Savvaļas dzīvnieku izsekošana

IEDOMĀJIETIES, ka jums uz muguras būtu piestiprināts miniatūrs radioraidītājs, kas ļautu novērot un analizēt katru jūsu soli. Tieši tāds liktenis ir kādai klejotājalbatrosu mātītei, kas iesaukta par Gibsones kundzi. Sīciņais raidītājs dod pētniekiem iespēju izsekot šī albatrosa gaitām ar satelītu palīdzību, kuri uztver Gibsones kundzes (kā arī citu ar raidītājiem apgādātu putnu) signālus un pārraida tos atpakaļ uz zemi. Ar šo metodi ir izdevies atklāt pārsteidzošus faktus par šiem brīnišķīgajiem putniem, un zinātnieki cer, ka iegūtā informācija būs noderīga to aizsardzībā.

Kā ziņo Latroba universitāte Viktorijas štatā (Austrālija), zinātnieki ir atklājuši, ka klejotājalbatross dienā vidēji nolido 300 kilometru, bet reizēm pat vairāk nekā 1000 kilometru. Šie lieliskie planētāji, kuru spārnu plētums var pārsniegt trīsarpus metrus (tas ir lielāks nekā jebkuram citam mūsdienās sastopamam putnam), celdamies augstāk un atkal nolaizdamies zemāk, viļņveidīgi slīd pār okeāna plašumiem un dažu mēnešu laikā nolido vairāk nekā 30 000 kilometru. Līdzīgos pētījumos, kas tika veikti Amerikas Savienotajās Valstīs, tika konstatēts, ka kāds Laisānas albatross no Ternas salas, kas atrodas ziemeļrietumos no Honolulu, četrreiz lidoja uz Aleutu salām pēc barības savam vienīgajam mazulim — turp un atpakaļ katrs no šiem lidojumiem ir 6000 kilometru garš.

Šajos pētījumus, kuros tiek izmantota modernā tehnoloģija, ir noskaidrots iespējamais iemesls, kāpēc klejotājalbatrosu mātīšu skaits ir sarucis straujāk nekā tēviņu daudzums. Izpētot putnu lidojumu maršrutus, atklājās, ka ligzdojošie tēviņi lielākoties ķer zivis tuvāk Antarktīdai, turpretī nobriedušās mātītes visbiežāk barojas vairāk uz ziemeļiem, kur intensīvi norit zveja ar āķu jedām. Putni sakampj ēsmu, uzķeras uz āķa un noslīkst. Dažās ligzdošanas kolonijās tēviņu bija uz pusi vairāk nekā mātīšu. Cieš ne tikai klejotājalbatrosi, bet arī citas albatrosu sugas. Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū okeānu ūdeņos Austrālijas un Jaunzēlandes tuvumā āķu jedu dēļ gāja bojā ap 50 000 putnu gadā un vairākām sugām draudēja izzušana. Austrālijā klejotājalbatross ir atzīts par apdraudētu sugu. Pamatojoties uz pētījumu rezultātiem, ir ieviestas izmaiņas zvejas tehnikā, un bojā gājušo klejotājalbatrosu skaits ir samazinājies. Tomēr daudzās no galvenajām kolonijām klejotājalbatrosu skaits joprojām sarūk.

Putnu gredzenošana

Miniatūras elektroniskas ierīces palīdz zinātniekiem pētīt noteiktas putnu sugas, taču jau ilgus gadus tiek izmantotas arī lētākas un vienkāršākas pētīšanas metodes. Viena no tām ir putnu gredzenošana — putnam ap kāju uzmanīgi tiek aplikts mazs metāla vai plastmasas gredzens.

