Vai ”personiskā reliģija” ir labs risinājums?

ORGANIZĒTAJAI RELIĢIJAI zaudējot savu ietekmi sabiedrībā, daudzi cilvēki izveido paši savu, personisko reliģiju, un tas nav nekāds brīnums. Tomēr rodas jautājums: vai tādā veidā patiešām var apmierināt garīgās vajadzības? Vai ”personiskā reliģija” ir labs risinājums?

Pirmām kārtām mēs varētu pārdomāt minēto jautājumu no šāda viedokļa: ko var teikt par personisko reliģiju, ja to analizē, izmantojot vienu no lieliskākajām spējām, kāda cilvēkiem piemīt, — saprātu? (Romiešiem 12:1, NW.)

Saprātam ir raksturīgi, ka tas nepieņem neko pretrunīgu. Bet kādā pētījumā par personisku reliģiju Zviedrijā tika secināts, ka bieži vien cilvēki, ”īpaši nedomājot, apvieno dažādus (un varbūt pat loģiski nesavienojamus) dzīves filozofijas elementus, izveidodami savu personisko filozofiju”.

Piemēram, tikai 2 procenti to, kas sauca sevi par ”kristiešiem, kuriem ir personīgi ieskati par ticību”, pieminēja Jēzu, un šajā skaitā ietilpa arī tie, kas tic, ka Jēzus ir bijusi vēsturiska persona. Savukārt ticība reinkarnācijai tika pieminēta bieži. Vai ir loģiski dēvēt sevi par Jēzus Kristus sekotāju, neņemot vērā viņa dzīvi un mācības un pārņemot uzskatus, kas ir diametrāli pretēji Kristus mācībām? *

Saprāts nepieņem arī neko neskaidru. Bet aptaujā lielākā daļa respondentu uz jautājumu, vai viņi tic ”Dievam vai kādam dievišķam spēkam”, atbildēja, ka varbūt arī pastāv ”Kaut kas” tamlīdzīgs. Kāds teica: ”Es ticu kaut kam pārdabiskam, bet es nedomāju, ka tas obligāti ir Dievs.” Tie, kas tic Dievam, atzina, ka Dievam tomēr ”ir diezgan maza nozīme viņu dzīvē”. Tāpēc ziņojumā par šo aptauju personiskā reliģija bija nosaukta par ”neskaidro priekšstatu pasauli”, un ziņojuma beigās bija citēta viena no visbiežākajām respondentu atbildēm: ”Es ticu kaut kam, bet es neesmu pārliecināts, kam īsti.”

Personiskās reliģijas pētījums Kanādā atklāja līdzīgu situāciju. Žurnālā Alberta Report bija rakstīts: ”Cilvēki tic visam, kam vien iespējams, bet tam nav nekādas jēgas. Mēģinot noteikt, kādā mērā šie personiskie uzskati ietekmē cilvēku dzīvi, izrādās, ka nekādā. Nekas netiek atzīts par galīgo autoritāti morāles ziņā. Tātad īstenībā  šiem uzskatiem nav nozīmes.” Žurnālā bija runāts par ”dievu, kas salikts no gabaliņiem”, jo cilvēki ”izvēlas dažādus tradicionālā ticības apliecinājuma elementus”. Vai jums šķiet saprātīgi balstīt reliģiskus uzskatus un pat viedokli par nākotni uz tik neskaidrām, nepārliecinošām ideju drumslām?

Vajadzība pēc draugiem un domubiedriem

Ticīgi cilvēki vienmēr ir augstu vērtējuši brālību un solidaritāti. (Apustuļu darbi 2:42, 46.) Bet kā šo vajadzību var apmierināt individuāla reliģija?

Vai personiska reliģija — ”viena indivīda baznīca” — tikai nevairo un nepadziļina reliģisko šķelšanos starp cilvēkiem? ”Tagad katrs pats izlemj, kam ticēt.., un tāpēc mūsu valstī ir nevis daži simti dažādu ticības apliecinājumu, bet daži miljoni,” atzīmēja Alberta Report. Nav brīnums, ka personiskās reliģijas pat ir nosauktas par sava veida garīgu anarhiju.

Kā ir ar vērtībām?

Zviedru bīskaps Martins Lennebo intervijā laikrakstam Svenska Dagbladet uzsvēra, ka ”personiska reliģija ne ar ko nevar bagātināt mūsu laikmetu un nevar nodot tālāk vērtības nākamajam laikmetam”. Šo viedokli zināmā mērā apstiprina zviedru vecāku attieksme pret bērnu audzināšanu. Svenska Dagbladet to formulēja šādi: ”Ticiet, kam vien gribat! Un nemēģiniet piespiest bērnus neko izlemt. Kad viņi ir pietiekami paaugušies, lai viņi paši izvēlas.”

Kā bija atzīts laikrakstā, reliģisku vērtību mācīšana bērniem var pat tikt uzskatīta par ticības uzspiešanu, tomēr beigās bija secināts: ”Ir labi, ja mēs bērniem nododam savas reliģiskās vērtības, jo tas var būt vienīgais, kas viņiem var palīdzēt.. izlemt pašiem.” Problēmas, ar kādām sastopas jaunieši, liecina, ka personiskā reliģija nav saliedējusi ģimenes, jo tām trūkst kopīgu, stabilu vērtību, ko viena paaudze varētu nodot nākamajai.

Pēc visa spriežot, individuālā reliģija nevar sniegt apmierinošas atbildes uz būtiskākajiem jautājumiem dzīvē, nespēj apvienot cilvēkus, nedz arī apmierināt to vajadzību pēc vadības morāles jautājumos. Iepriekšminētajā Svenska Dagbladet rakstā bija izteikts šāds viedoklis par personisko reliģiju: ”Ja ”ticībā” ietilpst viss, tajā neietilpst nekas. Un, ja brīvībai nav robežu, tā kļūst vāja.”

Ir skaidrs, ka personiskā reliģija daudzējādā ziņā neapmierina cilvēku garīgās vajadzības. Vai ir saprātīgi gaidīt, ka šīs vajadzības iespējams apmierināt, izvēloties uzskatus no dažādām tradīcijām — gluži tāpat kā izvēloties kārdinošākos ēdienus no bufetes galda? Tāpat ir skaidrs, ka šīs vajadzības nav apmierinājusi arī organizētā reliģija. Vai ir kāds cits veids, kā apmierināt garīgās vajadzības?

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 8., 9. lpp.]

Vai reliģija būtu jāuzskata par kaut ko līdzīgu bufetes galdam, kurā varam izraudzīties sev tīkamākos uzskatus?