņēma milzīgs atvieglojums, un es sajutos Jehovam tuvāka nekā jebkad iepriekš.

Tāpat man daudz uzmundrinājuma sniedza uz Bībeli balstītās publikācijas, īpaši tie Sargtorņa un Atmostieties! raksti, kuros bija runa par tuva cilvēka zaudējumu. Piemēram, man ļoti palīdzēja rakstu sērija ”Kā pārciest bērna nāvi”, kas bija publicēts 1987. gada 8. augusta Atmostieties! (angļu val.), kā arī brošūra Kad nomiris jums tuvs cilvēks. *

Skumjas atkāpjas

Ejot laikam, es konstatēju, ka pamazām atlabstu. Par to liecināja tas, ka spēju smieties, nejuzdamās tāpēc vainīga, un spēju sarunāties, vairs nepieminēdama mazuli, ko biju zaudējusi. Tomēr laiku pa laikam es atkal piedzīvoju emocionālus kritumus, piemēram, kad tikos ar draugiem, kas nebija dzirdējuši par manu spontāno abortu, vai kad uz Valstības zāli atnāca kāda ģimene ar jaundzimušo.

Visbeidzot es kādu rītu pamodos un sapratu, ka tumšie mākoņi ir izklīduši. Es vēl nebiju atvērusi acis, kad jau jutu, ka mani ir pārņēmis miers, kādu nebiju jutusi mēnešiem ilgi. Kad apmēram gadu pēc bērna zaudējuma man atkal iestājās grūtniecība, uzpeldēja domas par spontānā aborta atkārtošanos. Taču grūtniecība noritēja sekmīgi, un 2001. gada oktobrī man piedzima veselīgs puika.

Man joprojām sāp mana bērna nāve, tomēr pārdzīvotais man ir ļāvis vēl augstāk novērtēt dzīvību, savu ģimeni, ticības biedrus un Dievu, kurš tik bagātīgi sniedz savu mierinājumu. Nav tiesa, ka Dievs ņem mūsu bērnus pie sevis, — mana bērna nāve tikai kārtējo reizi apstiprināja rūgto patiesību, ka ”viss.. ir atkarīgs no laika un apstākļiem”. (Salamans Mācītājs 9:11.)

Kā es ilgojos pēc laika, kad Dievs likvidēs visas bēdas, vaidus un sāpes — arī tās fiziskās un emocionālās sāpes, ko izraisa spontānais aborts! (Jesajas 65:17—23.) Tad visi Dievam paklausīgie cilvēki varēs teikt: ”Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” (1. Korintiešiem 15:55; Jesajas 25:8.) (Atsūtīts.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 21. lpp.]

Cik bieži un kādu iemeslu dēļ notiek spontānie aborti

”Kā liecina pētījumi, 15 līdz 20 procenti no visām konstatētajām grūtniecībām beidzas ar spontāno abortu,” teikts enciklopēdijā The World Book Encyclopedia. ”Taču vislielākais spontānā aborta risks ir pirmo divu nedēļu laikā pēc bērna ieņemšanas, kad lielākā daļa sieviešu nemaz nezina, ka ir grūtniecības stāvoklī.” Kādā citā avotā ir minēts, ka vairāk nekā ”80 procenti spontāno abortu notiek pirmajos trīs grūtniecības mēnešos”, un tiek uzskatīts, ka vismaz puse šo spontāno abortu ir izskaidrojami ar defektiem augļa hromosomās. Šo defektu iemesls nav līdzīgi defekti mātes vai tēva hromosomās.

Spontānā aborta cēloņi var būt saistīti arī ar mātes veselības stāvokli. Starp iespējamiem spontānā aborta izraisītājiem mediķi min hormonālos un imūnsistēmas darbības traucējumus, infekcijas slimības un dzemdes kakla vai dzemdes anomālijas. Arī hroniskas slimības (piemēram, diabēts, ja tas netiek pienācīgi kontrolēts) un augsts asinsspiediens var palielināt spontānā aborta risku.

Pēc speciālistu domām, fiziskā slodze, smagu priekšmetu celšana un dzimumattiecības parasti neizraisa spontāno abortu. Tāpat ir maz ticams, ka pie spontānā aborta varētu būt vainojams kritiens, neliels trieciens vai pārbīlis. Kādā avotā bija teikts: ”Ja trauma nav tik nopietna, lai apdraudētu mātes dzīvību, tā, visticamāk, neapdraudēs arī augļa dzīvību.” Cik labi veids, kādā ir konstruēta sievietes dzemde, liecina par Radītāja gudrību un mīlestību! (Psalms 139:13, 14.)