Kā stāstīts žurnālā Smithsonian, sistemātiskiem pētījumiem gredzenošanas metodi sāka izmantot 1899. gadā, kad dāņu skolotājs Hanss Kristians Mortensens ”pagatavoja metāla gredzenus, uzrakstīja uz tiem savu vārdu un adresi un apgredzenoja 165 jaunus mājas strazdus”. Mūsdienās  putnu gredzenošana notiek starptautiskā mērogā, un tā sniedz vērtīgus datus par putnu izplatību un migrāciju, uzvedību, sociālo struktūru, populāciju lielumu un izdzīvotības un produktivitātes līmeni. Vietās, kur atļautas medības, ar gredzenošanas palīdzību iegūtā informācija palīdz varas iestādēm izstrādāt noteikumus medījamo putnu populāciju ilgtspējīgai izmantošanai. Gredzenošana palīdz arī noskaidrot, kā putnus ietekmē slimības un indīgas ķīmiskas vielas. Dažkārt putni pārnēsā arī cilvēku slimības, kā encefalītu un Laimas slimību, tāpēc ziņas par putnu bioloģiju un paradumiem var noderēt arī mūsu veselības aizsardzībai.

Vai gredzenošana ir nežēlīga?

Valstīs, kur tiek veikta putnu gredzenošana, to regulē stingri noteikumi, un lielākoties gredzenotājiem ir jābūt licencētiem. Austrālijas Dabas aizsardzības aģentūra informē, ka Austrālijā ”gredzenotāji tiek rūpīgi apmācīti, kā ķert un gredzenot putnus, nekaitējot tiem. Mācības parasti ilgst divus gadus, un daudz laika tiek atvēlēts praktiskām nodarbībām.” Līdzīgi noteikumi pastāv arī Eiropā, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs un citur.

Putnu gredzeniem ir dažāda forma, lielums, krāsa un materiāls. Lielākā daļa ir izgatavoti no tādiem viegliem materiāliem kā alumīnijs vai plastmasa, bet putni, kas dzīvo ilgu mūžu vai daudz laika pavada sāļā ūdenī, tiek gredzenoti ar nerūsošā tērauda vai kāda cita nerūsoša materiāla gredzeniem. Gredzeni ar krāsu kodu ļauj identificēt putnus pa gabalu. Tas gan nozīmē, ka vienam putnam jāapliek vairāki gredzeni, toties putns nav atkārtoti jānoķer, lai identificētu, un tam tiek aiztaupīts stress.

Lai kāds iezīmēšanas paņēmiens tiktu izmantots, pētnieki uzmanās, lai tas neizraisītu kairinājumu un neietekmētu putna uzvedību, fizioloģiju, ilgmūžību, attiecības ar sugasbrāļiem, ekoloģiju un izdzīvošanas iespējas. Piemēram, ja putnam piestiprinātu spilgtu birku pie spārna, to vieglāk varētu pamanīt plēsēji, turklāt, iespējams, mazinātos tā izredzes atrast pāri. Dažu sugu putni izkārnās sev uz kājām, tāpēc gredzens tiem varētu radīt infekciju risku. Aukstos apvidos uz gredzeniem var izveidoties ledus kārta, kas putniem var kaitēt, — īpaši apdraudēti šai ziņā ir ūdensputni. Tie ir tikai daži no apsvērumiem, kas jāņem vērā, gredzenojot putnus, bet tie ļauj saprast, cik plašas zināšanas par putnu bioloģiju un uzvedību ir vajadzīgas, lai šī metode būtu gan efektīva, gan humāna.

Ko darīt, ja esat atradis apgredzenotu vai kā citādi iezīmētu dzīvnieku?

Reizēm uz gredzeniem un birkām ir norādīts tālruņa numurs vai adrese, kas ļauj atradējam sazināties ar gredzena īpašnieku vai gredzenošanas centru. * Paziņojiet īpašniekam, kur un kad gredzens (birka utt.) atrasts, un, ja iespējams, dariet zināmas arī citas ar atradumu saistītas detaļas. Ja ir atrasta, piemēram, iezīmēta zivs, biologs varēs noteikt, cik tālu un cik ātri tā ir aizpeldējusi kopš brīža, kad tā tika iezīmēta un palaista.

Pateicoties daudzu valstu zinātnieku darbam un apzinīgiem cilvēkiem, kas ziņo par atrastajiem gredzeniem un birkām, ir noskaidroti pārsteidzoši fakti par savvaļas putniem un dzīvniekiem. Var minēt kaut vai tikai vienu piemēru: pētījot lielos šņibīšus, sloku dzimtas putnus, kas sver tikai 100 līdz 200 gramu, zinātnieki ir atklājuši, ka daži no tiem katru gadu migrē no pašiem Kanādas ziemeļiem līdz pat Dienvidamerikas dienvidu galam un atpakaļ, pārvarot apmēram 30 000 kilometru attālumu.

