Kāpēc tradicionālās reliģijas tiek pamestas?

PIE RELIĢIJĀM, KAS APGALVO, ka balstās uz Jēzus Kristus mācībām, pieder aptuveni 1,7 miljardi cilvēku. Kristietību uzskata par lielāko reliģiju pasaulē, pat salīdzinot ar tādām izplatītām ticībām kā budisms, hinduisms un islāms. Taču fakti liecina, ka daudzās par kristīgām dēvētās zemēs kristietība zaudē savu lielo ietekmi sabiedrībā.

 Visdažādākās sociālās izcelsmes cilvēki pamet savas baznīcas. Mičiganas universitātes (ASV) zinātnieks un starptautiskā pētījumu projekta ”Pasaules vērtības” vadītājs Ronalds Inglharts norādīja, ka attīstītajās zemēs reliģijas nozīme mazinās. Žurnālā Bible Review bija citēti zinātnieka vārdi: ”Ir samazinājies cilvēku skaits, kas ik nedēļas apmeklē baznīcu, turklāt Latīņamerika tagad sūta misionārus uz savu kādreizējo kolonizatoru zemēm, lai glābtu to dvēseles.” R. Inglharts norāda, ka ”reliģijas sabrukums” īpaši izpaužas dažās Ziemeļeiropas valstīs. Norvēģijā un Dānijā tikai 5 procenti iedzīvotāju regulāri apmeklē baznīcu, Zviedrijā tādu ir 4 procenti, bet Krievijā — 2 procenti.

Dati par Vāciju liecina, ka no 1984. līdz 1993. gadam reģistrēto katoļu vidū regulāru baznīcas apmeklētāju skaits ir sarucis no 25,3 procentiem līdz 19 procentiem. 1992. gadā tikai 4 procenti protestantu pastāvīgi bija klāt svētdienas dievkalpojumos. 1999. gadā žurnālā Christianity Today bija rakstīts: ”Tikai desmitā daļa vāciešu ik nedēļu iet uz baznīcu.”

Runājot par ticīgo skaita samazināšanos Lielbritānijā, laikrakstā The Guardian bija sacīts: ”Kristietība nekad nav izskatījusies tik slikti kā patlaban.” Rakstā bija atzīmēts, ka ”divdesmitā gadsimta otrā puse mācītājiem un prezbiteriem ir bijis pats sliktākais vēstures posms”. Atsaucoties uz īpašu ziņojumu par reliģijas stāvokli Lielbritānijā, laikrakstā bija teikts, ka ne tikai jaunieši, bet arī vecāka gadagājuma cilvēki zaudē ticību organizētai reliģijai. Tur bija rakstīts: ”Vecāki cilvēki, gadiem ejot uz priekšu, zaudē ticību Dievam. Jaunais pētījums, kas apstiprina šo tendenci, nepatīkami pārsteigs britu baznīcas, kas tāpat pārdzīvo krīzi, — līdz šim baznīcas uzskatīja veco paaudzi par sarūkošo draudžu stingro mugurkaulu.”

Situācija ir līdzīga arī valstīs, kas atrodas tālu no Eiropas. Piemēram, Kanādas žurnālā Alberta Report bija minēts, ka šī valsts pieredz ”reliģijas kā institūta sabrukumu” un ka ”to kanādiešu, kam ir savs personīgais priekšstats par Dievu, ir trīsreiz vairāk par tiem, kas piekrīt konkrētiem ticības apliecinājumiem”.

Daudzi nejūt garīgu piepildījumu baznīcas dievkalpojumos. Saskaņā ar Kanādas žurnālā Maclean’s rakstīto, gan jūdaisti, gan katoļi, kas Himalajos apmeklēja kādu hinduistu svētvietu, to skaidroja šādi: ”Mūs vairs nesaviļņo stīvi rituāli.” Daži, kas daudzus gadus ir gājuši baznīcā, sāk domāt: ”Ko tad īsti es baznīcā esmu uzzinājis? Vai es esmu nokļuvis tuvāk Dievam?” Kā rakstīja ievērojams žurnālists Gregs Īsterbruks, ”Rietumos materiālo nabadzību ir aizstājis garīgs trūkums — mūsu laikmeta lielākā nabadzība”.