 [Papildmateriāls/Attēls 23. lpp.]

Kā var palīdzēt ģimenes locekļi un draugi

Dažkārt ir grūti saprast, ko teikt vai darīt, ja kāds no ģimenes locekļiem vai draugiem ir pārcietis spontāno abortu. Vecāki uz bērna zaudējumu reaģē dažādi, tāpēc padoms, kas var noderēt, mierinot vienus, var nebūt pats labākais, sniedzot palīdzību citiem. Tomēr minēsim dažus ieteikumus. *

Praktiska palīdzība

◆ Piedāvājieties pieskatīt vecākos bērnus.

◆ Pagatavojiet ēdienu un aizvediet to bērnu zaudējušajai ģimenei.

◆ Atbalstiet arī tēvu. Kā sacīja kāds tēvs, ”nav daudz iespiestu kartīšu, kas būtu domātas tēviem šādā situācijā”.

Ko varētu teikt

◆ ”Man ļoti žēl, ka esi zaudējusi mazuli.”

Šie vienkāršie vārdi mātei var nozīmēt ļoti daudz, un tie var kļūt par labu sākumu mierinošai sarunai.

◆ ”Nebaidies raudāt.”

Sievietei, kas pārcietusi spontāno abortu, pirmās nedēļas vai pat mēnešus acīs bieži mēdz sakāpt asaras. Aplieciniet viņai, ka, neslēpdama savas emocijas, viņa ne mazākajā mērā nezaudē cieņu jūsu acīs.

◆ ”Vai es drīkstu nākamnedēļ piezvanīt, lai apvaicātos, kā tev klājas?”

Tūlīt pēc bērna zaudējuma māte parasti saņem daudz līdzjūtības, bet pēc kāda laika var notikt, ka viņai bērna nāve joprojām sāp, taču citi, šķiet, par to jau ir aizmirsuši. Tāpēc viņai būtu svarīgi zināt, ka esat gatavi sniegt savu atbalstu ilgāku laiku. Zaudējuma sāpes var periodiski uzviļņot vairāku nedēļu vai mēnešu laikā. Tās var atgriezties pat pēc tam, kad sievietei jau ir bijusi sekmīga grūtniecība.

◆ ”Es patiešām nezinu, ko lai saka.”

Pateikt šādus vārdus ir labāk nekā nepateikt neko. Pats fakts, ka esat līdzās un esat godīgi, jau liecina par jūsu rūpēm.

Ko labāk nesacīt

◆ ”Tev taču var būt vēl viens bērns.”

Varbūt tā arī ir, bet sieviete, kas ir pārcietusi spontāno abortu, šajos vārdos var saklausīt līdzjūtības trūkumu. Vecāki negrib vienkārši jebkuru bērnu — viņi grib tieši šo mazuli. Pirms viņi spēs domāt vēl par kādu bērnu, viņi, visticamāk, sēros par mazuli, ko ir zaudējuši.

◆ ”Bērns droši vien nebija vesels.”

Iespējams, tā arī bija, bet mātei tas nav mierinājums. Viņasprāt, viņa ir nēsājusi zem sirds veselu bērnu.

◆ ”Tu vismaz vēl nepaspēji iepazīt savu bērnu. Būtu daudz smagāk, ja nelaime būtu notikusi vēlāk.”

Lielākajai daļai sieviešu saites ar viņas vēl nedzimušo bērnu izveidojas ļoti agri. Tāpēc, zaudējot bērnu, māte parasti izjūt skaudras sāpes, un tas, ka neviens cits bērnu ”nepazina” tik labi kā viņa, sāpes padara tikai vēl dziļākas.

◆ ”Jums vismaz ir vēl citi bērni.”

Dzirdot šādus vārdus, sērojošie vecāki var justies līdzīgi kā cilvēks, kurš būtu zaudējis roku un kuram teiktu: ”Tev vismaz vēl ir otra roka.”

Protams, pat uzmanīgākajiem un sirsnīgākajiem cilvēkiem gadās pateikt kaut ko aplamu. (Jēkaba 3:2.) Tāpēc saprotošas sievietes, kas ir pārcietušas spontāno abortu, cenšas parādīt kristīgu mīlestību un netur ļaunu prātu uz cilvēkiem, kuru labi domātie vārdi ir atstājuši pretēju iespaidu. (Kolosiešiem 3:13.)

[Zemsvītras piezīme]