Gredzens uz kāda veca, bet joprojām veselīga lielā šņibīša kājas liecināja, ka gredzena valkātājs šādus ceļojumus ir veicis jau varbūt kādus 15 gadus. Mazais putniņš, iespējams, kopumā bija nolidojis ap 400 000 kilometru — tas ir vairāk nekā vidējais attālums no Zemes līdz Mēnesim! Turēdams plaukstā šo neparasto putnu, dabas pētnieks Skots Veidensols teica: ”Es varu tikai just apbrīnu un cieņu pret šiem ceļotājiem, kas sasaista kopā šo plašo pasauli.” Jo vairāk mēs uzzinām par daudzajiem radījumiem, kas mājo uz zemes, jo lielāku apbrīnu un cieņu mēs jūtam pret Dievu Jehovu, kas ”radījis debesis un zemi.. un visu, kas tanī iekšā”. (Psalms 146:5, 6.)

[Zemsvītras piezīme]

 [Papildmateriāls/Attēli 15. lpp.]

IEZĪMĒŠANAS UN IZSEKOŠANAS METODES

Zinātniskos nolūkos tiek iezīmēti ne tikai putni, bet arī daudzi citi dzīvnieki. Iezīmēšanas metodes ir atkarīgas no pētījumu mērķiem, kā arī no pētījamo dzīvnieku fiziskajām īpatnībām un paradumiem. Bez kāju gredzeniem pētnieki lieto arī īpašus karodziņus, lentes, birkas, krāsu, tetovējumus, degzīmes, kaklasiksnas, radioraidītājus, miniatūrus datorus, nerūsošā tērauda šautriņas (ar galā piestiprinātu kodētu plāksnīti), kā arī pirkstu, ausu vai astes apcirpšanu un dažādas citas metodes, priekšmetus un ierīces. Dažas no tām ir pavisam lētas, turpretī citas izmaksā diezgan dārgi, piemēram, ar videokameru apgādātā miniatūrā elektroniskā ierīce, ko lieto roņu niršanas paradumu pētīšanai un kas maksā 15 000 dolāru.

Kādu citu elektronisku ierīci zinātnieki implantē anestezētam dzīvniekam zem ādas vai ķermenī un vēlāk ar speciālām iekārtām uztver tās pārraidītos signālus. Lai pētītu zilos tunčus, zivs ķermenī tiek implantēts miniatūrs dators, kura mikroshēmas līdz pat deviņu gadu garumā uzkrāj datus par temperatūru, dziļumu, gaismas intensitāti un laiku. Atguvuši šo ierīci, zinātnieki saņem bagātīgu informāciju, piemēram, par zivs ceļojumiem, kuru maršrutu var izskaitļot, salīdzinot datus par gaismas daudzumu ar laika mērījumiem.

Čūskas var iezīmēt, atdalot dažas zvīņas, bruņrupučus — izdarot iegriezumus bruņās, ķirzakas — amputējot pirkstu, aligatorus un krokodilus — amputējot pirkstu vai atdalot kādu ragvielas vairodziņu no astes. Dažu sugu dzīvniekiem dabiskās izskata atšķirības ir pietiekami lielas, lai atsevišķus indivīdus varētu identificēt vienkārši pēc fotogrāfijām.

[Attēli]

Melnais lācis tiek iezīmēts, iestiprinot ausī birku; iezīmēta Dascyllus ģints zivs; birkas uz aligatoru astēm

Lielais piekūns ar satelītraidītāju

Varavīksnes forele, kurā implantēta ierīce telemetrisku novērojumu veikšanai

[Norādes par autortiesībām]

Lācis: © Glenn Oliver/Visuals Unlimited; zivs: Dr. James P. McVey, NOAA Sea Grant Program; aligatori: Copyright © 2001 by Kent A. Vliet; piekūns 2. un 15. lappusē: Photo by National Park Service; vīrieši ar zivi: © Bill Banaszewski/Visuals Unlimited

[Attēls 13. lpp.]

Vanaga gredzenošana

[Norāde par autortiesībām]

© Jane McAlonan/Visuals Unlimited