Protams, daudzās zemēs baznīcu apmeklē vairāk cilvēku nekā minētajās valstīs. Taču tas ne vienmēr nozīmē, ka viņu uzskati pilnībā sakrīt ar baznīcas mācībām. Piemēram, Austrālijas laikrakstā The Age bija stāstīts, ka Rietumos ”aktīvo kristiešu skaits strauji sarūk. Lielā daļā Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas kristietība ir tikai plīvurs, zem kura daudzi joprojām slēpj cilšu ticējumus un rituālus, kam nav nekā kopīga ar ortodoksālās kristietības mācībām un kas bieži vien ir ar tām pretrunā, un kas agrākajos laikos oficiāli ir atmesti.”

Kāpēc tik daudz ļaužu, gan jauni, gan veci, pamet savas baznīcas? Liela nozīme ir tam, ka viņi ir vīlušies baznīcā.

Reliģijas drūmā vēsture

The Guardian atzīmēja: ”Romas katoļu baznīca visu 20. gadsimtu ir sadarbojusies ar fašismu — sākot ar to, cik jūsmīgi pēc Spānijas pilsoņu kara tā sveica ģenerāli Franko, un beidzot ar to, cik ļoti nesen pūlējās ģenerāļa Pinočeta labā.” The Guardian arī norādīja, ka pāvests Pijs XII, kas bija šai amatā Otrā pasaules kara laikā, ”ļoti labprāt noslēdza vienošanos ar Hitleru un veiksmīgi izvairījās no visa, kas tam varēja sagādāt neērtības, piemēram, holokausta nosodījuma”.

The Age bija rakstīts: ”Pārāk daudzos gadījumos kristiešu vārdi ir izrādījušies tukša skaņa. Kristiešiem nav izdevies saglabāt mieru  un vienotību savā starpā, nemaz nerunājot par to, ka viņi to būtu nesuši citiem. To pierāda daudzie laupīšanas kari un iekarojumi, ko attaisnoja ar citu tautu pievēršanu Kristum. Ticība, cerība un mīlestība varbūt arī ir visizcilākās kristīgās vērtības, bet tie, kam būtu jātiecas pēc šīm vērtībām, mēdz būt tikpat ciniski un ar tikpat lielu slieksmi uz bezcerību kā nekristieši, turklāt kristieši, iespējams, nemaz nav lielāki labdari par nekristiešiem. [..] Holokausts dzima kristīgā valstī, un arī tā valsts, kas pakļāva Japānu atomkara šausmām, ir kristīga.”

Varētu iebilst, ka kristīgā pasaule jau no seniem laikiem ir cildinājusi tādas vērtības kā taupību, gara spēku, mērenību un taisnīgumu. Bet laikraksts The Age komentēja: ”Kopumā kristieši Eiropā, Ziemeļamerikā un Austrālijā izmanto daudz vairāk planētas resursu, nekā viņiem proporcionāli pienāktos, un viņi joprojām nesaudzīgi ekspluatē un apspiež vājākās kaimiņvalstis, kā arī posta šo zemju vidi, lai apmierinātu savas iegribas.”

Par kristietības nākotni tikko minētajā laikrakstā bija sacīts: ”Ja kristietība nekļūs par spēcīgu institūtu, tai nekad nebūs tādas ietekmes sabiedrībā, kāda tai ir bijusi agrākajos gadsimtos. Tas var būt gan labi, gan slikti — atkarībā no viedokļa, no kāda uz to raugās. Bet tā ir realitāte, ar ko turpmākajos gados kristietībai būs jāsaskaras.”

Tā kā organizētās reliģijas pasaulē ir iestājies tāds pagrimums, daudzi novēršas no baznīcām. Bet vai izvēlētā alternatīva patiesi apmierina viņu vajadzības? Vai tas ir īstais risinājums?

[Attēli 7. lpp.]

Greznas ceremonijas daudziem nesniedz garīgu piepildījumu

[Attēls 7. lpp.]

Daudzi ir novērsušies no tradicionālajām reliģijām tāpēc, ka tās ir atbalstījušas karus un totalitārus režīmus

[Norāde par autortiesībām]

Foto: age fotostock