Unikāls Vidusjūras dabas parks

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA SPĀNIJĀ

TŪKSTOŠIEM gadu zemēs, kas ieskauj Vidusjūru, ļaudis ir cirtuši mežus, pārmērīgi ekspluatējuši ganības un tik nesaudzīgi medījuši savvaļas dzīvniekus, ka daudzi no tiem gandrīz ir izzuduši. Šajā apgabalā ir palicis pavisam maz vietu, kur daba vēl nav izpostīta. Taču kādā Spānijas nostūrī neliels apvidus dažādu apstākļu dēļ ir saglabājies samērā neskarts. Šo vietu sauc par Monfragvi, kas nozīmē ’Nelīdzenais kalns’.

Tomēr ar to vien, ka šis Spānijas apvidus ir nomaļš, nebūtu pieticis, lai pasargātu tā dabu. Par laimi, Monfragves apkaimes zemnieki kopš seniem laikiem lopkopībā ir izmantojuši kādu metodi, kas ir ļāvusi saglabāt atliekas no nepārredzami plašajiem mežiem, kas senatnē klāja Vidusjūras apgabala zemes. Saglabātais mežājs ir pazīstams ar nosaukumu dehesa — ’mežainās ganības’.

Ekoloģiska lauksaimniecības metode

Pirms gadu simtiem Estremaduras zemnieki (Estremadura ir Spānijas apgabals, kurā atrodas Monfragve) ievēroja, ka mūžzaļo ozolu * meži, kas aug šajā apkaimē, spēj sniegt viņu ganāmpulkiem gan barību, gan tik ļoti nepieciešamo paēnu. Tāpēc viņi neizcirta visus kokus, lai pārvērstu mežus par ganībām, bet pasaudzēja pietiekami daudz ozolu, lai saglabātos skrajš mežs. Zemnieki arī apcirpa koku zarus, lai vainagi veidotos kuplāki. Vareno ozolu pavēnis pasargāja zālainās ganības, kas pletās zem tiem, un bagātīgās zīļu ražas noderēja par vērtīgu barību liellopiem un cūkām. Tā kā šeit bija saglabāta nozīmīga daļa no sākotnējās koku segas, daudzas vietējās putnu un dzīvnieku sugas paglābās no iznīcības.

Caur dehesa plūst divas upes — Taho un Tjetara —, ceļā izgrauzdamas kanjonus un visbeidzot saplūzdamas kopā aiz Monfragves kalna. 1979. gadā šīm upēm piegulošais nelīdzenais apvidus, kur senais Vidusjūras apgabala mežs ir saglabājies labāk nekā jebkur citur, kļuva par dabas rezervātu. Nacionālais parks šeit tika izveidots tādēļ, ka Monfragve tiek uzskatīta par vienu no vislabāk saglabātajiem Vidusjūras apgabala ekosistēmas fragmentiem.

Bībeles putni

Lai gan parka platība ir samērā neliela, tajā patvērumu atradušas genetas, staltbrieži, mežacūkas un izvairīgie Ibērijas lūši, vieni no visapdraudētākajiem Eiropas zīdītājiem. Bet lielākā daļa šo dzīvnieku ir aktīvi naktī, tāpēc  dienas laikā parka viesiem ir vairāk izredžu pavērot iespaidīgos plēsīgos putnus, kuru šeit ir papilnam. Lielākā daļa no šiem Vidusjūras spārnotajiem plēsējiem ir raksturīgi arī Bībeles zemēm.

19. gadsimta vidū naturālists H. Tristams atzīmēja, ka Palestīnā gandrīz visur, kur vien viņš ceļoja, virs galvas varēja redzēt riņķojam baltgalvas grifus. To pašu var sacīt arī par Monfragvi, kur klinšainajos kalnos, kas slienas pār Taho un Tjetaru, ligzdo ap 400 grifu pāru. Kad diena sliecas uz vakaru, pār ligzdošanas kolonijām riņķo desmitiem grifu, kuru silueti majestātiski iezīmējas tumstošajās debesīs. *

Baltie stārķi, kas daudzās Eiropas zemēs būvē savas ligzdas uz vecām ēkām, Monfragvē, kur šie putni sastopami lielā daudzumā, joprojām ligzdo ozolos. (Psalms 104:17.) Tāpat kā stārķi, izmantodami siltās gaisa strāvas, debesīs planē arī Spānijas ērgļi un klinšu ērgļi, kas pacietīgi met savus lokus, un to ”acis redz tālu”, lūkojoties pēc laupījuma. (Ījaba 39:27—29.)

Žiglākas un daudzskaitlīgākas par ērgļiem ir sarkanās klijas, kuru skaits šajā apvidū sevišķi liels ir vasaras mēnešos. Arī asredzīgās melnās klijas nemitīgi uzmana parka upes, meklējot izdevību paķert no ūdens kādu zivi. (Ījaba 28:7, NW.)

Citi plēsīgie putni, kā ūpji un plīvurpūces, izlido naktī. Ūpji mēdz ligzdot uz nomaļiem Monfragves klinšu izvirzījumiem — vietās, kas atgādina senās Babilonas drupas, par kurām Jesaja pravietoja, ka tur apmetīsies šie putni. (Jesajas 13:21, ”pūces”, LB-65; ”ūpji”, NW.)

Aizsardzība un atjaunošana

Krāšņu akcentu parkam piešķir savvaļas puķes, kas pavasarī sazied jo īpaši koši. Gandrīz visas nogāzes, kas nav apaugušas ar kokiem, sedz glezniem, baltiem ziediem ziedošās klinšu rozes, starp kurām vīd purpursārtu lavandu puduri. Un, kad tuvojas vasara, zaļajās ganībās spilgti sarkaniem ziediem iemirdzas visuresošās magones.

Tagad parka vadības galvenās rūpes ir šī vērtīgā biotopa saglabāšana. Šajā nolūkā parka teritorijā cītīgi tiek stādīti vietējo sugu koki, lai aizstātu ar tiem savulaik introducētās priedes un eikaliptus, kas nelabvēlīgi ietekmē vietējo augu un dzīvnieku valsti. Parka darbinieki iesaista apkārtējo ”mežaino ganību” aizsardzībā arī vietējos zemniekus, mudinot viņus vienmēr, kad tas nepieciešams, no jauna sastādīt ozolus. Cerams, šie pasākumi palīdzēs nosargāt unikālo Vidusjūras dabas stūrīti.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 16., 17. lpp.]

 No kreisās: lopi ganās skrajmeža pļavā; geneta; staltbriedis

[Attēls 18. lpp.]

Melnais grifs

[Attēls 18. lpp.]

Ūpis

[Attēls 18. lpp.]

Klinšu ērglis

[Norāde par autortiesībām]

Fotos: Cortesía de GREFA